Menu
 

Ciemos Setu zemē: ezeri, purvi, kalni un alas Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Ja ir vēlme, ikviens interesents var uzlaikot setu tautastērpu. Ģērbšanās process aizņem vismaz 40 minūtes, jo katrai tērpa detaļai ir savs stāsts un sava īpašā nozīme. Foto - Una Griškeviča Ja ir vēlme, ikviens interesents var uzlaikot setu tautastērpu. Ģērbšanās process aizņem vismaz 40 minūtes, jo katrai tērpa detaļai ir savs stāsts un sava īpašā nozīme. Foto - Una Griškeviča

Savulaik, kad visas trīs Baltijas valstis bija apvienojušās akcijā “Apceļosim Baltiju”, uz Igauniju un Lietuvu žurnālistu braucieni tika rīkoti itin bieži, taču nu jau vairākus gadus Igaunijā nebija sanācis iemest aci, ja nu vienīgi ziemā, aizbraucot aplūkot viņu leduskritumus, vai dodoties uz Tallinu noklausīties Enrikes Iglesiasa koncertu.

Tādēļ, saņemot ielūgumu apciemot Setumā jeb Setu zemi, ciemos pie kaimiņiem devos ar prieku. Setu viesmīlību jau bija gadījies izbaudīt, taču šoreiz satikām arī šīs tautas karali, redzējām, kā var svinēt Lieldienas, un daži arī nopeldējās purva ezerā.

“Aizved mani uz Munameģi!”

Šķiet, diez vai ir kāds latvietis, kurš nebūtu noskatījies Jāņa Streiča leģendāro filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un dzirdējis nu jau folklorizējušos Lāsmiņas frāzi: “Aizved mani uz Munameģi!” Turklāt Munameģis – 318 metrus augstais kalns jeb paugurs, kas atrodas Dienvidigaunijā, netālu no Latvijas un Igaunijas robežas, – esot teju populārākais latviešu apmeklētais tūrisma objekts.

Nogriežoties no lielās šosejas un priecājoties par igauņu labajiem ceļiem, ieklausāmies arī mūsu gides Ilzes Salnājas-Vervas (latviete, kura pirms 12 gadiem aizprecējusies uz Igauniju, dzīvo Tartu, vada  turienes latviešu biedrību un ieguvusi gida sertifikātu) komentārā, ka igauņi atšķiras no latviešiem ar to, ka savu valsti un tur notiekošo nekritizē, bet slavē visur un vienmēr.

Suure Munamäe jeb Lielajā Munameģī nesteidzīgā gaitā var uzkāpt 10–15 minūtēs, un šajā laikā es domāju par to, ka nesakārtoto īpašumattiecību dēļ mūsu pašu Gaiziņš tūristiem diemžēl nav īpaši pievilcīgs, jo tur nav pieejama nekāda infrastruktūra un pirms vairākiem gadiem nojaukto skatu torni, šķiet, neviens pat nedomā atjaunot. Savukārt igauņi Munameģa 29 metrus augsto skatu torni, no kura paveras brīnišķīgs skats uz apkārtējo ainavu vismaz 50 km rādiusā un skaidrā laikā varot saskatīt Gaiziņu un Pečoru klosteri, ir pamanījušies atjaunot jau vismaz sešas reizes, un pašreizējais ir celts pirms 80 gadiem – 1939. gadā.

Augšā var uzkāpt pa vītņu kāpnēm vai uzbraukt ar liftu, un igauņiem tik raksturīgās tehnoloģijas ienākušas arī šeit: ir pieejams liels monitors, kur četrās valodās, arī latviski, tiek piedāvāta informācija par Munameģi, tā apkārtni u.tml., kā arī iespēja izvēlēties elektronisku skatu kartīti ar torņa attēlu dažādos gadalaikos un aizsūtīt to kādam draugam (vai sev) uz e-pastu. Starp citu, igauņi itin labi zina Streiča filmu – kalna pakājes kafejnīcā tā tiekot demonstrēta ziemas sezonā, savukārt mūsu gide nelielajā Veru pilsētiņā atklāj, ka romantiskajiem latviešu puišiem ļoti patīkot savas sirdsdāmas vest ekskursijā tieši uz Munameģi…

Viens no Igaunijas un Setu zemes iecienītākajiem apskates objektiem neapšaubāmi ir 318 metrus augstais Munameģis un 29 metrus augstais skatu tornis kalna galā. Īpaši iecienījuši to esot tieši latvieši.

