Menu
 

Zane Berdinska Inciemā: Uzņēmējdarbība ir fantastiska iespēja pašizaugsmei Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

“Esmu Krimuldas novada iedzīvotāja no matu galiem līdz papēžiem. Bērnību pavadīju vecmāmiņas mājās Eikažos, pēc tam pārcēlāmies uz Inciemu, kur bērnudārza gados jau tiku saukta par kolhoza dibinātāju, jo man patika visus komandēt un palīdzēt pasākumu organizēšanā,” par sevi saka Zane Berdinska, Krimuldas novada domes deputāte. Bet šoreiz sarunā vairāk pievērsīsimies uzņēmējdarbībai un tam, kā Covid-19 krīzes laikā klājas uzņēmējiem.

– Lielākā daļa novada cilvēku jūs pazīst kā aktīvu vietējo iedzīvotāju. Ar ko ir saistīts jūsu ģimenes uzņēmums?

– Darbojos ģimenes uzņēmumā SIA “Pansija”. Nosaukums aizgūts no Anšlava Eglīša romāna “Pansija pilī”. Inciems ir saistīts ar Anšlava Eglīša jaunības gadiem, un uzņēmums, ko vada mani vecāki Elita Iliško un Artūrs Berdinskis, savulaik iegādājās Anšlava Eglīša atstāto mantojumu – muižas ēkas un smēdi. Es uzņēmumā esmu kā mazais zobratiņš – palīdzu uzņēmuma grāmatvedībā, kafejnīcas darba organizēšanā un saimnieciskajos darbos. Vienlaikus esmu arī Krimuldas novada domes deputāte un Siguldas Pauerliftinga biedrības priekšsēdētāja.

Esmu absolvējusi Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāti uzņēmējdarbības jomā, kā arī Juridisko fakultāti, – iestājos Policijas akadēmijā, kur sāku studēt jurisprudenci, bet studijas pabeidzu jau Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, jo akadēmija tika likvidēta, un mans sapnis par darbu policijā līdz ar augstkolas likvidāciju nepiepildījās. Šobrīd saimniekoju un dzīvoju ar ģimeni Inciemā.

– Vajag būt lielai uzņēmībai, lai nodarbotos ar biznesu ārpus Rīgas?

– Uzņēmums darbojas jau 27 gadus, bet, jāsaka, tā uzņēmība ar katru gadu kļūst lielāka un lielāka, un īpaši pieaug tieši patika strādāt laukos, jo ir jāatrod savs klients, jāprot piesaistīt spējīgus darbiniekus. Un mums tas ir izdevies. No pieredzes varu teikt: ja tas nebūtu ģimenes uzņēmums, kur visi dara visu un kur visi ir ieinteresēti darbu veikt kvalitatīvi, vienam strādāt būtu ļoti grūti. Vienīgi skumdina tas, ka no valsts puses šajos grūtajos laikos jūtam tādu kā nedaudz pabīdīšanu pie malas, tāpēc ka strādājam laukos, nevis pilsētā, jo novados atbalstu no valsts iegūt ir grūtāk. Bet mēs ļoti ceram, ka nāks pavasaris un viss atgriezīsies savās sliedēs, un arī lauku uzņēmējam atkal uzspīdēs saulīte.

Mūsu uzņēmumam ir pārtikas veikals, kafejnīca un restaurēts viesu nams, kas tā arī īsti nepaspēja sākt darboties, jo sākās pandēmija. Kafejnīcai esam ieguvuši pastāvīgo klientu loku, un tur esam pieejami saviem iedzīvotājiem un ciemata viesiem. Daudzi mūsu klienti Inciemā dzīvo vasarās un tad izmanto mūsu pakalpojumus – iepērkas un apmeklē kafejnīcu.

– Ar ko jūs atšķiraties, piemēram, no lielajiem uzņēmumiem, un ko uzskatāt par savu pamatuzdevumu uzņēmējdarbībā?

– Mūsu galvenais mērķis un jēga ir būt tuvāk novada iedzīvotājiem, lai viņiem ir veikals, kur var nopirkt nepieciešamās lietas, lai var paēst pusdienas un atvest savus bērnus uz rotaļu laukumu. Tāpat mums ir svarīgi saglabāt sakoptu Anšlava Eglīša atstāto mantojumu, lai vēl viena vieta Latvijā būtu sakopta un uzturēta kārtībā. Bet vissvarīgākais mums ir vietējais cilvēks un, protams, mūsu darbinieki, kas ir gan no Krimuldas novada, gan no Limbažiem un Cēsīm un visi uzņēmumā strādā kā mazi zobratiņi.

