Puķu pļava dārzā ^{Apriņķis.lv}

Atgriešanās pie dabiskuma dārzu dizainā veidojās ekoloģiskās domāšanas ietekmē kā reakcija uz pārlieku samākslotu, no dabas atsvešinātu dārzu dizaina tendenci. Pļava cilvēka apziņā rada romantiska pirmatnīguma noskaņu, tā asociējas ar dabiskumu. Visādi citādi ļoti civilizētā dārzā gabaliņš ziedošas lauku pļavas šķiet ekstravagants akcents. Savukārt lauku sētā puķu pļava var lieliski derēt kā harmonisks priekšplāns skatu līnijai uz mežainām tālēm.

Ir izveidoti puķu pļavu zālienu sēklu maisījumi, kas domāti dažādām augšanas vietām un apstākļiem – vieglām smilts augsnēm, smagākām māla augsnēm, mitrām vai mežainām vietām.

Taču daba mēdz ironizēt par cilvēka ambīcijām to atdarināt. Lai nekļūtu par upuri ilūzijām, ka skaistā pļaviņa ierīkota un nu var likties mierā, jo daba pati to tālāk uzturēs, lietderīgi puķu pļavu tomēr uztvert kā mākslīgu veidojumu ar visām no tā izrietošajām sekām – regulāru apsekošanu un kopšanu.

Dabas apstākļu nianses katrā vietā ir nedaudz atšķirīgas, arī lakstaugu sabiedrība katrreiz izveidojas citā kombinācijā, un tik precīzi dabu nav iespējams nokopēt. Tas nozīmē, ka, iesējot sēklu maisījumu, augi ar laiku paši noregulēs savu sastāvu – sugas, kurām attiecīgā vieta patiks, izpletīsies, bet sugas, kam apstākļi nebūs pilnībā piemēroti, izzudīs.

Ja pavērojam sarežģītos ekoloģijas procesus, dabā nepārtraukti notiek kādas izmaiņas – aizaugšana ar krūmājiem, pārpurvošanās, zemes erozija (noārdīšanās) u.c. Ja ierīkotās pļavas augu sastāvu un tā proporcijas tomēr vēlēsimies uzturēt konstantas, nāksies pļavu uzturēt, kopt un atjaunot.

Sekmīgai puķu pļavas ierīkošanai svarīgi ir neielabot augsni mākslīgi.

Ja esam izvēlējušies attiecīgajiem augšanas apstākļiem piemērotu sēklu maisījumu, tas jāsēj esošā augsnē. Augsni mēslojot un ielabojot ar trūdvielām, pļavas augiem var tikai kaitēt, jo pļavas augi šajā ziņā ir mazprasīgi. Augsnes sagatavošanā būtisks moments ir atbrīvošanās no nezālēm – šajā gadījumā tie ir augi, kuri plānotajā puķu pļavā nav paredzēti. Ja esošajā teritorijā ir tādi agresīvi daudzgadīgie augi kā gārsa, vārpata, āboliņš u.c., tie noteikti jāiznīdē.

Jārēķinās, ka pēc puķu pļavas iesēšanas nezāles nekā citādi nebūs iespējams likvidēt kā vien ar ravēšanu, un starp biezi saaugušiem “pareizajiem” pļavas augiem ravēšana ir sarežģīta un laikietilpīga.

Augsnes apstrāde un sagatavošana vēlama tāda pati kā parasti pie zāliena sēšanas, proti, izveido vēlamo reljefu, sastrādā augsni – uzar, nokultivē, noecē, līdzina un planē. Puķu pļavai sevišķi piestāv dabiski viļņots reljefs vai lēzena nogāze.

Puķu pļavām domātos sēklu maisījumus dažādās kombinācijās piedāvā tirdzniecībā. Sēklu maisījumi sastāv no tradicionālajām stiebrzālēm variablā daudzumā (30–70%), otra daļa (30–70%) ir pļavu puķītes un lakstaugi. Sastopami arī maisījumi, kuri sastāv tikai no puķēm, tie ir ieteicamāki, jo stiebrzāles ar laiku saaugs pašas, un, ja maisījumā to ir pārāk daudz, tās var nomākt citus augus. Puķu sēklas ir stipri dārgākas par stiebrzāļu sēklām. Izmaksas savukārt samazina tas, ka nav jāuzved auglīgā augsne.

