Juris Ulmanis. Uz Grenlandi – pēc pērlēm. Fragmenti no topošās grāmatas (5) ^{Apriņķis.lv}

Sporta veikalā satiku somus, kuri tikko bija beiguši gājienu (www.greenland.2009.fi). Viņi pastāstīja, ka sākuši sešatā, bet beiguši tikai četri. Ceļa sākumā redzējuši leduslāci. Laiks bijis briesmīgs. Tomēr veči bija priecīgi un palīdzēja man nopirkt siksnu sistēmu. Apmainījāmies ar vizītkartēm. Pēc brīža devos mājup – uz viesu namu "Snorri’s". Uz mirkli atgūlos… un aizmigu. Tas bija ap pulksten pieciem vakarā. Nogulēju līdz pusnaktij, kad no Anglijas ieradās mani kolēģi. Mani ekspedīcijas biedri izrādījās diezgan trokšņaini. Sasveicinājos un gāju atpakaļ gulēt. Tā kā nebiju izslēdzis mobilo telefonu, tas pa nakti nepārtraukti vibrēja. Nevarēju to tumsā sameklēt un sataisīju baigo traci. Tā arī neatradu. Telefons beidza vibrēt, kad bija izlādējusies baterija.

Svētdiena, 3. maijs

Pamodos pirmais, iegāju dušā. Abi veči – Marks un Toms – ir lieli gulētāji. Marks ir grupas vadītājs. Neliela auguma izskatīgs vīrietis. Gluži kā slavenais ASV alpīnists Skots Fišers, par kuru lasu Eda Viestura grāmatā. Marks ir iededzis, nenoskuvies, ar mazu bizīti, līdzīgs kalnietim. Toms ir jauns, ziņkārīgs, jautrs puika. Viņš mācās universitātē vai arī to jau ir pabeidzis – tā arī nesapratu. Vakar pa dienu vairāk runāju ar Marku. Viņš ir pilna laika kalnu gids. Strādā Alpos. Viņa draudzene, ar kuru viņš ir kopā četrus ar pusi gadus, dzīvo Francijā, pie Šamonī, un menedžē atpūtas namiņu kalnos. Marks ir smaidīgs, mierīgs. Toms tāds enerģisks, ziņkārīgs. Mūsu grupas meitene Samanta ir no Īrijas. Nav skaistule, bet nav arī neglīta. Samai ir izteikti laba humora izjūta. Vakar viņa tā pateica pāris lietas, ka es pārsmējos līks. Domāju, būsim laba komanda.

Sākām kravāt mantas. Sapratu, ka esmu par daudz mantu paņēmis līdzi. Šķiroju, skatījos. Sapratu, ka man nav līdzi saulesbriļļu, ko Jūrmalā speciāli biju nolicis līdzņemšanai. Aizsūtīju īsziņu Marijai, un viņa apstiprināja, ka tās joprojām ir uz galda. Samantai vajag baterijas un spoguli, tāpēc nolēmām šorīt kopā aiziet uz tirdzniecības centru.

Sporta veikalā, kur pirku saulesbrilles, dzirdēju latviešu valodu. Divas jaunas sievietes, apkopējas, tīrīja grīdu un pļāpāja. Viņas tā izvairīgi izturējās, negribēju daudz ar viņām runāt, jo biju steidzīgs.

Sapratu, ka man ir par daudz mantu. Visiem pa somai, bet man divas. Man vēl bija jāsamaksā 14 000 kronu par pārsniegto bagāžas svaru. Mēs ļoti laicīgi bijām lidostā, iečekojāmies. Pauls ir ļoti precīzs un pedantisks. Dzerot kafiju, pajokojāmies par manis nopirkto HD kameru un lasījām instrukciju. Brīnos, ka esmu vienīgais ar kameru. Tomam ir fotoaparāts. Man ir abi, gribu visu iemūžināt. Ceru, ka baterijas izturēs.

