Mazās un vidējās lauku saimniecības uztur lauku vidi un ražo ^{Apriņķis.lv}

Viņa uzskata, ka mūsu lauksaimniekiem entuziasms ir asinīs un ar darbu un sadarbību saimniecības var attīstīties.  Saimniecības ir ļoti dažādas – no tādām, kas ražo lauksaimniecības produktus maz un tehnoloģiski vienkārši gandrīz tikai pašu galdam, līdz ambiciozām saimniecībām, kas izmanto sarežģītas tehnoloģijas un mērķē augstu.

Gaidāms, ka mazām un vidējām saimniecībām būs pievērsta lielāka uzmanība jaunajā Eiropas Savienības sešu gadu finanšu plānošanas ciklā. Formāli tas beidzas šogad, bet nākamā cikla detaļas vēl tiek diskutētas gan savienības, gan dalībvalstu, ieskaitot Latviju, līmenī. Plānošanas dokumentos tiek atzīts, ka mazajām un vidējām saimniecībām ir svarīga (ja ne galvenā) loma, lai uzturētu lauku sociālekonomisko vidi. Biežāk (tas atkarīgs no vietējiem apstākļiem, augsnes, reljefa utt.) ekonomiski izdevīgāk ir saimniekot lielās saimniecībās ar intensīvām apsaimniekošanas metodēm, turklāt šim sektoram ir labas iespējas piesaistīt atbalsta maksājumus un investīciju līdzekļus. Neatbalstot mazākās saimniecības, to skaits samazinās, bieži tās tiek uzpirktas un pievienotas lielākām blakus saimniecībām.

Vispārzināms ir fakts, ka pēdējās desmitgadēs Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās, bet straujāk tas notiek laukos. Zemkopības ministrija situācijas analīzē (www.zm.gov.lv – KLP Stratēģiskā plāna sagatavošanai) min Centrālās statistikas pārvaldes 2019. gada datus, ka kopš 2014. gada iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 82 000 jeb 4%, t.sk. pilsētās tas samazinājies par 3,1%, laukos – par 6,1%.

Piepilsētas lauki

Piemājas saimniecību “Sīļi” gandrīz varētu dēvēt par piepilsētas lauku saimniecību – lai gan līdz Rīgai nav tuvu, tomēr tai apkārt parādās lielpilsētas guļamrajona iezīmes – privātmāju īpašumi, kuru īpašnieki strādā Rīgā un ceļu uz to mēro ikdienā. Šis ir retais gadījums Latvijā, kad kādā reģionā cilvēku skaits pieaug.

“Sīļu” saimniece un īpašniece Dace Kārkliņa stāsta, ka pilsēta tuvojas – bijušās lauksaimniecības zemes pamazām tiek apbūvētas. Nereti gadoties, ka jaunienācēji rauc degunu par govīm un gaiļa dziedāšanu agrā rīta stundā, lai gan tas viss te jau bijis, kad cilvēki nopirkuši īpašumu. Lauksaimniecības zemju izspiešana un pārtapšana par privātīpašumu ciematiem notiek visapkārt, un par to, ka tas turpināsies, liecina teritorijas plānojumi. Šī mazā lauku saimniecība neatbilst priekšstatam par mazo zemnieku saimniecību – tipiskā saimniecība būtu tālāk no centra, kaut kur tālākos Latvijas laukos. Slikti esot tas, ka likvidējušās arī apkārtējās saimniecības – “Sīļi” palikuši vientuļi, un piena kombināts vairs nebrauc pakaļ pienam. To nākas tirgot tiešajā tirdzniecībā.

Saimniecības apsaimniekojamās zemes atrodas Ķekavas un blakus pašvaldībās. Lielākā daļa zemju ir paņemtas nomā. Apkārtējo īpašumu saimnieki esot kur nu kurais – cits dzīvo Jūrmalā, cits pat ārzemēs. Dace Kārkliņa stāsta, ka saimniekošana pagaidām iespējama tāpēc, ka notiek slapjās pļavās – tas dara piesardzīgus potenciālos zemes pircējus apbūvei. Toties lopus ganīt te var. Pašlaik saimniecībā ir vienpadsmit gaļas lopi un četras govis. Arī mazāki kustoņi – cūkas, vistas. Puse no hektāra atvēlēta kartupeļiem, dārzeņiem. Kā bieži notiek mazajās saimniecībās, saimniece Dace strādā ne tikai savā saimniecībā, bet uz pusslodzi arī algotā darbā – par lauksaimniecības konsultanti pašvaldībā. Jautāta, vai nav darbietilpīgi nodarboties ar slaucamajām govīm, Dace teic, ka tas, protams, prasa darbu un nepieciešamību būt pie mājas, taču vismaz nodrošina stabilu ienākumu ikdienas patēriņam.