Pazudušais brīnumkrusts

Pēc visnotaļ spēcinoša lenča Munameģa kafejnīcā dodamies uz Vastselīnas bīskapa pils drupām – vēl vienu objektu, kuru savulaik esmu nolūkojusi Igaunijas stendā tūrisma izstādē Ķīpsalā. Pie muzeja, kas iekārtots kādreizējā kroga ēkā, mūs sagaida gide Inga – vēl viena Igaunijā dzīvojoša latviete, kuru igauņu bruņinieks pirms desmit gadiem nolaupījis un atvedis uz Igauniju. Meitene tērpusies 12.–13. gadsimta augstmaņu tērpā (starp citu, tādu var uzlaikot ikviens interesents, tāpat kā viduslaikiem raksturīgos apavus ar uzliekto purngalu vai bruņukreklu, tikai tad iepriekš jāpiesakās, – red.) un ar patiesu aizrautību mūs izvadā gan pa ļoti interesanto un interaktīvo muzeju, kurā var iepazīties ne tikai ar pils vēsturi vien, gan svētceļniekiem celto ēku, gan pašām pilsdrupām, kas gan ir iekonservētas, taču, cik var nojaust, neviens tās negrasās atjaunot (atšķirībā, piemēram, no mūsu pašu Bauskas pils).

Uzzinām, ka Vastselīnas pils celta 1342. gadā – vienā laikā ar Alūksnes ordeņa pili – un ar laiku kļuvusi par vienu no iespaidīgākajām celtnēm vecajā Līvu zemē, turklāt tā ir viena no vietām Dienvidigaunijā, kas ir apmeklēšana vērta, un atzīmēta ar “National Geographic” dzelteno logo (tāds ir arī Munameģa pakājē). Viduslaikos pils bijusi slavena ar kapelā esošo krucifiksu brīnumdarītāju. Sena leģenda vēsta, ka 1353. gada rudens naktī pils kapelā atskanējusi brīnišķīga melodija, caur aizvērtām durvīm bijusi redzama spilgta gaisma un tēli baltās drēbēs, kas noņēmuši krustu no sienas un nolikuši uz altāra.

“Vēl četrus mēnešus krusts stāvēja pāri altārim vertikāli, bez atbalsta uz altārakmeņiem. Drīz vien sāka ierasties svētceļnieki no Livonijas un no ārzemēm, kas pēc Romas pāvesta Inocenta VI rīkojuma saņēma grēku atlaišanu uz gadu un četrdesmit dienām,” stāsta Inga, ar nožēlu piebilstot, ka jau 16. gadsimtā, kad sākās Livonijas karš, Krievijas karaspēks sācis postīt pili, bet pilnībā tā sagrauta Ziemeļu kara laikā. Šajās jukās pazudis arī brīnumdarītājs krusts, un joprojām neviens nezinot, kur tas palicis. Taču Vastselīna joprojām ir svētceļnieku iecienīts galamērķis, un viņu ērtībām šeit uzcelts īpašs nams, kur var atpūsties, pagatavot maltīti un nodoties lūgšanām.

Pēc tam vēl aši aizejam līdz patiešām iespaidīgajām pilsdrupām un aplūkojam arī vietu, kur savulaik atradies leģendā minētais brīnumdarītājs krusts, bet tagad ierīkota īpaša lūgšanu vieta, kur norisinās gan mises, gan koncerti un citi pasākumi. Šeit noteikti ir vērts atgriezties, lai piedalītos kādā no īpašajām viduslaiku darbnīcām, pielaikotu seno tērpu vai panašķētos ar kādu no ēdieniem, kas tapis pēc viduslaiku receptēm.

Leģendām apvītās Vastselīnas bīskapa pils drupas noteikti ir vērts izpētīt kārtīgi, uzklausot gida stāstus. Šeit iespējams piedalīties arī dažādas viduslaiku darbnīcās un satikt svētceļniekus no visas pasaules.

Gar Krievijas robežu

Ceļojuma otrā diena sola jaunas tikšanās un piedzīvojumus, tostarp braucienu ar kuģīti pa ezeru, teju šķērsojot netālās Krievijas robežu. Taču pirms tam uz brīdi iegriežamies Verskas (Värska) sanatorijā, kuras galvenā vērtība ir minerālūdens, kas tiek iegūts no vairākiem dziļurbumiem. Igauņi ar savu produktu esot mēģinājuši iekarot arī Latvijas tirgu, bet nekā – konkurence bijusi par lielu.

