Menu
 

Valsts atbalsts mazajiem uzņēmējiem – niecīgs vai nekāds Apriņķis.lv

  • Autors:  Ritvars Raits
Juris Bičkovskis, Karīna Dombrovska un Jānis Sulutaurs jeb Daugmales Jānis atzīst, ka mazo uzņēmēju pacietības vadzis drīz var lūzt. Foto – LETA un publicitātes Juris Bičkovskis, Karīna Dombrovska un Jānis Sulutaurs jeb Daugmales Jānis atzīst, ka mazo uzņēmēju pacietības vadzis drīz var lūzt. Foto – LETA un publicitātes

Kamēr valdība sludina, ka ar pandēmiju saistītās krīzes laikā mūsu uzņēmēji saņem valsts atbalstu, «Rīgas Apriņķa Avīze» pārliecinājās par to, ka mūsu mazie uzņēmēji šajā jomā nereti tiek apdalīti – atbalsts ir vai nu ļoti neliels, vai arī, ņemot vērā Ministru kabineta noteiktos kritērijus, tas netiek piešķirts, lai arī ir ļoti nepieciešams.

"Rīgas Apriņķa Avīze" par situāciju krīzes laikā iztaujāja trīs Pierīgas uzņēmējus – metinātāju un santehniķi Juri Bičkovski, skaistumkopšanas speciālisti Karīnu Dombrovsku un zemnieku saimniecības īpašnieku Jāni Sulutauru. Kopējais noskaņojums liecina – valsts, kas savus mazos uzņēmējus neatbalsta grūtā laikā, riskē ar nodokļu ieņēmumu samazinājumu nākotnē.

Pabalstus neprasa un neprasīs, ar nodokļu maksāšanu arī nepārcenšas

Mālpilietis Juris Bičkovskis ir sertificēts metinātājs, kurš var sniegt arī santehniķa pakalpojumus. Viņš pats reklamējas, ka veic dažādas sarežģītības santehnikas un metināšanas darbus. Ir savs aprīkojums, strādā ar rasējumiem, nav kaitīgu ieradumu. Savulaik strādājis kā pašnodarbinātais, šobrīd vai nu uz laiku tiekot pieņemts darbā, kamēr pabeidz objektu, vai arī darbojas, veicot pakalpojumus privātpersonām. Otrajā gadījumā iztiekot bez nodokļu maksāšanas un nebaidoties par to runāt arī publiski.

Uz tā dēvēto ekonomikas pelēko zonu mālpilietis pārcēlies tādēļ, ka valsts pieļaujot šādu situāciju. Viņa sludinājumus par santehniķa un metinātāja pakalpojumiem esot lasījuši arī Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki, kas meistaram zvanījuši un ieteikuši ar steigu atkal reģistrēties kā saimnieciskā darba veicējam. Uz to Bičkovskis atbildējis, ka valstij vispirms vajag nodrošināt, lai cilvēki paši ir ieinteresēti nesaistīties ar ēnu ekonomiku. Meistars labprāt būtu ar iestādes speciālistiem vēl parunājies, bet tie pēc tādām atbildēm vairs nezvanot…

Skaidrojot, kāpēc vairs nav reģistrējies kā pašnodarbinātais, mālpilietis min vairākus iemeslus. Viens no tiem – samērā maz bijis tādu klientu, kuriem vajadzēja viņa kā saimnieciskās darbības veicēja pakalpojumus, lielākā daļa bijuši ieinteresēti vienoties ar viņu privāti un norēķināties, maksājot skaidru naudu. Tieši norēķinus skaidrā naudā Juris Bičkovskis min kā galveno iemeslu, kāpēc valsts nevar tikt galā ar nodokļu nemaksāšanu. Meistars pats ir pārliecināts, ka tad, ja skaidra nauda tiktu likvidēta un visi norēķini notiktu tikai ar pārskaitījumu, viņš pelnītu vairāk. Liels slogs bijusi arī pašnodarbinātās personas grāmatvedība un atskaišu iesniegšana. Nodoklis tad esot bijis 15% apmērā, un to Bičkovskis maksājis bez problēmām. Bijis arī viens ļoti pozitīvs moments, proti, ņemot vērā to, ka viņa oficiālie ienākumi gada griezumā bija samērā mazi, turklāt apgādībā ir viena nepilngadīga persona, Valsts ieņēmumu dienests katru gadu atpakaļ atmaksājis 280 eiro. Galvenais iemesls, kādēļ meistars nolēmis atteikties no reģistrētas saimnieciskās darbības, bijis tas, ka valsts nolēma ievērojami palielināt nodokļus, turklāt paredzot, ka sociālais nodoklis jāmaksā arī tad, ja ienākumi ir mazi vai to nav vispār. Bičkovskim pieticis ar pirmo informāciju par tādu valdības plānu, lai atteiktos no nodokļu maksāšanas.

