Juris Ulmanis. Uz Grenlandi – pēc pērlēm. Fragmenti no topošās grāmatas (4) ^{Apriņķis.lv}

“Kopenhāgenā nopērku arī divas grāmatas – “The Logic of Life” un “The Last Godfathers”. Grāmatu veikalā pavadu daudz laika. Tur galvenokārt ir visādi trilleri. Būtu gribējis kaut ko no klasikas. Šīs divas grāmatas piesaistīja manu uzmanību. No mājām biju paņēmis trīs grāmatas: “The Cardinal of the Kremlin” (Tom Clancy), “No Shortcuts to the Top” (Ed Viesturs) un “Into the Wild” (John Krakauer). Tagad man ir piecas. Pieņemu, ka pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem arī būs grāmatas un mēs varēsim mainīties.

Rīgā neviens mani nepavadīja uz lidostu. Tas nekas. Nevienam plašsaziņas līdzeklim arī nebiju paziņojis. Paziņošu, kad atgriezīšos… un ja būšu iecerēto paveicis. Protams, to, kurp dodos, pastāstīju draugiem un studentiem.

Jūtos mierīgi, vakar bija sirsnīga saruna ar manu bijušo sievu Ināru. Vakarā aizgāju uz teātri pēc Marijas, mēs kopā izstaidzinājām mūsu sunīti Sanniju. Sazvanīšos ar Mariju no Reikjavīkas.

Esmu iztērējis jau 299,95 DDK par videokasetēm, 285 DDK par grāmatām, 124 DDK kafejnīcā “Starbucks” (kafija ar pienu un divas maizītes). Es taču vakar netiku uz banku! Speciāli pasūtīju pinkodu un gribēju izņemt 500 eiro. Jutu, ka kaut kas nav kārtībā, jo plkst. 17.30 redzēju uz ielas man pazīstamu bankas “Nordea” darbinieci.

Izrādās, ka banku 30. aprīlī slēdza ciet plkst. 17.00, nevis 18.00, kā parasti. Man ir 1800 eiro skaidrā naudā. Būtu gribējis 2500 eiro plus vēl kredītkarti drošībai, bet izlēmu lieki neuztraukties un iztikt ar to, kas man ir. Tāpēc vienmēr (vienmēr!) pirmās jāsakārto naudas lietas! Es to, protams, zināju, bet neizdarīju.

Vakar sazvanīju Imantu, kurš, nabags, guļ slimnīcā jau vairākas dienas un vēl gulēs divas nedēļas ar savu gūžu. Jūtos vainīgs, ka neapciemoju viņu slimnīcā. Viņam tā arī nepateicu, ka braucu uz Grenlandi. Sazvanīju arī savu draugu David De Rousse, kuram pieder nekustamā īpašuma firma, un viņš man pateica savu laimīgo ziņu, ka banka esot piekritusi nākt pretī un ka viņa firma vēl kādu laiku dzīvos. Tas ir labi!

Vakar pusdienoju kopā ar savu draugu Ilmāru Latkovski. Tas patiešām bija jauki. Viņš prata man izskaidrot vairākas lietas ar savu gudrību un vienkāršību, kā arī iepriecināja mani ar ziņu, ka savā raidījumā citējis manu domu, ka latviešu jauniešiem vajadzētu pastudēt ASV, lai saprastu, ka ir jācīnās.

Pietura Īslandē

Plkst. 18.00, Reikjavīka. Esmu ieradies Īslandē. Nogulēju lidmašīnā gandrīz trīs stundas. Neapzinājos, ka esmu tik noguris. Mazliet palasīju Eda Viestura grāmatu. Asaras saskrēja acīs, lasot nodaļu, kurā Robs Halls sēž Everestā, nevarēdams pakustēties, un runā ar savu sievu, viņu mierinot. Sieva ir stāvoklī, un viņš tai iesaka, lai viņa savas kājiņas tur siltas. Lidmašīna bija ļaužu pilna. Palasīju par Īslandi. Radās iespaids, ka tur ir daudz, ko redzēt: termālie ūdeņi, Zilā lagūna, dabiskā kosmētika, zivju restorāni, kuros pasniedz omārus…

Lasot par omāriem, ļoti sagribējās ēst. Aizgāju uz beznodokļu zonu painteresēties par HD videokamerām. Pirkt vai nepirkt? Izlēmu padomāt un, iespējams, vēlāk nopirkt, kad lidošu prom no Īslandes. Kopenhāgenā man teica, ka tā maksā 1000 eiro. Laimīgi sagaidīju savu bagāžu. Tai bija pārsniegts svars, nācās samaksāt 70 eiro. “AirBaltic” puisis bija pretimnākošs, atzīmēja to biļetēs, lai man nav vēlreiz jāmaksā “Islandair”, un nosūtīja manu bagāžu uz Reikjavīku.