Puķu pļavām domātās sēklas var iegādāties arī atsevišķi un izdomāt savu kombināciju. Šajā gadījumā ir labi jāpazīst augi un to prasības, un šo darbiņu vislabāk veiks kompetents dārzu speciālists.

Populāri puķu pļavu augi ir pīpenes, magones, rudzupuķes. Tām gan ir atšķirīgas prasības, un ilgtspējīgos puķu zālienos tās vienuviet reti sastapsiet. Magones un rudzupuķes labprātāk aug smagākās māla augsnēs. Pīpenes aug vidēji mitrās augsnēs ar vieglāku sastāvu.

Mitrās vietās augs vējmietiņi, purenes, sūrenes, dzegužkurpītes. Noēnotās vietās labi jutīsies neaizmirstules, saulainā un sausā – mazā mauraga, smiltāja retējs, dzirkstelīte, mārsils.

Patlaban iecienīta ir garšaugu, tējai un pārtikā izmantojamu augu iekļaušana puķu pļavās – dilles, ķimenes, salvijas, kumelītes u.c.

Reizēm vilinoša šķiet ideja par āboliņu vai mārpuķītēm zālienā. Šie augi iederēsies parka tipa zālienos – zāliens, kuru pamatsastāvā ir stiebrzāles, bet kur atļauj uzziedēt pa lauku puķei. Šo zālienu ierīko vietās, kur nenotiek intensīva staigāšana, visbiežāk tās ir parku lauces, to pļauj retāk nekā košumzālienu, un tam atļauj izaugt nedaudz garākam. Iekļaujot āboliņu vai mārpuķīti zāliena sastāvā, jāatceras, ka tās ir agresīvas puķes, kas izplešas, un, lai nenotiktu tā, ka tās izspiež no pļavas visas pārējās zāliena zāles, apsvērumus šo puķu nepieciešamībai un jautājumus par optimālo izsējas normu un citām niansēm būtu jāuztic pieredzējušam zāliena ekspertam. Puķu pļavā gan āboliņš un citi tauriņziežu dzimtas augi nav vēlami arī tādēļ, ka ar gumiņbaktēriju palīdzību piesaista slāpekli augsnē, un, kā jau minēts, pieticīgajiem pļavas augiem tas nāk par skādi.

Puķu pļavas kopšana pēc ierīkošanas – sākumā kopšana ir minimāla un labākais, ko varam darīt, ir lieki nestaigāt un nemīņāt trauslos dīgstus. Pirmajā gadā puķu pļavas augi ieaugas un nostiprinās. Sastāvos parasti ir viengadīgas un daudzgadīgas puķes, kamēr viengadīgās pirmajā gadā pirmās aizpilda telpu un zied, tikmēr daudzgadīgās veido lapu rozeti un attīsta sakņu sistēmu. Pirmajos pāris gados, kamēr zelmenis ir samērā skrajš, brīvajās vietās ātri saaug nezāles, tās rūpīgi un regulāri jāizravē, līdz pļava ir blīvi saaugusi.

Puķu pļavu pļauj divas reizes gadā. Pirmo reizi pļauj ar aprēķinu, lai lielākā daļa augu ir izziedējuši un nogatavinājuši sēklas un paspētu izsēties, tā veicinot dabisko atjaunošanos. Otrreiz rudenī, lai tā sagaidītu ziemu nopļauta.

Tūliņ pēc nopļaušanas platība neizskatās diez ko pievilcīga, tādēļ kompozīcijā var iekļaut kādus akcentus, kas piesaista skatu, kamēr pļava atkopjas, piemēram, tā var būt piemērotu koku grupa, akmens vai arī siena zārdos sakrauts nopļautais siens.

Puķu pļava dārzā ir lielisks akcents un salīdzinoši viegli kopjams dārza elements, kas ierīkošanas laikā un pirmajos gados prasa lielākas rūpes un iedziļināšanos, taču iegūtais rezultāts – skaisti ziedoša pļava, kas pilna ar taureņiem, bitēm un putniem, – pilnībā atmaksā ieguldīto enerģiju!