Menu
 

Trīs pilna laika piekrastes zvejnieki starp zivju kvotām un avansēto optimismu (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Kad starp apaļajiem jūrasgrunduļiem trāpās arī kāda akmensbute, vasarnieki gatavi maksāt lielum lielo naudu. Foto – Valdis Brauns Kad starp apaļajiem jūrasgrunduļiem trāpās arī kāda akmensbute, vasarnieki gatavi maksāt lielum lielo naudu. Foto – Valdis Brauns

Piekrastniekiem vasaras vidus ir tāds savdabīgs miera laiks – pludmale un viesu nami atpūtnieku pilni, toties jūra tukša. Par anekdotisku jau kļuvis fakts, ka jūlija otrajā sestdienā, kad 500 kilometru garajā Latvijas piekrastē it visur svin Jūras jeb Zvejnieku svētkus, zivju nav, jo ir bula laiks. Tad nu katrs izlīdzas, kā prot. Tiek vērtas vaļā arī saldētavas, kur šis tas uzkrāts svinētāju kārajam zobam. Kāds šis pavasaris līdz bulam bijis mūsu piekrastniekiem? To lūkosim, aujot kājas un dodoties ceļā pa Latvijas zvejniekciemiem.

Apaļais jūrasgrundulis izkonkurē reņģes

“Šis pavasaris zvejniekiem atnāca ar mazākiem lomiem, nekā ierasts, jo zvejai traucēja ne tikai vējainais laiks, bet arī aukstais ūdens, kā dēļ zivju piekrastē bija mazāk nekā citugad,” zina teikt Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Zivsaimniecības sadarbības tīkla projektu vadītājs Kristaps Gramanis.

Kā zināms, no aprīļa līdz jūnijam galvenā zivju suga mūsu piekrastnieku laivās ir reņģe, kur līcī dominē zveja ar stāvvadiem – patiesi etnogrāfiskiem zvejas rīkiem. Atklātās jūras Kurzemes piekrastē šajā laikā tiek zvejoti apaļie jūrasgrunduļi, vējzivis, arī lucīši, ko galvenokārt zvejo ar tīkliem un murdiem.

Stāvvadu zvejā pie Jūrmalciema lomi esot bijuši labāki nekā 2020. gadā. Veiksme esot ļoti atkarīga no vēja virziena (tāpat kā dzintara zoķētājiem), jāķer momenti. Tomēr Liepājas pusē, lai cik tas paradoksāli izklausītos, lomos vairāk esot apaļo jūrasgrunduļu nekā reņģu. Šos svešzemniekus konteineros ved krastā, turpat Tirdzniecības kanāla kreisajā krastā pie spīķeriem šķiro, lai saldētavu furgonos no Liepājas nosūtītu uz Ukrainu tālākam ceļam uz Rumāniju un Bulgāriju, no kuru krastiem tas Baltijas jūrā arī savulaik ieradies.

Biedrībā “Baltijas Zivsaimnieku apvienība” tagad rēķina pavasara zvejas plusus un mīnusus. Ja gada sākumā labi nākušas reņģes un salakas (stintes), tad no aprīļa gan ar tīkliem, gan reņģu stāvvadiem un specializētiem grunduļu murdiem smelti tieši svešzemnieki, arīdzan vējzivis, kuras kūpinātas īpaši iecienījuši kaimiņi lietuvieši.

Ventspils pusē mazāk tikts jūrā tieši vējainā laika dēļ. Užavnieks Normunds Lode, kurš, turpinot dzimtas zvejas tradīcijas, zvejo ar akadēmisku piesitienu, teic: “Vēja dēļ nevar tikt jūrā tik bieži, cik gribētos. Aukstais ūdens samazina zivju koncentrāciju – ja pērn vienā reizē varēja no jūras izcelt piecas tonnas loma, tagad vairāk par trim tonnām nesanāk. Butēm katru gadu ir liegums līdz 15. maijam, diemžēl lieguma laikā, kad zvejot nedrīkst, tās sastopamas vairāk nekā pēc lieguma.

