Katlakalna luterāņu baznīca – skaistāka par Romas panteonu ^{Apriņķis.lv}

Hāberlanda gulbja dziesma

Pašreizējais dievnams Katlakalnā tika uzcelts 18. gadsimta beigās. Pirms tam tur bija koka baznīcas, un viena no tām redzama novadpētnieka Johana Kristofa Broces zīmējumā – sarkani krāsota koka ēka. Koka mājām savs mūža ilgums, tāpēc Rīgas rāte nolēma par pilsētas līdzekļiem celt mūra baznīcu. To iesvētīja 1794. gada 9. (pēc vecā stila – 20.) jūlijā. Mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis rakstījis, ka “pats arhitektoniski nozīmīgākais un oriģinālākais Hāberlanda devums baznīcu celtniecībā ir Rīgas pievārtē 1791.–1794. gadā tapusī Katlakalna baznīca. Miniatūrā veidā te atkārtota Romas panteona ideja – tā ir apaļa būve, kas pārsegta ar kupolu.”

Baznīca ir viens no ievērojamākajiem t.s. pilsoniskās (birģeru) klasicisma sakrālās arhitektūras pieminekļiem Latvijā – ģeometriski vienkārša, ar neuzkrītošu būves apjomu un proporcijām un apkārtnē iederīga. Par Hāberlandu mēdza teikt, ka viņš nogrāva viduslaiku Rīgu, bet arī viņa ieviestajā modernākajā un racionālākajā klasicisma stilā būvētās ēkas gājušas bojā. Par laimi, ir arī saglabājušās, un viena no tām Katlakalnā.

Telpā – izcila akustika

Atverot baznīcas durvis, skatam paveras pārskatāma, gaiša un eleganti atturīga telpa, ko vainago sfērisks kupols ar astoņām ribām jeb nervīrām. Tas nodrošina izcilu akustiku. Pretī ieejas durvīm – altāris, soli izvietoti lokos ap altāra sētiņas veidoto pusapli, un altāris ir labi saskatāms no jebkuras vietas.

Baznīcai noteikti ir paveicies arī mūsdienās – divus gadus to atjaunoja no pamatiem līdz jumta kupolam, un 2016. gada vasarā ikviens varēja redzēt padarīto: restaurēto altāra gleznu, vēsturisko tornīti, logus, durvis, grīdas, altāri, ērģeļu balkonu un citas koka dedaļas, baldahīnu virs kanceles... Starp citu, dievnamā bija saglabājušies vairāk nekā 200 gadu veci logu stikli.

Sagādāti jauni zvani

Šķiet neparasti, ka varētu būt baznīca bez zvana vai zvaniem. Katlakalna baznīcai savulaik bijusi kupola laterna, bet tā nav saglabājusies un tikai 19. gadsimtā aizstāta ar zvanu tornīti. Pēc plašās rekonstrukcijas zvanu tornī nonāca divi jauni baznīcas zvani, ko veidoja Igaunijas meistars. Pašus zvanus lēja Vācijā – zvanu liešanas rūpnīcā “Petit & Gebr. Edelbrock”, kas ar to nodarbojas jau kopš 1690. gada.

Roberts Feldmanis un Dace Čoldere materiālā par Katlakalna baznīcu raksta, ka dievnamā saglabāts arī vakarēdiena vīna kauss ar iegravētu Rīgas ģerboni, kas Katlakalna draudzei dāvāts 1739. gadā. Dāvinātājs bijis Rīgas rātskungs Gothards fon Fēgezaks, bet tā autors – Kēnigsbergā dzimušais Rīgas sudrabkalis Kristofers Dejs.

Feldmanis, Merķelis, Bārda

Ar Katlakalnu saistīti vairāki Latvijas garīgajā un kultūras dzīvē nozīmīgi cilvēki. Divi no viņiem arī pēc došanās mūžībā palikuši šajā vietā. Pie baznīcas apbedīts mācītājs, teoloģijas profesors, Latvijas baznīcu vēsturnieks Roberts Emīls Feldmanis, kurš pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā vairākus desmitus gadu kalpoja par Katlakalna draudzes mācītāju. Pateicoties mācītājam Feldmanim, ap baznīcu zēla dekoratīvs dārzs ar vairāk nekā 320 koku un krūmu sugām. Dārza kopšana, kurā auga Latvijai neraksturīgi augi, bija viņa aizraušanās. Kad 2002. gada 28. maijā mācītājs devās mūžībā, viņš tika apglabāts baznīcas dārzā.

Gandrīz daždesmit soļu attālumā no dievnama atrodas sena kapsēta, kur apbedīts publicists Garlībs Merķelis. Šajā apkaimē viņš bija iegādājies Depkina muižu, kur dzīvoja līdz mūža beigām. Tur viņš sarakstīja apcerējumu “Brīvie latvieši un igauņi”, par ko Krievijas cars Aleksandrs I viņam piešķīra 300 sudraba rubļu lielu pensiju, savukārt Baltijas vāciešu sabiedrībā Merķelis nebija cieņā. Arī pieminekli viņa kapavietā uzstādīja Latviešu biedrība par tautas saziedotajiem līdzekļiem 1869. gadā. Taisnības labad jāteic, ka par to jāpateicas vienai no Merķeļu audžumeitām – Jūlijai Dorndorfai, kura aktīvi rūpējās par sava audžutēva piemiņas saglabāšanu. Kopš tā laika Katlakalna kapsētā netālu no ieejas saskatāms liels, melns no Daugavas izcelts akmens, kam piestiprināta plāksnīte ar uzrakstu “Par piemiņu no pateicīgiem latviešiem”.

Ar Katlakalnu saistīts dzejnieks Fricis Bārda. Viņš dzīvoja Katlakalna draudzes skolas namā, piecus gadus bija skolotājs Katlakalna draudzes skolā un darbojās draudzē, būdams ērģelnieks Katlakalna baznīcā un turēdams arī dievvārdus mācītāja prombūtnes laikā. Viņš organizēja un vadīja jaukto kori, kurā lielākoties dziedājuši viņa aroda brāļi skolotāji. Katlakalna dievnamam dzejnieks veltījis rindas “Zaļajā Dieva namā ar zvaigznēm dzied mana sirds”. Šā gada Dzejas dienu programmā sacīts, ka “patiesībā par dzejnieku Fricis Bārda kļuva tieši Katlakalnā, jo te 1902. gadā viņš uzrakstīja savu pirmo publicēto dzejoli “Raibais pavediens"".