Neesot gan tā, ka viņš vispār nemaksātu nodokļus – samērā bieži esot situācijas, kad kāds uzņēmums meistaru pieņem darbā konkrēta pasūtījuma izpildei. Tad par viņu visus nodokļus samaksā firma. Jautāts, vai tā viņš nopelnīs sev cilvēka cienīgu pensiju, mālpilietis teic, ka viņš par to domā vairāk nekā tie, kas strādā tikai oficiāli un tieši tāpat maksā nodokļus. Viņš jau tagad brīvos līdzekļus izmantojot, lai iegādātos labus instrumentus, un viņam esot idejas, kā tos izmantot, piemēram, organizējot savu metinātāju brigādi.

Tieši pašlaik, izsakoties Jura Bičkovska vārdiem, viņam ar darbiem esot ļoti, ļoti smagi. Darba faktiski neesot. Santehniķa pakalpojumus viņš vairāk sniedzot kā papilddarbu, bet galvenais tomēr esot metināšana. Šajā jomā viņš darot tādus darbus, kas citiem nav pa spēkam, piemēram, metina siltummezglus, apsaites koģenerācijas stacijās, siltumtrases utt. Par šādiem specifiskiem pakalpojumiem meistars arī varot prasīt attiecīgi lielāku samaksu. Šobrīd metinātāja pakalpojumi reti kuram esot vajadzīgi, bet tas vairāk saistīts ar gadalaiku un zemo gaisa temperatūru. Faktiski katru ziemu darba esot mazāk. Jāgaida atkusnis, kad celtniecības objektos varēs atsākties betonēšana. Šoziem gan sagadījies arī tā, ka ar darbu objektos esot pavisam švaki.

Jautāts, kā ar iztikšanu laikā, kad nav darba, Bičkovskis neslēpj, ka uzkrājumu viņam nav, bet uz pašvaldību prasīt pabalstu arī neesot jāiet. Var teikt, ka nākas savilkt jostu, esot kaut kādu naudu pat aizņēmies no brāļa. Meistars gaida pavasari, bet arī tagad viņam ik pa brīdim kāds piespēlējot mazas haltūriņas, kā viņš jokojoties saka, par kaut kādiem smiekla 100 eiro dienā, faktiski par kapeikām! Tieši tāpēc, ja, piemēram, zvana kāda privātpersona no Rīgas, kam vajadzētu santehniķa palīdzību, lai nomainītu filtru, mālpilietis skaidro, ka bez simtnieka vai vismaz piecdesmitnieka pat nedomās doties palīgā. Viņš tad iesaka labāk pameklēt sakarīgu meistaru turpat namu pārvaldē, kas klientam noteikti izmaksās daudz lētāk. Ja privātpersonām ir kāds liels un apjomīgs pasūtījums, tad gan viņš neatsaka. Pēdējais labākais objekts bijis Rīgā, kur Bičkovkis ar vienu palīgu tika pieņemti darbā kādā uzņēmumā, lai pārvilktu veļasmašīnām  ūdens un kanalizācijas caurules pēc jauna projekta. Par darbu viņiem abiem kopā pēc visu nodokļu atrēķināšanas esot samaksāti 3000 eiro (meistaram, protams, vairāk nekā viņa palīgam), bet visu paveikuši četru dienu laikā. Mālpilietis uzsver, ka viņam patīk darīt tādus darbus, kuriem ne katrs metinātājs ķersies klāt un pratīs tos paveikt. Viņam arī esot pašam savi pilnīgi visi tam nepieciešamie instrumenti.

Skaistumkopšanas speciālisti gaida un cer uz valdības saprātu

Turpat Mālpilī atrodas skaistumkopšanas salons "Aleksandra D", kas labprāt sniegtu profesionālus friziera, manikīra, pedikīra, kosmetologa un citus līdzīgus pakalpojumus, ja vien šobrīd saistībā ar valstī izsludināto ārkārtējo situāciju to visu nebūtu kategoriski aizliegts darīt. Salona darbiniece Karīna Dombrovska atzīst, ka tāda valdības lēmuma dēļ viņa un visi viņas kolēģi gan Mālpilī, gan visā Latvijā nonākuši tiešām neapskaužamā situācijā. Gan Dombrovska, kura specializējusies ārstnieciskā pedikīra veikšanā, bet ir arī kosmetoloģe, gan citas meistares salonā «Aleksandra D» līdz šim strādājušas kā patentnodokļa maksātājas. Tas nozīmē, ka katram meistaram Mālpilī un citur ārpus Rīgas mēnesī nodokļos bija jāsamaksā 50 eiro, Rīgā – 100 eiro. Par to jārunā pagātnē, jo kopš 1. janvāra tāda kārtība ir likvidēta – tagad patentnodokli drīkst maksāt tikai pensionētas personas, turklāt viņu uzņēmējdarbības apgrozījums gada laikā nedrīkst pārsniegt 3000 eiro.

