Kad lasis buti precēt brauks? (2.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Par laimi, labāk ir ar plekstēm. Lai gan tām Baltijas jūrā nav nozvejas kvotu, ICES veic krājumu stāvokļa novērtējumu, atzīmējot, ka tas ir pietiekams un palielinās. Lielākās nozvejas ir Polijas, Krievijas un Latvijas zvejniekiem (2018. gadā 1322 tonnas, no tām 1066 tonnas atklātā jūrā, 256 tonnas piekrastē). Lielākā daļa šo zivju tiek nozvejotas ar grunts traļiem, un pēdējos gados ir novērota tendence plekstes izmantot dzīvnieku barībai un zivju miltos. Šķiet, tā gan ir izšķērdība!

Akmeņplekšu rūpnieciskā zveja kopš 90. gadu vidus, kad vairāki kuģi uzsāka to zveju ar specializētiem tīkliem, devusi labus rezultātus. Lomi pārsvarā tika eksportēti uz Dāniju vai Igauniju, radās pārzveja, un tikai 2010. gadā Latvijā tika aizsākta ierobežota akmeņplekšu specializētā zveja Baltijas jūras piekrastē, regulējot tīklu skaitu pa pašvaldībām. Lielākās nozvejas ir maijā – pirmsnārsta periodā. 2018. gadā nozvejoja tikai 6,4 tonnas šīs delikateses, un, tā kā Latvijas ūdeņi ir akmeņplekstes izplatības ziemeļu robeža Baltijas jūrā, tad, domājams, ka te tā nekad nebūs pārāk daudzskaitlīga.

Baltijas jūras centrālajā daļā vidēji nozvejo tikai 3–4% akmeņplekšu, un 2018. gadā kopējā nozveja bija 370 tonnas, kas bija par 105 tonnām vairāk nekā gadu iepriekš. Tā ir pēdējā laikā lielākā nozveja, kas atpaliek no rekordiem pagājušā gadsimta beigās, kad gadā nozvejoja virs 1000 tonnu šo vērtīgo zivju. 90% akmeņplekšu iegūst Baltijas jūras dienvidrietumu daļā, un visvairāk tās nozvejo Dānija, Polija un Vācija. (Vāciešu nostalģijas tūru ceļotājiem Nidā, Kuršu kāpās, gaumīgi servēta akmeņplekste “visā augumā” maksā pāri par 35 eiro!) 2019. gadā atļautā akmeņplekšu specializētā zveja Baltijas jūras piekrastē tika akceptēta, nosakot 360 tīklu limitu, izņemot zvejas liegumu jūnijā un jūlijā, kad tās nārsto.

Pieraduši lielveikalos iegādāties Norvēģijas fjordos audzētos lašus, pašu “jūras valdnieku” velti meklēt tirgū, varbūt tikai liepājniekiem slavenā Pētertirgus zivju nodaļā laimēsies noķert aiz astes kādu Baltijas lasi. 2018. gadā nozvejas žurnālos tika ierakstīti 3014 noķertie laši, kopumā 10,5 tonnas. Tā bija salīdzinoši laba nozveja, jo gadu iepriekš tika noķerts tikai 1821 lasis. Šīs cēlzivs nozveju pēdējos gados piekrastē dramatiski negatīvi ietekmē lielais pelēko roņu skaits. D. Ustups secina: “Tie ne tikai bojā lomus, bet arī būtiski ietekmē zvejas aktivitāti. Daudzos piekrastes rajonos zvejnieki ir pārtraukuši un būtiski samazinājuši laša piekrastes zveju. Pelēko roņu skaits Baltijas jūrā pēdējo 10 gadu laikā ir aptuveni trīskāršojies. Latvijas ūdeņos ir aptuveni 3000 dzīvnieku, kuri atsevišķos zvejas rīkos izēd līdz pat trešajai daļai no lašu loma.”