Līdz šim lomos lielos apjomos ir bijis apaļais jūrasgrundulis, tomēr zinātnieki saka, ka ar laiku to būs arvien mazāk, jo tiem ir tendence migrēt – izlietos barības bāzi mūsu reģionā un aizies tālāk. Jācer, ka turpmākos piecus gadus jūrā vēl būs, ko darīt, pēc tam grūti pat prognozēt, kāda būs piekrastes zvejniecības nākotne Latvijā.”

Par laimi, arī Ventspils pusē noieta tirgus šopavasar bijis stabils, cena pie uzpircējiem augusi vidēji par desmit procentiem, grunduļi tiek eksportēti, bet pārējās piekrastnieku noķertās zivis aiziet rūkdamas iekšzemē. Īpaši liels pieprasījums ir pēc butēm – tās atpūtnieku galdā ir zivs numur viens.

Līcī šopavasar mazāk reņģu

Savukārt Rīgas līcī pavasarī aukstā ūdens dēļ posmā no Lapmežciema līdz Kolkai zveja nav bijusi diez ko veiksmīga. Ūdens temperatūra bijusi par zemu, lai reņģes nāktu piekrastē nārstot, stāvvados lomi līdz ar to bija mazi. Dienvidu un dienvidrietumu vēji nav bijuši pateicīgi zvejai.

Toties lieljūras pusē, aiz Kolkas raga lībiešu krastā, aprīļa beigās un maijā lomi bijuši brangi. Līcī no desmit stāvvadiem līdz maija beigām nozvejotas apmēram simt tonnas reņģu – tā savu saimniecību vērtē Kolkas zvejnieks Andris Laukšteins, piebilstot, ka citus gadus jūra esot bijusi devīgāka. Engurē no 24. aprīļa, kad sāka zvejot “Nemo Z” vīri, līdz maija vidum no sešiem stāvvadiem izsmeltas četrdesmit tonnas reņģu. Lielākais vienas dienas loms – piecpadsmit tonnas, toties pieprasījums ir stabils un pat pieaudzis. Lapmežciemā lēš, ka maija otrajā pusē reņģu kļuvis mazāk, toties arvien uzstājīgāk sevi piesaka vējzivis.

Pavisam švaki šopavasar gājis Vidzemes piekrastē. Kuivižnieks Jānis Krūmiņš ir lakonisks: “Šogad kopumā zveja ir diezgan švaka, vēl cerējām, ka parādīsies reņģes. Līdz maija pēdējai nedēļai SIA “Aļģes 1” nozvejoja tikai aptuveni septiņpadsmit tonnas reņģu.” J. Krūmiņa zvejnieku saimniecība līdz maija beigām no pieciem stāvvadiem jūrā bija ielikusi trīs, otrs viņa uzņēmums – SIA “Šoneris” – ar diviem stāvvadiem nozvejoja trīsdesmit divas tonnas reņģu.

Te nu jāpiebilst, ka informācija par svaigām zivīm pieejama tīmekļa vietnē www.novadagarsa.lv, – varbūt jums laimējas tikt pie īpašiem gardumiem.

Piekrastes zveju var iepazīt arī virtuāli

Ja nepalaimējas tikt līdzi zvejniekiem selgā, piekrastnieku nodarbes var iepazīt arī virtuāli. Filma “Zivju ceļš”, kas uz TV ekrāniem iznāca pērn novembrī uz valsts svētkiem, ir stāstu sērija par zvejniekiem no Lapmežciema līdz Bērzciemam. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Tukuma birojs jau piecus gadus līča Kurzemes krastā organizē Piekrastes iepazīšanas dienu, katru reizi ar savu nosaukumu – “Atbrauc ciemos pie zvejniekiem!”, “Piekrastes aicinājums” un tamlīdzīgi. Ikreiz tiek piesaistīti aizvien jauni zivju kūpinātāji, iepazīstinot interesentus ar gada laikā piekrastē atvērtajiem uzņēmumiem un dabas apskates vietām, pasākumu noslēdzot Engurē Uguns naktī.

