Santa Anšēvica: Lai saldējums saistās ar vietu – Carnikavu! ^{Apriņķis.lv}

Tā kā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Siguldas Biznesa inkubators izsludinājis rudens pieteikšanos un aicina jaunos uzņēmējus un biznesa ideju autorus pieteikties pirmsinkubācijas vai inkubācijas programmai, lūdzām Santu, kura savulaik ar savu ideju par saldējuma ražošanu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalsta programmai pieteicās, dalīties savā pieredzē. Lai gan finansiālu atbalstu viņa neguva, no ekspertiem uzzinājusi vērtīgu informāciju, kas palīdzēja uzsākt savu biznesu.

Lai Santas Anšēvicas pieredze iedvesmo arī citus novadniekus, kuriem ir idejas, pat pārdrošākās, sava biznesa attīstībai! Santas pieredze apliecina, ka, lai attīstītu savu ideju, reizēm pietiek sākt ar maziem, bet pārliecināti spertiem soļiem.

– Kāds bija tavs ceļš, lai ideju pārvērstu par biznesu?

– Lai saņemtu atbalstu biznesa idejas virzībai, pieteicos Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Siguldas Biznesa inkubatorā. Lai gan finansējumu neieguvu, tā bija laba starta platforma, jo ir iespēja tikties ar speciālistiem un ekspertiem, jāpiedalās interesantos un vērtīgos semināros un kursos. Vide šajā inkubatorā ir tik aktīva, ka tiešām gribas sākt darīt. Uztvēru to kā pirmo grūdienu, ka es to varu.

Šajā laikā saņēmu noderīgus padomus, atbalstu un saliku visu informāciju pa plauktiņiem – sapratu, ar ko jāsāk. Jo tieši sākumā svarīgākais ir saprast rīcības plānu un to, kādus soļus secīgi spert vienu pēc otra.

Finansējumu no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras savam biznesam neieguvu galvenokārt laika trūkuma dēļ, jo, kad pieteicos, līdz projekta nodošanai bija atlikušas tikai divas nedēļas, tas nozīmē – bija jāiesniedz biznesa plāns ar pilnu aprēķinu. Mana ideja bija tikai nupat radusies! Bija vēl ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Divu nedēļu laikā veikt aprēķinus un apzināt konkurentus šķita pārāk sasteigti. Turklāt plānoju ieguldīt nelielas investīcijas, lai tad, ja tomēr nesanāk, kā esmu iecerējusi, finansiālais zaudējums nebūtu liels. Inkubatorā nenoticēja, ka ar tik mazu sākuma kapitālu varētu kaut ko izdarīt.

– Daudzi cilvēki, kuriem ir labas idejas, nobīstas no riska sākt savu biznesu. Kas tev ļāva nenobīties un mēģināt?

– Sliktākais, kas varēja notikt, bija zaudēt ieguldīto naudu. Tieši tāpēc negribēju ieguldīt lielus līdzekļus – ja nu tomēr tā notiktu, zaudējums būtu pēc iespējas mazāks. Es biju gatava riskēt. Turklāt biju saņēmusi emocionālu atbalstu no Investīciju un attīstības aģentūras speciālistiem, kuri bija snieguši gan teorētiskas, gan praktiskas zināšanas, kas pārliecināja par nepieciešamību mēģināt, jo lika noticēt saviem spēkiem. Laikā, kad šaubījos, vai izdosies, liku ciparus uz papīra, līdz patiešām noticēju savai idejai.

Liela nozīme, manuprāt, bija arī tam, ka jau iepriekš biju darbojusies ēdināšanas jomā. Zināju gan Pārtikas un veterinārā dienesta, gan Valsts ieņēmumu dienesta prasības, man bija zināmi Pārtikas un veterinārā dienesta nosacījumi un formalitātes, lai nodibinātu uzņēmumu. Cilvēkam no malas, kam šī nozare ir sveša, iespējams, būtu daudz, daudz grūtāk, jo, izlasot Pārtikas un veterinārā dienesta noteikumus ražošanai savā uzņēmumā, rokas nolaižas, un tad idejai var atmest ar roku.

Lai gan ēdināšanas sfērā biju darbojusies, tomēr sākumā baidījos. Bet realitātē nav tik traki, jo Pārtikas un veterinārā dienesta speciālisti ir pretimnākoši, sniedz padomus un iesaka, kā rīkoties.