Taču to visu aizmirstam, iekāpjot šarmantā igauņu kapteiņa Tomasa Seina vadītajā nelielajā baltajā kuģītī, lai izmestu krietnu līkumu pa Verskas ezeru, kurš diemžēl pamazām aizaug (to itin labi var redzēt eholotā – reizēm ūdens dziļums zem mums ir nepilni divi metri). Kapteinis, kurš nepavisam neatgādina Kihnu Jenu, drošu roku vada kuģīti pa fārvateru un uz jautājumu, kas tās par dzeltenām robežzīmēm ezerā, mierīgi atteic, ka tā ir Krievijas robeža.

Lai gan neviens kaimiņzemes robežsargs nemetas mūs pārbaudīt, kapteinis izklaidē ar stāstiņiem par to, ka torņos uz kaimiņzemes robežas esot tik jaudīga novērošanas aparatūra, ka varot saskatīt braucēju sejas arī no 10 kilometru attāluma, ka krievu robežsargi piektdienu vakaros pēc pirts labprāt pliki peldoties ezerā un kā daži igauņi pēc vētrainas ballītes devušies peldēties ar piepūšamajiem matračiem, attapušies Krievijas teritoriālajos ūdeņos, tikuši aizturēti un mājās nokļuvuši vien pēc trim dienām.

Uz kādas saliņas vīd grezna vecticībnieku baznīca, kas celta 16. gadsimtā, bet robežas dēļ tuvāk tai piebraukt nevaram. Taču, ja esat Verskā vasarā, noteikti ir vērts ar kādu no Tomasam piederošajiem kuģiem doties izbraukumā pa ezeru – tas nudien ir kolorīts notikums.

Tiešā Krievijas robežas tuvumā nonākam arī pēcpusdienā, kad dodamies pusdienot uz vienu no setu apdzīvotajām vietām Sātsi (Saatse) jeb Sātses zābaku, kur Krievijas robeža tādā kā zābaka formā iespiežas Igaunijas teritorijā, tādējādi apmēram kilometra garumā ceļš vijas pa kaimiņvalsti. “Zābaka” teritoriju drīkst šķērsot tikai braukšus, apstāties un iet kājām ir aizliegts. Starp citu, šī ir arī Eiropas Savienības un Krievijas robeža.

Vienā katlā – gaļa un zivis

Stāstot par Setumā (Setomaa) jeb Setu zemi, nevar nepieminēt šīs vietas īpašo virtuvi, kur atrodami tikai šai Igaunijas daļai raksturīgi ēdieni. Piemēram, Obinicā (Obinitsa), senajā zemnieku sētā ierīkotajā mājas restorānā “Taarka Tarõ”, nobaudījām zupu, kurā kopā bija savārīta gaļa un zivis (stintes no Peipusa ezera). Te nogaršojām arī auzu ķīseli, kas kopā ar smiltsērkšķu ievārījumu garšoja itin labi, bet mājas kafejnīcā “Magonīte” saimniece cienāja ar ķimeņu svaigsieru sõir, kas ir līdzīgs mūsu jāņusieram, taču Igaunijā to pasniedz siltu un ar ievārījumu – kā desertu.

Setumā dabūjama arī pašcepta brīnišķīga rupjmaize, kas pēc formas atgādina labi zināmo “ķieģelīti”, taču garša – mmm! Arī cepeškrāsnī apceptā kartupeļu biezputra, kuru pasniedz kopā ar sīpoliem un cauraudzīti, te garšo citādāk nekā ierasts.

Starp citu, Setumā ilgu laiku atradusies Pečoru klostera, bet pēc tam kaimiņzemes Krievijas ietekmes zonā, tāpēc nebrīnieties, ja kādā no setu mājas kafejnīcām, kas šeit ir ļoti populāras, ēdienu jums pasniegs autentiskos padomju stila traukos. Kičīgi, bet patīkami! Savukārt dzeramajam ūdenim šeit klāt liek nevis mums ierasto citronu, bet gan pieber labi daudz dzērveņu vai smiltsērkšķu.