Kopumā šie videostāsti piedāvā iepazīt septiņus piekrastes zvejniekus, pērnvasar dibināto biedrību “Mazjūras zvejnieki”, Lapmežciema muzeju, Ķesterciema hosteli, “Pludmales” un Bērzciema kafejnīcu “Vizbulis”, kur ikviens var nogaršot vietējās zivis, smalkmaizītes un aromātisku kafiju.

Savukārt vietne “Vidzemes zvejnieki” aicina doties virtuālā tūrē no Carnikavas līdz Ainažiem – 3D vizualizācijas interesentus iepazīstina ar zvejniecības vēsturi Vidzemes piekrastē, kā arī sniedz ieskatu jaunākajos vēstures laika rakstos.

“Mūs te tagad var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt,” par savu arodu saka piekrastes zvejnieki Vidzemes jūrmalā, jo kādreiz Latvijai tik tradicionālā nozare izzūd, jaunie šo smago darbu vairs neizvēlas, bet, ja arī gribētu sākt zvejot, tas, izrādās, ir gandrīz vai neiespējami – tik dramatiski savos radioraidījumos vēsta Vidzemes korespondente Gunta Matisone.

Līdumos netālu no Salacgrīvas esošās viesu mājas “Vējavas” saimniekiem Evijai un Jānim Klēviņiem ir vajadzīgas atļaujas, lai ietu jūrā, viņu lomi gan ir tikai pašpatēriņam un tūristiem. Bet par nopietnāku zvejošanu nav pat ko domāt, jo laivu nākas nomāt, pie savas nevar tikt.

“Normāla situācija būtu tāda, ja katram būtu sava laiva, ar kuru varētu iet jūrā un zvejot, bet saskaņā ar Latvijas likumdošanu zvejot licencēti var tikai tie zvejnieki, kam ir reģistrēta laiva kuģu reģistrā. Tur ir limits, nezinu, kāds, bet ir limits, kas netiek palielināts, līdz ar to, ja mums ir kādas piecsimt laivas Latvijā, tad tās piecsimt ir. Ar tīkliem tieši tāds pats apburtais loks – ja tev nav laivas, tu nevari dabūt licenci, ja tev nav licences, tu nevari dabūt laivu,” skaidro Jānis Klēviņš. “Vējavu” saimnieki uzskata, ka deviņdesmit piecos procentos gadījumu jauns cilvēks zvejniecības biznesā ienākt nevar: “Vairāk turas kā hobijs tiem, kas saprot zvejas vērtību.”

Un ar jūrā iešanu reizēm ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt. Dzejnieks Olafs Gūtmanis trāpīgi apraksta savu pieredzi: “Jūra nepieejama. Smalkais tīkls stāv (varbūt sadriskāts vai grīstē sagriezts), jau trešo dienu nepārlūkots. Vakar zēvelēja jūrnieks (W), šodien šķībais saksenis (SSW). Jūra verd. Vējš brāzmains. Tagad, uz vakaru, tā kā gurst. Varbūt naktī stāsies, un no rīta izgadīsies īss brīdis, kad varēs tikt selgā. Laika prognozes gan radioziņās, gan TV “Panorāmā” tik melīgas, ka, uz tām paļaujoties, vienmēr iziet greizi. Zemgala kungā jāklausās kā Minhauzenā – šo simpātisko puisi nevar ņemt par pilnu.” (Grāmata “Jūrmalciems”, 2001.)

Kaut ko līdzīgu jūs dzirdēsiet no desmitiem zvejnieku, bet, ja viņus nesatiekat, tagad talkā nāk videostāsti un virtuālās tūres.

Nobeigums sekos.

Materiāla veidošanu projekta “Zivsaimniecība un pārmaiņas” ietvaros atbalsta Latvijas Zivju fonds

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.