Turklāt nevaru nepieminēt arī novadnieku atbalstu, jo bez tā noteikti neizdotos.

– Kā radās ideja ražot tieši saldējumu?

– Vēlējos kaut ko darīt, bet nezināju, ko tieši. Tad aizdomājos, ka man ļoti garšo saldējums, bet labs un tiešām garšīgs saldējums nav tik viegli nopērkams. Turklāt mans organisms nepanes piena produktus, taču saldējums bez piena un olām Latvijā ir grūti atrodams. Vēlējos radīt gan klasisku produktu, gan saldējumu cilvēkiem ar dažādām pārtikas alerģijām, gan vegāniem. Tajā pašā laikā zināju, ka gribu interesantus garšas salikumus, jo man pašai garšo itāļu saldējumi ar izteiktu garšu.

Vēlos ražot kvalitatīvu produktu, ar ko Carnikava var lepoties un ar ko tā varētu kļūt atpazīstama, jo esmu novada patriote. Vieglāk būtu bijis brendu veidot caur vegānisma prizmu, bet es izvēlējos grūtāku ceļu – produktu asociēt ar vietu.

Grūti bija arī atrast nosaukumu, kas atspoguļotu gan parasto, gan vegānisko produkciju. Nosaukuma izdomāšanā biju iesaistījusi draugus un radus, pati naktīm domāju un zīmēju, kā tas vizuāli varētu izskatīties. Kad piesaistīju paziņas, kas nodarbojas ar zīmolu izstrādi, man kļuva vieglāk attīstīt savu ideju.

Igaunijā biju redzējusi saldējumu ar nosaukumu “La muu”, man tas iekrita atmiņā un maisījās pa galvu, meklēju veidus, kā nosaukumā iepīt skaņu atdarinošo izsauksmes vārdu “mū”. Tas, ko izdomāju, manuprāt, ir veiksmīgs risinājums, jo “mū” saka gotiņa, kas strādājusi, lai dotu pienu, bet saldējuma vegāniskajā versijā piena nav un gotiņa nevienu “mū” nav teikusi, tāpēc ir “nemū”.

Vizuālā identitāte bija viens no pirmajiem un sarežģītākajiem soļiem, jo manai idejai vajadzēja iet roku rokā ar izpildījumu.

Produkciju, kas piemērota vegāniem, izvēlējos arī tāpēc, ka man ir svarīgi, kas notiek ar dabu, jo vegānisms nav tikai dzīvnieku izcelsmes produktu neēšana – tas ir domāšanas veids, tā ir ētiska attieksme pret šo jautājumu daudz plašākā mērogā. Tāpēc arī iepakojumu izvēlējos nevis lētāko – plastmasas –, bet kartona, kas ir uz pusi dārgāks, bet to var pārstrādāt, šķirot vai izmantot otrreiz, piemēram, dēstu stādīšanai. Iespēju robežās arī šķiroju atkritumus, kas rodas ražošanas procesā, kā arī izvēlos maksimāli daudz vietējo produkciju, lai gan pasūtu arī no Itālijas, jo tur izejvielu produkti ir kvalitatīvāki un pieejamāki. Es respektēju vegānu viedokli un esmu pretimnākoša viņu kustībai, lai gan pati sevi par vegāni nesaucu.

– Saldējuma ražošanu tu sauc par hobiju, nevis biznesu. Kāpēc?

– Uztveru to kā hobiju, jo produktu vēlos saglabāt sev mīļu un izlolotu. Katra gatavā produkta ražošanā es pati piedalos. Man nav viena saldējuma veida, ko automātiski štancēju pēc vienas receptes. Es eksperimentēju, mēģinu jaunas garšas, uzklausu klientu vēlmes un ieteikumus. Atkarībā no sezonas garšas varu pamainīt, izmantojot augļus, kas konkrētajā laikā ir pieejami, piemēram, tagad rudenī – plūmes, pīlādžus, ābolus.

Negribu lielu biznesu ar trim klasiskajām garšām – plombīra, šokolādes, zemeņu. Gribu strādāt ar sirdi un dvēseli, tāpēc nemitīgi turpinu mācīties. Mācībām īpaši esmu iecienījusi Itāliju, jo tur saldējuma gatavošanas kultūra ir ļoti augstā līmenī. Arī šogad biju plānojusi braukt apgūt jaunas lietas, bet koronavīrusa dēļ plāni izjuka.