Priecājamies, ka arī Krimuldas novada dome ir atskārtusi un novērtējusi, ka Inciemā ir fantastisks parks, kur var izstaigāt Anšlava Eglīša jaunības dienu takas, apskatīt viņa stādītos ozolus un mēģināt atrast vietu, kur kādreiz bija viņa izveidots sporta laukums. Parka vidū starp citām skulptūrām ir rakstniekam veltīts piemineklis. Pavasarī durvis vērs Anšlava Eglīša muzejs, ko veido Krimuldas novada dome kopā ar Turaidas muzejrezervātu, piesaistot Eiropas fondu līdzekļus.

– Kāda Krimuldas uzņēmējiem ir sadarbība ar vietējo un kaimiņu pašvaldību?

– Domāju, ka mēs, tāpat kā uzņēmēji visā Latvijā, neko daudz neprasām, bet ir ļoti patīkami, ja vietvaras izrāda interesi par uzņēmējdarbību, palīdz sakārtot infrastruktūru, palīdz vietējos iedzīvotājus iepazīstināt ar novadā esošajiem uzņēmumiem. Par Krimuldu varu teikt, ka no pašvaldības puses interese ir parādījusies pēdējo gadu laikā, līdz ar jaunā domes priekšsēdētāja (Linards Kumskis, – red.) ievēlēšanu.

Siguldā savukārt liels pluss uzņēmējiem ir Siguldas novada iedzīvotāju ID kartes programma, kas vienlaikus kalpo arī kā reklāma vietējiem iedzīvotājiem, un ir apsveicami, ka arī Krimuldas novada iedzīvotājiem tā šobrīd jau ir pieejama. Siguldai noteikti ir attīstītāka infrastruktūra, kas, neapšaubāmi, ir liels pluss jebkurai uzņēmējdarbībai. Siguldas novadā ir arī ļoti jauka tradīcija, ka reizi gadā uzņēmēji satiekas gada ballē, kur tiek izvirzītas nominācijas un uzņēmējiem ir iespēja savā starpā komunicēt.

Pretimnākšana no pašvaldības puses ir tas, ka jaunie uzņēmēji, piemēram, jaunās māmiņas, ar grantu programmas palīdzību var atvērt savus uzņēmumus, taču, domāju, jaunos uzņēmējus būtu nepieciešams atbalstīt vēl vairāk, rīkojot konkursus, seminārus. Daudzi jaunieši domā, ka uzņēmējdarbība ir ļoti viegla lieta; būtu nepieciešams viņiem sniegt vairāk informācijas par reāli attīstāmajām prasmēm un iemaņām, lai veidotu savu uzņēmumu. Tāpēc svarīgi, lai notiktu semināri gan Krimuldā, gan Siguldā, kuros uzņēmēji varētu nākt un sniegt praktiskus padomus tiem, kas tikko uzsākuši vai plāno uzsākt uzņēmējdarbību. Savukārt, kas attiecas uz infrastruktūru, esmu pārliecināta, ka agri vai vēlu katrs novads iespēju robežās to sakārtos.

– Vai novadu apvienošana varētu dot pozitīvu grūdienu vietējiem uzņēmējiem?

– Sākumā mēs bijām ļoti skeptiski, bet nu jau esam pieņēmuši faktu, ka tā būs. Vai būs labāk vai sliktāk – to varēs pateikt pēc trim četriem gadiem. Protams, būs jaunas iespējas; jautājums ir tikai par to, kā tās tiks izmantotas. Mums sešdesmit procenti klientu ir no Siguldas. Kā būs pēc novadu apvienošanas, to redzēsim ilgākā laika periodā, bet mēs domājam, ka rezultāts būs pozitīvs. Mani vairāk uztrauc tas, kā gados vecāki cilvēki tiks galā, piemēram, ar pašvaldībā nepieciešamo dokumentu un citu formalitāšu kārtošanu, – domāju, ka sākumā ar to varētu būt problēmas. Mēs esam jauni cilvēki, kas lieto datoru un internetu, bet vecāka gadagājuma cilvēkiem būs grūtāk orientēties jaunajā situācijā.

– Vai uzņēmējiem ir arī kādi kopīgi forumi, biedrības? Kā notiek sadarbība starp Siguldas un Krimuldas uzņēmējiem?

– Mēs neesam uzņēmēju biedrībā, taču mums ir cieša sadarbība ar vietējiem ražošanas uzņēmumiem, piemēram, “Lēdurgas miesnieku”, “Straupi”, jo mēs, cik vien iespējams, izvēlamies vietējo produkciju. Ja ir iespēja izvēlēties, no kā pirkt, mēs priekšroku dodam vietējam ražotājam. Savukārt ar līdzīga profila uzņēmumiem mēs esam veselīgā konkurencē. Un tas ir labi, jo konkurence nozīmē nepieciešamību pēc inovatīviem un radošiem risinājumiem, tas ir dzinulis nemitīgi kaut ko uzlabot. Mēs ļoti priecātos, ja tuvākajā apkārtnē uzsāktu darbību vēl kāds liels ražošanas uzņēmums, jo tas radītu lielāku cilvēku kustību un jaunus klientus.  