Setu sieviešu tautastērpam raksturīga baltā, melnā un sarkanā krāsa, kas ir setu kultūras pamatkrāsas. Savukārt par rotām mēdz teikt – jo vairāk, jo labāk, tādēļ svētkos sieviešu rotu komplekts var svērt pat 4–5 kilogramus.

Viesos pie setu karaļa

Jau tad, kad pie setiem viesojos pirmoreiz, dzirdēju stāstus, ka šai tautai ir savs karalis, valoda un karogs, taču pa šiem sešiem vai septiņiem gadiem daudz kas ir mainījies – pie daudzām mājām plīvo setu karogs, setu tautasdziesmas jeb lēlo iekļautas UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, bet demokrātiskajās vēlēšanās ievēlētais karalis ir amatpersona, ar kuru rēķinās gan Igaunijas prezidents, gan valdība.

Par to, ka šim novadam, kurā vēsturiskās situācijas dēļ savijušās Austrumu un Rietumu tradīcijas (setu novads savulaik piederējis Pečoru klostera zemēm, un to nekad nav ietekmējuši zviedri vai vācieši), Igaunijā ir īpaša nozīme, liecina arī fakts, ka pašreizējā Igaunijas Valsts prezidente Kersti Kaljulaida (Kersti Kaljulaid), kura dzimusi Sāremā, valsts svētkos bija izvēlējusies stilizētu setu tautastērpu (īsto etnogrāfisko drīkst valkāt tikai īsti seti!).

Uzzinājām arī to, ka vēl 80. gados piederība setiem tika slēpta, taču 90. gadu sākumā šajā teritorijā dzīvojošie cilvēki pamazām atguva nacionālo pašapziņu un tagad lepojas ar piederību šai tautai; ka setu karali ievēl reizi gadā augustā notiekošo Setu karaļvalsts dienu laikā visai demokrātiskā veidā: uz skatuves stāv divi šā titula pretendenti, un pie viņiem rindā stājas cilvēki – kura kandidāta rinda ir garāka, tas arī uz gadu kļūst par karali; ka viņš tiešām ir visai ietekmīga persona, pie kura vēršas visdažādākajos jautājumos un kuram jātiek galā ar daudz un dažādām diplomātiskām un sadzīves problēmām. Kroņa un sceptera viņam nav, taču šis cilvēks ar lepnumu valkā krāšņo tautastērpu (vīriešiem – izšūts krekls, strīpainas bikses, melna cepure un ļoti skaists balts mētelis ar melniem izšuvumiem) un principā ar visiem sarunājas tikai setu valodā, kura, kā saka zinātāji, krietni vien atšķiras no igauņu valodas.

Tiesa, tiekoties ar mums, pašreizējais karalis Āre Horns (Aare Hõrn) izrādīja godu, jo, cienājot ar igauņu kandžu un uzsaucot tostus, pierādīja, ka itin labi zina arī frāzes latviešu valodā: “Uz veselību!”, “Lai dzīvo Latvija!” Savukārt viņa kundze Rieka mūs tikmēr apgaismoja gan par setu rotu valkāšanas niansēm (piemēram, svētku reizēs setu sieviešu rotu komplekts var svērt pat piecus kilogramus, un savulaik pēc tā noteica, cik turīga ir nākamā līgava), gan par to, kādi ēdieni jāēd Lieldienās: jau minētā zupa, auzu ķīselis, svaigsiers, kas ir līdzīgs mūsu jāņusieram, bet šeit to ēd siltu…

Pārpilni ar iespaidiem un setu viesmīlības sasildīti dodamies atpakaļ uz mājām, taču skaidri zinām, ka Dienvidigaunijā noteikti atgriezīsimies, jo tik daudz vēl jāizbauda: Setumā ciemiņu dienas, Libnicas sīpolu un zivju tirgus (līdzīgs pasākums notiek pie Peipusa ezera) un galu galā arī Setu karaļvalsts diena, kad tiks vēlēts nākamais valdnieks... vai valdniece. 

Katru gadu augustā notiek Setu karaļvalsts dienas, kuru laikā setu tauta ievēl savu karali. Viņu respektē arī Igaunijas Valsts prezidents un valdība, un šim cilvēkam jāprot tikt galā ar visdažādākajām situācijām, ieskaitot kaimiņvalstu viesu uzņemšanu. Attēlā pašreizējais setu karalis Āre Horns.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.