Itāliju esmu ļoti iemīlējusi. Tur saldējuma ražotājiem ir pieejami daudz un dažādi kursi, tāpēc katru reizi izvēlos citus un katru reizi iepazīstu dažādu tautību cilvēkus, kuriem ir savas neparastās idejas. Mācību vide ir ļoti interesanta, iedvesmojoša. Gūstu ne tikai pieredzi un iespaidus, bet arī jaunu darba sparu izmēģināt ko jaunu. Visu šo iemeslu dēļ saldējuma ražošanu saucu par savu hobiju. Tādā veidā procesu varu saglabāt interesantu un emocionāli nenogurdinošu, tajā nav vienveidības.

No vienas puses, vēlos paplašināties, no otras – saglabāt individuālu pieeju klientiem, kad varu pamainīt savas receptes pēc viņu ieteikumiem. Taču saprotu, ka uz vietas stāvēt nevar un ar laiku būs jāattīsta intensīvāka ražošana. Tagad jādomā par kvalitātes uzlabošanu, produkta pieejamību un inovācijām.

– Kas bija grūtākais laikā, kad sāki attīstīt savu ideju par reālu produktu, un tagad, kad pagājuši vairāk nekā divi gadi?

– Kad ideja pārtapa par realitāti, neko nezināju par ražošanas procesu, visu vajadzēja apgūt, tāpēc braucu uz ārzemēm mācīties pie nozares meistariem. Grūtākais sākumā bija saprast, kas jādara pēc tam, kad esmu izlēmusi, ka vēlos ražot saldējumu. Skaidrs, ka jādara ļoti daudz, bet kas tieši?

Pieteikšanās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Biznesa inkubatorā bija pirmais solis, kas vislielākajā mērā arī nodefinēja tālāko darbību, lai ideju pārvērstu par realitāti. Turklāt šajā vidē bija iespēja satikt cilvēkus, kuri jau īstenojuši savas idejas un labprāt dalījās pieredzē.

Tagad grūtākais ir mārketinga stratēģijas izvēle, apjoma palielināšana, kā arī saprast vēlamo paplašināšanās virzienu. Protams, arī finanšu līdzekļu pareiza apguve un piesaiste ir sarežģīts jautājums, jo nevēlos ņemt kredītus. Ir jāattīstās, tāpēc jāsaprot, kā to pareizi izdarīt, turklāt pakāpeniski, lai nepārvērstos par mašīnu.

Vēl esmu sapratusi, ka svarīgi ir saglabāt fokusu, īpaši tagad, kad pienācis laiks attīstīties. No sākuma gribēju pamēģināt vēl citas blakus lietas, piemēram, bezglutēna vafeles, bet tad sev atgādināju, ka gribu ražot saldējumu, nevis vafeles. To ir svarīgi saprast, lai spētu radīt kvalitatīvu produktu, nenovirzot savu uzmanību un enerģiju citām lietām.

– Daudzi nobīstas attīstīt savu ideju. Kā iedvesmot cilvēkus ar labām biznesa idejām nenobīties un mēģināt sākt darboties savas idejas īstenošanai?

– Ir jābūt ambīcijām, pārliecībai par sevi un savu ideju. Un vēl – uzņēmībai un darbaspējām. Daudziem šķiet, ka savs bizness nozīmē mazāk darba stundu, bet ir tieši pretēji. Nevēlos biedēt, bet, lai vēlāk nav pārsteigumu, jāapzinās, ka tā ir realitāte – galva strādā pat naktīs, un darbadienas ir arī nedēļas nogalēs.

Pēc pieredzes varu teikt, ka no sākuma visu gribēju darīt pati, neuzticējos citiem. Tagad esmu sapratusi, ka jāpiesaista palīgi, jo viens cilvēks visu nevar zināt. Ļoti bieži tieši neuzticēšanās dēļ tiek pieļautas kļūdas, tāpēc jālūdz palīdzība un jāpiesaista nozares speciālisti. Sākumā ir grūti, jo speciālistu piesaiste maksā, savukārt darīt pašam nozīmē iekļauties budžetā. Tomēr pie pirmās izdevības es pieaicināju pārtikas tehnologu, kurš palīdzēja un deva lielu artavu tam, lai saldējuma kvalitāte uzlabotos.