– Kā jūs citus cilvēkus iedrošinātu sākt pašiem savu uzņēmējdarbību?

– Ļoti daudzi jaunie uzņēmēji domā, ka lielā nauda ir lielpilsētā, bet viņi ir aizmirsuši, ka cilvēki no pilsētas ir noguruši un labprāt izvēlas atpūsties vai pat pārcelties uz dzīvi Pierīgā. Bet tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri vēlas kļūt par uzņēmējiem, es ieteiktu vispirms izvērtēt trīs lietas: pirmkārt, vai ir vēlēšanās būt pašam sev par priekšnieku; otrkārt, vai viņš ir gatavs strādāt vairāk nekā astoņas stundas dienā; treškārt, vai viņš ir gatavs darīt visu – būt arī grāmatvedis, apkopējs un sagādnieks. Ja atbilde ir apstiprinoša, tad tik uz priekšu! Ja vēl ir pamatkapitāls un ja ir cilvēks, kuram varēs paraudāt uz pleca, kad būs ļoti grūti, tad uzņēmējdarbība ir fantastiska iespēja pašizaugsmei.

Labākie uzņēmēji ir tie, kas spēj riskēt, kas spēj piecelties pēc zaudējuma, un tas būtu fantastisks pašam sevis izaicinājums, bet ir jāmāk arī zaudēt un jāsaprot, ka būs jāstrādā vairāk nekā astoņas stundas dienā, jo uzņēmēja darbdiena ir 24 stundas diennaktī. Pat ja rokas un kājas nekustas, galva visu laiku strādā. Un tikai tad, kad uzņēmums attīstās, var veltīt laiku savām izklaidēm, un arī tad tikai pie nosacījuma, ja atrodi uzticamas personas, kas aizstāj tevi prombūtnes laikā. Ja maniem vecākiem nebūtu savs uzņēmums un ja es nebūtu redzējusi, kā viņi cīnās, arī es droši vien domātu, ka tas ir ļoti viegli, kā to nereti skolās māca, bet nekā viegla te nav. Taču varu teikt, ka tas būtu fantastiski, ja novados būtu vairāk jaunu uzņēmumu, – es par to tikai priecātos.

– Vai šajā Covid-19 laikā jūtat atbalstu arī no valsts?

– Esam trīs reizes pieteikušies, bet atbalstu ne reizi neesam saņēmuši. Lai gan apgrozījuma (ienākumu) kritums kafejnīcā ir septiņdesmit procentu, veikalā krituma faktiski nav un mēs turpinām strādāt, līdz ar to neatbilstam kritērijiem un nevaram saņemt dīkstāves pabalstus, jo mūsu darbinieki nāk un strādā, līdz ar to dīkstāves pabalsts viņiem nepienākas. Pagaidām diemžēl no valsts neko nesam saņēmuši. Varbūt nav paveicies. Mēs vēl mēģināsim, tomēr šķiet, ka tie noteikumi līdz galam nav pārdomāti.

Mēs turpinām strādāt, mēģināsim nepārtraukt savu darbību kafejnīcā, jo darbinieki rēķinās ar ikmēneša algu. Cilvēkiem ir ģimenes, un viņiem ir jābaro savi bērni, savi ģimenes locekļi, un nauda viņiem ir nepieciešama. Mums ir draugi, kuriem arī ir ēdināšanas uzņēmumi, bet viņi ir pārtraukuši savu darbību, un tas ir ļoti skumji. Viņi gaida laikus, kad atkal varēs strādāt. Dievs dod, ka visi tie uzņēmumi varētu atsākt darbību, jo pēc ilgāka pārtraukuma tas nav tik vienkārši – ir nepieciešami līdzekļi, lai atkal no jauna iepirktu produktus, kā arī veiktu citus maksājumus. Mēs savukārt mēģinām meklēt dažādas inovatīvus risinājumus, lai nebūtu jāatlaiž darbinieki.

– Ko novēlat sev un citiem Krimuldas un Siguldas uzņēmējiem šajā gadā?

– Veselību! Ja uzņēmējam nebūs veselības, kā uzņēmums darbosies? Un uzticamus darbiniekus! Tad kopā var kalnus gāzt. Vēlētos varbūt lielāku sapratni no valdības. Pārējais jau būs, ja būs veselība; tad vienmēr varēs saimniekot. Ja ne citādi, tad izaudzēt kartupeli un mainīties ar kaimiņu, kurš izaudzējis gurķi, varēs vienmēr.

Gribētos, lai cilvēkiem ir lielāka izpratne par otra vajadzībām, labāka saprašanās vienam ar otru, lai palīdzam cits citam kopā šo trako laiku pārvarēt. Šo laiku varam pārdzīvot, turoties visi kopā, un cerams, ka pavasarī vairāk spīdēs saulīte un slimība būs projām.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.