Bioloģiskā lauksaimniecība – saskatīt iespējas (nobeigums) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Virzītājspēks – lauku atbalsta maksājumi

Sākotnēji saimniecība nodarbojusies ar piena lopkopību un attīstījusies. Smaga mācība gūta līdz ar krīzi 2008. gadā. Saimniecības attīstībai ņemti kredīti uz 5–10 gadiem, bet, kad krīzes laikā piena cena nokritusi uz pusi, atmaksājamā naudas summa palikusi tāda pati.

Didzis vērtē, ka līdz ar 2008. gada krīzi zaudēti apmēram pieci gadi attīstības. Skatoties atpakaļ, neko citu nevarot nožēlot, varbūt tikai to, ka lēmumu par pāreju uz gaļas lopkopību vajadzēja pieņemt ātrāk. Iepriekš būvētā kūts noder arī pašlaik, bet tolaik uzbūvētā mēslu krātuve tagad ir obligāta. Krīze pārvarēta, bet kopš tā laika ir skaidrs, ka kredītu ņemšana attīstībai ir liels risks un ka attīstība, cik iespējams, jābalsta uz uzkrāto.

Saimniecība arī mainījusi specializāciju – tagad tā nodarbojas nevis ar piena, bet gaļas lopkopību un tur vairāk nekā 400 liellopu ganāmpulku. Sevišķi strauji tas palielināts pēdējos gados. Šāda saimniekošana ir arī optimāla saimniecības zemēm, pļavām, kas tuvumā pieejamas. Savukārt tuvējās aramzemēs lauksaimnieki audzē graudus. Ar pašu 50 hektāriem zemes ir par maz, un lielākā apsaimniekotās zemes daļa tiek nomāta. Neliela daļa no saimniecības ir bioloģiski vērtīgie zālāji, kur sastopama lielāka augu bioloģiskā daudzveidība. Šajā daļā, lai saņemtu attiecīgu atbalstu, ir daži saimniekošanas nosacījumi, lai augi varētu attīstīties un pavairoties.

Didža saimniecība saņem vienoto platības maksājumu un zaļināšanas atbalstu, kā arī atbalstu par liellopu audzēšanu un maksu par to, ka saimnieko ar bioloģiskajām metodēm. Ar Eiropas Savienības līdzekļu atbalstu iegādāta nepieciešamā tehnika – traktors, pļaujmašīna un vālotājs (tika kompensēti 40% no to vērtības). Pašreiz savā ģimenē āra darbos dodas viņš pats, sieva vairāk nodarbojas ar grāmatvedību, saimniecībā strādā arī vairāki darbinieki. Ģimenē aug trīs bērni. Lai gan nav skaidrs, kādas nākotnē būs viņu vēlmes, Didzis uzskata, ka izveidot saimniecību, lai to notirgotu, noteikti nav pareizais virziens – laukos stiprākās ir tieši mantotās saimniecības, kur saimnieko vairākas paaudzes un tās tiek nodotas bērniem.

Produkcijas noiets – bez lielām problēmām

Saimniecības produkts ir gaļas liellopi. Kopš 2008. gada nav bijusi liela krīze, un ar liellopu gaļas pieprasījumu un cenām nav lielu problēmu. Latvijas tirgū paliek mazākā daļa, jo Latvijas pircējs tradicionāli dod priekšroku cūkgaļai. Liellopu gaļa ir dārgāka par vistas un cūkas gaļu, un uz to vietējais tirgus ir ļoti jutīgs. Didzis novērojis, ka tāpēc Latvijas tirgū biežāk paliek lētāka, zemākas kvalitātes gaļa. Pieprasījuma svārstības liellopu gaļai pasaulē gan ir. Daudz patērē musulmaņu apdzīvotās valstis. Ievērots, ja tajās iegūst naftu, tad naftas cenas krišanās ietekmē liellopu gaļas iepirkšanu, jo iepirkumus subsidē valsts, un pie zemākiem ienākumiem no naftas šādas iespējas ir mazākas.

Pircēju katram teļam atsevišķi saimniecība nemeklē – tā sadarbojas ar liellopu izsoļu namu, un gadiem ilgo sadarbību Didzis vērtē kā uzticamu. Šāds ražošanas un pārdošanas veids noteicis to, ka nav bijusi vajadzība popularizēt savu saimniecību vai veidot produkcijas zīmolu. Tas arī nav tuvākajos plānos, jo pašreiz svarīgi tālāk attīstīt saimniecību.

Atbalsta politika noteiks lauku attīstību

Bioloģiskai saimniekošanai ir arī savi mīnusi. Piemēram, esot grūtāk izaudzēt kvalitatīvu gaļu, tai ir mazāks tauku slānītis. Nepieciešamība bioloģiskajam saimniekam iegūt produkciju vismaz 200 eiro no hektāra dažbrīd padara grūtāku saimniecības attīstību, jo sanāk, ka, lai izpildītu nosacījumu, vai nu jāsamazina zemes platība, vai jāpārdod teles, kuras vēl varētu paturēt.

Kā uzsver Didzis, saimniekošanas attīstības iespējas ir tieši atkarīgas no lauksaimniecības atbalsta politkas. Ja nosacījumi būs labāki lielajām saimniecībām, tās pārņems vai izspiedīs mazākās. Pašlaik, viņaprāt, lielāks atbalsts un spēks ir konvencionālajai lauksaimniekošanai. Tā sevišķi licies vēl pirms gada, bet pašreiz izskatoties, ka ir lielāka sapratne no Eiropas Savienības puses un arī vietējā līmenī. Jāgaida ziņas jau nākamā gada sākumā par jaunā kopējas lauksaimniecības politikas cikla virzību, bet izskatoties, ka akcents vairāk būs uz vidējām un mazām saimniecībām un bioloģiskajām saimniecībām.

Tāpat atbalsts un saimniekošanas nosacījumi ietekmē zemes nomas tirgu, kur konkurē visu veidu saimniecības. Didzis uzskata, ka nosacījums bioloģiskajam saimniekam no hektāra ražot produkciju vismaz 200 eiro apjomā gadā ir diskutējams – vismaz par summu –, bet skaidrs, ka šādam nosacījumam jābūt. Pirms diviem gadiem viņš izveidojis arī konvencionālo saimniecību, ņemot vērā, ka ir augsnes un apstākļi, kur grūti saimniekot un attīstīt bioloģisko saimniecību ar pašreizējiem atbalsta nosacījumiem.

Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja Agita Hauka stāsta, ka Latvijā ir ļoti daudzveidīgas saimniecības gan pēc lieluma, gan pēc ražošanas veida, gan pēc savām izaugsmes ambīcijām. Tās visas ir svarīgas gan Latvijas ekonomikai, gan sociāli veselīgas lauku vides uzturēšanai. Par lauksaimnieku nākotni viņa ir optimistiska: “Mūsu zemnieki ir strādīgi. Lauksaimniecībā ir problēmas, kuras risinām, bet svarīgākais ir koncentrēties uz iespējām un tās izmantot.”