Mālpiliete, kamēr strādāt nedrīkst, vēl tikai domā, kuru nodokļu maksāšanas formu tagad izvēlēties. Iespēju neesot daudz, droši vien nāksies reģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējai. Tur gan esot samērā sarežģīta grāmatvedība un būs lieki uztraukumi… Skaistumkopšanas speciāliste uzskata, ka drīzāk valdībai vajadzēja tikai palielināt patentmaksu – kaut vai līdz 150 eiro mēnesī, bet neapgrūtināt mazos uzņēmējus ar grāmatvedības problēmām. Tā, viņasprāt, esot lieka cilvēku tracināšana.

K. Dombrovska atzīst, ka šajā situācijā, kad savā pamatdarbā viņa strādāt nedrīkst, glābiņš ir viņas otrs darbs – mālpiliete strādā Gaiļezera slimnīcā par medmāsu. Tiesa, tur viņa pieņemta tikai uz ceturtdaļu slodzes. Jautāta, vai krīzes laikā izdevies saņemt valsts solīto atbalstu, K. Dombrovska teic, ka kaut kas ir saņemts, bet tikai par diviem mēnešiem. Piemēram, par novembri atbalsts viņai ticis izmaksāts, bet par decembri vairs ne. Zinot, ka decembrī strādāt skaistumkopšanas jomā nedrīkstēs, mālpiliete par šo mēnesi nebija samaksājusi patentmaksu 50 eiro, bet, izrādās, atbalstu no valsts, kas ir apmēram 200 eiro liels, drīkst saņemt tikai tie patentmaksātāji, kas konkrētajā mēnesī vispirms samaksājuši nodokli… Karīna Dombrovska to esot palaidusi garām. Par janvāri atbalsts atkal saņemts, jo kritēriji paredz, ka kosmetoloģei jābūt reģistrētai Veselības inspekcijā, kā arī bija jāmaksā patentnodoklis pērn.

Par salona telpām, par laimi, īre neesot jāmaksā, jo tas iekārtots viņas mājā. No citiem ar salona uzturēšanu saistītiem izdevumiem viņu neviens, protams, neesot atbrīvojis. Šobrīd Karīnai Dombrovskai un citiem skaistumkopšanas jomas speciālistiem atliekot tikai gaidīt un cerēt, ka valdība beidzot atļaus strādāt. Neliela cerība uz kādu pozitīvu lēmumu esot jau šonedēļ, bet vai piepildīsies? Mālpiliete arī ir neizpratnē, kāpēc frizieriem, manikīra un pedikīra meistariem un citiem šīs jomas pārstāvjiem vispār vajadzēja aizliegt strādāt, nemaz neņemot vērā to, ka salonos ļoti elementāri iespējams nodrošināt visas nepieciešamās epidemioloģiskās drošības prasības. Kā tas iespējams, ka lielos uzņēmumos pat simtiem cilvēku atļauts strādāt vienkopus, bet viņas salonā, izmantojot respiratorus un dezinfekcijas līdzekļus, pat ar stikla aizsargpaneli norobežotai klientei nedrīkst veikt manikīra vai pedikīra procedūru? Tas ir tikpat neizprotami kā situācija, ka paziņa mālpilietis, kurš arī strādā Rīgā, savā mašīnā nedrīkst viņu vest uz darbu slimnīcā, tā vietā sievietei jābrauc ar trim dažādiem sabiedriskajiem transportiem, kas nereti ir pasažieru pārpildīti…

Labā ziņa ir tā, ka arī šādā situācijā Karīna Dombrovska nav zaudējusi optimismu – viņa kopā ar kolēģiem gaida, vai šonedēļ Ministru kabinets beidzot neatļaus strādāt pamatdarbā – skaistumkopšanas jomā.

Mazo uzņēmēju pacietības vadzis drīz var neizturēt…

Nez vai Pierīgā un arī Rīgā atradīsies daudz cilvēku, kas nekad un neko nebūtu dzirdējuši par Daugmales Jāņa bišu medu, bet varbūt pat baudījuši to. "Rīgas Apriņķa Avīze" sazinājās ar slaveno bitenieku, lai uzzinātu, kā šajā krīzes laikā klājas viņam.