Lidostā mani sagaidīja Bjarnijs Tornsons. Biju priecīgs viņu satikt. Apkampāmies. Bjarnijs ir aktieris, producents un lugas “Tētis” autors. Iemetu savas divas lielās somas viņa pikapā, braucām uz centru. Godīgi sakot, mani visu dienu mocīja tāda nepatīkama neziņas sajūta: kas būs, kas notiks? Kaut gan lija lietus un laiks bija drēgns, ieraugot Bjarnija pazīstamo seju, kļuva vieglāk. Joprojām uztraucos par ekipējumu, kura man nav. “Kāpēc manas somas ir tik smagas?” – tas bija vēl viens jautājums, kas mani mocīja. Man taču tur nekā tāda nav! Vienīgi guļammaiss un matracis aizņem daudz vietas. Tas viss būs jāvelk līdzi.

Kopā ar Bjarniju aizgājām padzert kafiju. Pļāpājām par visu ko – par sievietēm, mūsu kopīgo izrādes “Tētis” projektu. Viņš stāstīja, ka producēs uz Ziemsvētkiem Dikensa lugu. Liela priekšrocība – lugai nav jāpērk autortiesības. Viņš ir uzaicinājis Īslandes slavenāko komiķi, taisīs speciālus efektus un padarīs to par Ziemsvētku tradīciju.

Bjarnijs mani aizveda uz “Snorri Guesthouse”. Maza viesnīciņa. Vismaz tīra. Mani ievietoja trīsvietīgā numurā. No ekspedīcijas grupas esmu ieradies pirmais. Pauls Valkers no “Tangent Exploration” būs šovakar vēlu. Būtu labi rīt brokastīs viņu satikt un aprunāties. Noskaidroju, kur ir veikals, aiziešu turp jau no paša rīta.

Apjausma, ka viss ir nopietni

Sestdiena, 2. maijs

Sestdienas rītā satieku Paulu Valkeru, un mēs izskatām cauri visas slēpes un slieču “ādu” (pretslīdes materiāls, ko piestiprina zem slēpju sliecēm – aut.). Zābaki ir mazliet par lielu un koškas jeb dzelkšņi (metāla palīglīdzeklis, ko piestiprina pie apaviem; tos izmanto alpīnisti, lai pārvietotos pa ledu un firnu – aut.) tādi veci… Kā tas ietekmēs manu ceļojumu? Ekipējums ir svarīgākā ekspedīcijas sastāvdaļa.

Pauls stāsta, rāda un atkal stāsta. Jauks cilvēks, bet daudz runā. Tāds viņam darbs. Pats esot vienu reizi pārslēpojis pāri Grenlandei, viņa firma pārsvarā orientēta uz Grenlandes kalniem. Joprojām ir daudz kalnu, kuros nav uzkāpts. Es iedomājos, ka varētu tādā uzkāpt un nosaukt to savā vārdā. Jura kalns!

Pēcpusdienā aizeju uz iepirkšanās centru. Man joprojām nav siksnu sistēmas, lai iejūgtos par vilcēju ragavās, nav arī zeķu. Eju pa taisno uz krogu. Pie aulus kausa pārdomāju dzīvi. Ēdu picu. Tā man atsauc atmiņā visgardāko mana mūža picu “Sals” picērijā Jonkeros, kurp gājām ēst pēc latviešu skolas. Sūtu īsziņas saviem paziņām. Kopā ar piektdienas vakara omāriem un vīniem, sestdienas aliem un īsziņām, šķiet, esmu izdevis daudz naudas. Es nesaprotu viņu naudiņas. Viss tūkstošos, nav skaidrs, cik maksāju par lietām. Pie kāda galda sēž māmiņas un dzer alu. Bērni skraida apkārt. Uzsaucu māmiņām dzērienu, jo viņas izskatās jaukas. Man tā gribās. Aizeju nopirkt savas trūkstošās lietas.

Sporta veikalā satieku somus, kuri tikko beiguši gājienu (www.greenland.2009.fi). Viņi stāsta, ka sākuši seši, bet beiguši tikai četratā.”

Iepriekšējo daļu lasiet šeit. Turpinājums sekos.