Eiropas Savienības un Latvijas atbalsts lauksaimniecībai ir ļoti nepieciešams un noder. Pašreiz saimniecība saņem vienoto platību maksājumu, kā arī piemaksu par gaļas lopiem. Svarīgi esot arī tas, ka var pirkt bezakcīzes degvielu. Arī citas iespējas Dace vērtē pozitīvi, bet vairākkārt neesot paveicies: reiz gar degunu aizgājis atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem, jo gadi tikko kā bijuši pāri, tāpat attīstībai pieejamā summa 15 000 eiro īsti nav derējusi tādas tehnikas, traktora, iegādei, kas būtu nepieciešama. Nākšoties sekot līdzi iespējām, kādas tiks piedāvātas citugad.

Viena no saimniecības attīstības problēmām esot tā, ka varētu vēl paņemt lopus, bet tuvumā vairs nav pieejamas lauksaimniecības zemes. Iepriekš, iznomājot papildu platību, nācies pacīnīties ar suņuburkšķiem, kas govju pārtikā nenāk par labu piena kvalitātei. Tālāka saimniecības attīstīšana prasītu arī citu saimniekošanas formu, vairāk darba, arī vairāk laika pie papīru aizpildīšanas.

Pašreiz saražotie produkti tiekot pārdoti turpat uz vietas – Daci ar saimniecības produkciju vairākas dienas nedēļā var satikt tirdziņā pie pašvaldības, nostrādā arī vietējā saziņa, kad cits citam pasaka, ko un kur iespējams iegādāties. Izpārdot saražoto izdodas veiksmīgi – tas varētu būt pluss no pilsētas tuvuma un pirktspējīgākas publikas visapkārt. Realizējot produkciju, esot redzams, ka jaunā paaudze nelabprāt pieliks pūles, lai notīrītu dārzeni vai sagatavotu produktu, tā vietā jaunie labāk nopērkot pusfabrikātus lielveikalā. Visbiežāk dārzeņus pērk vecākā paaudze. Tomēr izņēmums esot zaļi noskaņotā jaunatne, jaunās ģimenes, kam vietējo produktu izvēle un patērēšana ir dzīvesveids. E-tirgus šādam nelielam apjomam nav piemērots, bet, ja nepieciešams, pēc sazvanīšanās produktus varot arī aizvest uz mājām.

Saimniecība brīžiem esot kā lauku priekšpostenis pilsētas tuvumā – par dzīvniekiem interesējas bērni un jaunieši, kuriem lauku dzīve nav pazīstama, pie pļavām ar dzīvniekiem piestāj garāmbraucošās mašīnas un cilvēki iet nofotografēties (Dace smejas, ka varētu nolikt ziedojumu kastīti un sākt pelnīt), “Sīļu” piedāvātās iespējas izmanto arī nopietni izdevumi fotosesijām, te filmētas reklāmas.

Saimnieko ģimene

Linards Ligeris vienlaikus ir gan teorētiķis, gan praktiķis – viņš ir lauksaimniecības konsultants un strādā lauksaimniecības uzņēmumā Siguldas pusē, kas faktiski darbojas kā ģimenes (vai pat vairāku, ieskaitot vecākus un bērnu ģimenes) saimniecība. Tās mērogs ir lielāks nekā iepriekšējā stāstā – šajā saimniecībā ir 40 govis un tiek apsaimniekoti aptuveni 100 hektāri zemes, tās darbības profils ir piena lopkopība, dārzeņu audzēšana un arī graudkopība.

Vēl pirms laika Linardam nav bijuši plāni darboties lauku saimniecībā. Ar lauksaimniecību nodarbojušies viņa vecāki, bet saimniecība nonākusi pie bankrota robežas. Bijuši izaugsmes plāni, ieguldījumi lielas kūts celtniecībā, bet tad pienākusi krīze... Vēlāk bijusi izvēle – padoties vai tomēr pacīnīties –, un saimniecība aizvien tiek izmaksāta. Linards saka: ja tas nebūtu visas ģimenes darbs, viens cilvēks būtu izdedzis. Pašlaik ar brāli esot sadalītas jomas, ko katrs pārrauga, bet tas ir nosacīts sadalījums, jo nepieciešamības gadījumā saimniecībā viens otram palīdz vai aizstāj. Tomēr sākums bijis ļoti grūts, un ar pašreizējo prātu viņš vēl padomātu, ko darītu, ja būtu jāatgriežas sākumpunktā.