Pirmdiena, 4. maijs

Pulkstenis ir 13.30. Sēžu lidmašīnā, kurā lidojam uz Kulusuku. Lidojums ilgs pusstundu. Nosūtīju Marijai īsziņu, ka lidoju uz Grenlandi, un Marija atbildēja. Esmu priecīgs. Man šis ceļojums dārgi izmaksā, bet tas nekas. Man būs laiks padomāt, ko darīt ar sevi un kā pelnīt naudu. Būs labi! Man jābūt stipram, un es zinu, ka tāds arī būšu. Vienīgais risks varētu būt tulznas. Ielidojām Kulusukā plkst. 13.00. Laika starpība – stunda. Kulusuka ir sala. No lidmašīnas varēja redzēt Arktikas kalnus un ledu. No augšas tā līdzinās Antarktīdai. Laiks bija brīnišķīgs. Mēs piecatā priecīgi izkāpām ārā no lidmašīnas. Visur, kur redz acs, sniegs un kalni. Lidostā pie sienas piestiprināta liela lāčāda. Pauls Valkers mums izrādīja, kur pirms 20 gadiem viņš izkāpis no helikoptera un uzcēlis telti pavisam netālu no tagadējā skrejceļa. Tad vēl lidostas nebija. Man tūlīt acīs iekrita vietējie iedzīvotāji – inuīti. Uz mata tādi paši kā Aļaskas eskimosi. Lidmašīnā sabojājās mana jaunā videokamera (kaut kas nebija kārtībā ar kaseti), un Toms filmēja ar manu fotoaparātu. Man liekas, ka viņš filmē objektus par ilgu, taču labi, ka vispār varēja filmēt no lidmašīnas – Toms sēdēja "pareizajā" pusē. Es pirmo reizi mūžā lidoju ar helikopteru. Lidojums no Kulusukas uz Tasilagu aizņēma 10 minūtes. Bagāžu atstājām, un mums to vēlāk atveda uz viesnīcu.

Viesnīca saucas "Red house". Gultas veļas nav. Ļoti negribas gulēt guļammaisā, jo tad ir pārāk karsti. Atceros, kā vakar svīdu pat ar parastu segu. Aizejam uz lielveikalu, lai sapirktu pārtiku vakariņām un brokastīm. Vakariņās ēdīsim rīsus ar speķi, desu un saldētas saknes. Pa ceļam no veikala apstājāmies pie citas mājas – tur apmetušies Paulam pazīstami angļi. Tā ir kāda skolotāju grupa, kuru sponsorējis "Fuchs Foundation". Viņi dosies pāri Grenlandei suņu pajūgos. Viņi bija apmeklējuši vietējo skolu un domā, ka šis brauciens un stāstījums par to ieinteresēs bērnus un motivēs labāk mācīties. Taisni vai jāsmejas! Kāda naudas izšķērdēšana no fonda puses! Vakariņas gatavojām visi kopā, Sama un es nomazgājām traukus. Mēs esam laba komanda. Visiem ir laba humora izjūta. Bez mums viesnīcā apmetušās trīs pavecākas dāmas no Beļģijas. Vēl ir divi šveicieši, kuri nebija tikuši pāri ledājam. Viesu nama "Red house" telpās pastāvīgi mitinās kāds traks vecis – Makss, kurš visu laiku uzmana, lai viss ir kārtībā.

Otrdiena, 5. maijs

Es, Sama un Toms gulējām mazā istabiņā ar divstāvu gultām. Istaba ir tik maza, ka mantas bija jāizliek koridorā. Mēs ar Tomu apgūlāmies apakšā, Sama izvēlējās gultu, kas ir augšā. Sama bija paņēmusi manu Eda Viestura grāmatu un aizmigusi ar to rokās. Pamodos trijos no rīta. Piecēlos sešos un aizgāju nomazgāties. Pamēģināju ieslēgt dušu. Bija siltais ūdens. Visa vannasistaba pielaistījās slapja, es to satīrīju. Noskuvos. Izmazgāju matus, nomazgājos pats. Jutos lieliski. Ieziedos ar krēmu. Biju gatavs jaunai dienai. Marks un Pauls jau sēdēja pie virtuves galda un pētīja maršrutu.

Pauls ir ļoti precīzs un pedantisks. Man tas patīk. Viņš mums iedeva iepriekš sagatavotu grāmatiņu un lūdza katru dienu tajā ierakstīt datus – koordinātes, gaisa temperatūru, cik esam nogājuši utt. Centīšos to pašu ierakstīt šīs dienasgrāmatas aizmugurē. Smieklīgi, ka mums visiem kājās ir šīs krāsainās gumijas čības, kas tagad modē. Aizmirsu, kā tās sauc, šķiet – crocs. Telpās nedrīkst staigāt ar zābakiem.

Mēs, trīs veči, aprunājāmies. Markam ir 34 gadi, dzimis 1974. gadā. Pirms 15 gadiem viņš saņēmis kaut kādu alpīnista sertifikātu – visaugstāko. Jocīgi, ka Marks nevarēja atcerēties, cik gadu viņam toreiz bijis. Pauls ir otrreiz precējies, viņam ir divi bērni – deviņus un vienpadsmit gadus veci. Pirms pusotra gada šķīries un apprecējies otrreiz – ar divdesmitpiecgadīgu sievieti, kas ir 17 gadus jaunāka par viņu. Lēnām iepazīstam cits citu.

Iepriekšējo daļu lasiet šeit. Turpinājums sekos.