Daugmales Jānim jeb Jānim Sulutauram pieder zemnieku saimniecība "Dorītes", kur viņš ražo ne tikai medu, bet arī citus bišu produktus, dažādus izstrādājumus no vaska un suvenīrus, bet viņa dzīvesbiedre Linda darina skaistus zīmola "Pampāļu podi" keramikas traukus. Sarunas sākumā biškopis sarūgtināts izsakās par to, ka Latvijā šobrīd lielākoties tiek atbalstīti tikai lielie uzņēmumi, bet par mazajiem uzņēmējiem valsts faktiski neko daudz nerūpējas. Daugmales Jānim netrūkst skarbu vārdu, ko viņš gribētu adresēt mūsu valdībai. Kā piemēru zemnieks min savu Austrālijā dzīvojošo draugu, kuram trīs mēnešus bija aizliegts strādāt, bet tajā laikā valdība viņam maksāja pabalstu algas apmērā. Pilnīgs pretstats esot situācija Latvijā, kur, piemēram, zemnieku saimniecību "Dorītes" krīze skārusi gana nopietni, bet valsts atbalstam tā pēc kaut kādiem kritērijiem nekvalificējoties. Jānis Sulutaurs tam mēģinājis pieteikties, bet saņēmis tieši neko… Laikam valdība gribot sagaidīt tādus notikumus, kādi ne tik sen bija Grieķijā. Ilgi to visu klusējot nevarēšot paciest…

Situācija "Dorītēm" tagad tiešām nav laba, un par to liecina kaut vai tas, ka Sulutauru ģimene bijusi spiesta likvidēt savas produkcijas veikaliņu "Medus istaba", kas piecpadsmit gadus samērā veiksmīgi darbojās Vecrīgā. Par to daugmalieši savus klientus informēja nupat – pagājušajā piektdienā. Skumji… Ar veikala likvidēšanu vien, kā izskatās, nekas nebeigsies, jo dravniekam un keramiķei nav paveicies ar telpu īpašnieku, kurš arī šajos grūtajos laikos, kad tirdzniecība ir tik ļoti ierobežota, nepiekrīt nekādām nomas maksas atlaidēm. Ja Daugmales Jānis nomu par telpām visus šos piecpadsmit gadus bija maksājis nevainojami, tad šobrīd iekrājies parāds un nav izslēgts, ka gaidāma tiesas lieta…

Kā atklāja daugmalietis, labos laikos zemnieku saimniecības produkcijas galvenie pircēji bijuši ārzemju tūristi, tā izplatīta arī 220 viesnīcās un restorānos. Šobrīd tās ir jomas, kurās nenotiek faktiski nekas. Protams, viņa bišu medus joprojām ir pieprasīts ārzemēs, sevišķi Vācijā. Viss jau būtu labi, bet tā ir vairumtirdzniecība, kur cena vidēji ir ievērojami mazāka nekā mazumtirdzniecībā, līdz ar to izpaliekot gaidītā peļņa. Bitenieka klienti vienmēr esot laipni gaidīti Daugmalē, bet – lai piedod ierēdņi! – cik liels bija zemnieku saimniecībai piešķirtais atbalsts, tikpat lieli būšot arī nodokļi. Vēl jau Sulutaurs apsver domu par to, ka varētu braukt, piemēram, uz netālo Salaspili un tur medu tirgot no automašīnas. Esot stipri jādomā, kā šo laiku pārdzīvot. Uzņēmējs bijis spiests atlaist arī visus darbiniekus, un tagad saimniecībā strādājot tikai viņš un viņa ģimene.

Jautāts, kā šajā samērā bargajā ziemā jūtas bites, Daugmales Jānis atbild, ka ar tām viss ir kārtībā. Ar slēpēm viņš esot devies apskatīt savas medus vācējas un pārliecinājies, ka tās guļ un krāj spēkus pavasarim. Sals tām neko nekaitējot, galvenais, lai gaisā nav pārlieku daudz mitruma. Latvieši ne tādās vien situācijās ne tikai izdzīvojuši, bet arī norūdījušies. Daugmalietis Jānis Sulutaurs un viņa saime arī ir īsti latvieši, kas vējā neliecas, bet turpina savu darbu. Daugmales Jānis visiem saviem klientiem iesaka sekot līdzi informācijai sociālajos tīklos par to, kur būs viņa zemnieku saimniecības jaunā tirdzniecības vieta, bet pagaidām visi pircēji laipni gaidīti Daugmalē!

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.