Saimniecība saņem ES vienotos platību maksājumus, un, kā saka Linards, bez tiem attīstības iespēju faktiski nebūtu. Tā kā saimniecība iet bioloģiskās lauksaimniecības ceļu, tā saņem arī atbilstošus maksājumus. Tāda izvēle savulaik izdarīta, kad tikai daļa saimniecības bijusi bioloģiskā, izņemot govis, bet, mainoties atbalsta politikai, šāda iespēja beigusies un faktiski sanācis, ka, ja saimniecība kļūst par pilnībā konvencionālo, iepriekš saņemtais atbalsts jāatmaksā. Tādējādi pieņemts lēmums pāriet uz bioloģisko lopkopību, kas iepriekš nebija plānots. Taču izrādījies, ka nepieciešamā bioloģiskā barība lopiem ir divreiz dārgāka, un tad jau nācies domāt arī par bioloģiskās barības audzēšanu. Atspaids bijis par Eiropas Savienības fondu naudu nopirktā siena prese. Atbalstu Linards vērtē pozitīvi, tomēr esot jāpārvar arī šķēršļi – jāuzraksta projekts, jāuzņemas saistības, pašam jāsamaksā, un, tikai projektu pabeidzot, iesniedzot dokumentus, ieguldījumu var saņemt atpakaļ. Ja saimniecība ir jauna un tai nav pieejami apgrozāmie līdzekļi, tas attīstību bremzē.

Patlaban saimniecības aktualitāte būtu saules paneļu iegāde; tas izmaksātu 20 000–30 000 eiro, kas atmaksātos no pašlaik maksātajiem elektrības rēķiniem par ūdens sildītājiem un citiem elektrības patērētājiem. Tomēr paneļu atmaksāšanās laiks esot diezgan ilgs, un iepriekšējā skarbā pieredze ar bankām Linardam liekot atturēties no kredītiem. Vēl būtu jāpadomā par atbalsta nosacījumiem par slaucamajām govīm. Linards uzskata, ka paredzēt nosacījumos pārāk lielu minimālo izslaukumu nebūtu pareizi. Lielās saimniecības tos viegli sasniegtu, bet labāk esot mērķēt uz mēreniem izslaukumiem, jo tā govis lēnāk “nolietojas”.

Domājot par 2021.–2027. gada atbalsta periodu, esot jāpārdomā atbalsta sadalījums un iespējas to saņemt starp lielajiem un mazajiem zemniekiem. Gadoties, ka tikai viens lielais lauksaimniecības uzņēmums var paņemt pusi no visam reģionam paredzētā attīstības projektu finansējuma. Diskutēt par atbalsta griestiem ir pamatoti, tomēr atbalsta nosacījumos nedrīkst būt strauju maiņu ne lielajām, ne vidējām vai mazām saimniecībām, un būtu pareizi paredzēt vismaz trīs gadu pārejas periodu, lai varētu plānot un nepieciešamības gadījumā laikus pārkārtoties.

Kā atbalstu vietējiem zemniekiem Linards redz arī zaļā iepirkuma iedzīvināšanu. Šajā jomā cerīgi šķietot Siguldas novada pašvaldības plāni un aktivitātes. Uzzinājis, ka skolēniem pārtikas pakā tiek dots arī poļu piens, Linards iesaka būt piesardzīgam spriedumos, jo Latvijā apmēram 70% saražotā piena tiek eksportēts – var izrādīties, ka, piemēram, no Igaunijas vai Polijas ievestais piens ir nācis no viņa vai kādas citas vietējās saimniecības. Tas, ka kopā ar valsts atbalstu zemniekam un to kooperatīviem ir vairāk iespēju, kam nodot pienu, nodrošina stabilitāti un labākas iepirkuma cenas. Līdz šim saimniecībā saražotā dārzeņu, kartupeļu raža tikusi realizēta bez lielām grūtībām, izmantojot sociālo tīklu un reklāmas sludinājumu iespējas. Ja pircējs grib kartupeļus – lūdzu! Saimniecība tos var pievest klāt, ja tiek pasūtīts noteikts minimālais daudzums. Arī ar graudu un piena nodošanu (ir uzticama sadarbība ar kooperatīvu) problēmas nav bijušas. Nākotnē, ja tiks izmantoti vēl kādi citi tirdzniecības veidi, būšot jādomā arī par sava zīmola izveidi.