ICES tomēr norāda arī uz būtiskiem trūkumiem lašu nozvejas uzskaitē, atzīstot, ka 23% veido nereģistrētās nozvejas un par taimiņiem uzrādītie laši. Kopumā lašu nozvejas pēdējos gados ir būtiski mazākas nekā gadsimtu mijā, kad katru gadu tika nozvejoti aptuveni 600–800 tūkstoši lašu (1990. gadā –1,2 miljoni). Pēdējos gados Latvijā ir atsākusies zveja atklātā jūrā ar āķiem – 2018. gadā tā noķerti 143 laši. Tomēr lielākās nozvejas bija piekrastes pašpatēriņa zvejā – 1293 laši – un piekrastes komerczvejā – 844 laši. ICES 2020. gadā ieteicis Baltijas jūrā lašu nozveju limitēt līdz 59 800 lašu. No Latvijas zivju audzētavām 2018. gadā upēs ielaida 631 tūkstoti lašu smoltu un 320 tūkstošus lašu vienvasaras mazuļu. (Visiem audzētavu lašu smoltiem tiek nogriezta taukspura, tādējādi gan zinātnieki, gan makšķernieki var viegli atpazīt audzētavu zivis.)

Institūta “BIOR” pirmie pētījumi uzrāda, ka Gaujā vairāk nekā 80% un Ventā vairāk nekā puse lašu nāk no audzētavām. Tomēr mūsu lašupes aizaug, pēdējo gadu siltās ziemas un ledus trūkums neattīra dzīvotnes, kā rezultātā to apjoms samazinās. Makšķernieku biedrību aktīvisti ik gadu veic lašu dzīvotņu atjaunošanu; tas intensīvi notiek arī mūsu galvenajā un labākajā lašupē Salacā, kur pēdējos 10 gados ir bijusi tikai viena ražīga paaudze – vairāk nekā 22,5 tūkstoši smoltu, kas gan ir 75% no Salacas maksimālās produktivitātes.

Apaļais jūrasgrundulis vienlaikus ir gan mūsu piekrastnieku bēda, gan arī vērtīgs ieguvums, jo bada laikā velns pat mušas ēd. Tā ir svešzemju suga, kas Baltijas jūrā pirmo reizi tika konstatēta Polijas piekrastē 90. gadu sākumā, ievazāta ar kuģu balasta ūdeņiem. Izplatības areāls šim nelūgtajam viesim palielinājās ar aptuveno ātrumu 30 kilometri gadā, līdz 2004.–2005. gadā tas tika konstatēts gan Liepājā, gan Daugavgrīvā. Turpmākajos gados atklātās jūras piekrastē, it īpaši uz dienvidiem no Liepājas, apaļo jūrasgrunduļu skaits strauji palielinājās. Tā ir agresīva zivju suga, kam pamatbarība ir gliemenes, tādēļ rodas ļoti neveselīga konkurence barības ieguvē starp mūsu pašu plekstēm un lucīšiem. Latvijas piekraste, it īpaši Irbes jūras šaurums, ir svarīga plekšu mazuļu dzīvesvieta, tādēļ plekšu un akmeņplekšu mazuļiem veidojas barības konkurence ar apaļo jūrasgrunduli.

Latvijā ir vienas no augstākajām šī ieceļotāja nozvejām Baltijas jūrā. Tā pēdējos gados ir otrā visnozvejotākā zivju suga visā mūsu piekrastē, bet piekrastes atklātajā daļā – pati nozvejotākā. Šīs zvejas mērķis ir pēc iespējas samazināt apaļā jūrasgrunduļa ietekmi uz tradicionālajām Baltijas jūras zivju sugām. Šī specializētā zveja ir atļauta no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam, izmantojot tīklus ar acs izmēru 60–70 milimetri un apaļā jūrasgrunduļa murdus.

Vēsturiski augstākais nozvejas apjoms tika sasniegts 2018. gadā – 1101 tonna apaļo jūrasgrunduļu, īpaši uz dienvidiem no Liepājas un līča rietumu piekrastē. D. Ustups to komentē cerīgi: “2019. gadā konstatētais nozvejas kritums ir laba ziņa mūsu piekrastes ekosistēmai, bet, visdrīzāk, ne īpaši laba ziņa mūsu zvejniekiem. Apaļais jūrasgrundulis ir kļuvis par nozīmīgu zvejas objektu un būtisku ienākumu avotu, iepirkuma cenai sasniedzot pat 70 centus kilogramā.”

Tātad jautājums, kad mūsu pašu Baltijas lasis brauks precēt buti, vēl arvien ir neskaidrs un joprojām paliek atklāts.