Menu
 

Trīs pilna laika piekrastes zvejnieki starp zivju kvotām un avansēto optimismu (nobeigums) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Piekrastnieku lomos arvien mazāk ir tradicionālo zivju – asaru, raudu, bušu, par zandartiem nemaz nerunājot. Foto – Valdis Brauns Piekrastnieku lomos arvien mazāk ir tradicionālo zivju – asaru, raudu, bušu, par zandartiem nemaz nerunājot. Foto – Valdis Brauns

Pēc Latvijas Kuģu reģistra datiem, Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes zvejas flotē (kuģi ar kopējo lielāko kuģa garumu līdz 12 metriem) 2020. gada 31. decembrī bija reģistrētas 603 zvejas laivas (to skaitā pašpatēriņa zvejniekiem piederošās) ar kopējo dzinēju jaudu 4407 kW un kopējo bruto tilpību 745 GT.  Kuģu skaits šajā segmentā bija aptuveni 91,4 procenti no kopējā Latvijas zvejas flotes vienību skaita, kas bija tikai 3,1 procents no kopējās bruto tilpības un 10,6 procenti no kopējās dzinēju jaudas. To izsaka arī statistikas skaitļi: kopējā nozveja Baltijas jūrā un Rīgas līča piekrastes ūdeņos 2020. gadā bija 3103,3 tonnas, kas ir tikai 3 procenti no Latvijas kopējās nozvejas.

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Salīdzinājumam: aiz piekrastes joslas zvejoja kopumā 49 kuģi (kopējā dzinēju jauda 15 487 kW, bruto tilpība 5714 GT). 2020. gadā kopējā nozveja aiz piekrastes joslas Baltijas jūrā bija 57 525,7 tonnas jeb 55,8 procenti no visas Latvijas nozvejas.

Tāljūras zvejā no Latvijas ir nodarbināti astoņi kuģi (Ziemeļaustrumu Atlantijā, Mauritānijas un Marokas ūdeņos) ar kopējo dzinēju jaudu 21 516 kW un bruto tilpību 17 086 GT. Tāljūrā 2020. gadā kopumā nozvejoja 42 476 tonnas jeb 41,2 procentus no Latvijas kopējās nozvejas.

Protams, skaitļi ir nepielūdzami. Piekrastnieki spēj nozvejot tikai trīs procentus, arī zvejnieku iemaksas ostas nodevās ir niecīgas. Taču šādi vērtēt ir ne vien nedemokrātiski, bet pat neētiski. Tādēļ vietējās rīcības grupas gan Vidzemes, gan Kurzemes piekrastē izvērsušas diskusiju “Piekrastes skolas – piekrastes zvejniekiem”. Vēl pirms otrā pandēmijas viļņa biedrība “Jūrkalne” aktivizēja projektu “Vidzemes piekrastes zvejas tradīcijas un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana un popularizēšana”. To īstenoja Carnikavas, Saulkrastu un Salacgrīvas novadā.

Kādas atziņas gūtas, ko varam mācīties? 20. gadsimta sākumā kā profesionāli zvejnieki strādāja desmit līdz divpadsmit tūkstoši cilvēku, kurpretim, sākoties 21. gadsimta trešajai desmitgadei, reģistrēti aptuveni simt piekrastes zvejnieki. Carnikavas Novadpētniecības centrā sapulcējušies interesenti pauda dažādus viedokļus.

Piekrastnieku rūpes ir Latvijas Zvejnieku federācijas redzeslokā. Kad zivju trūkst, jāmeklē vainīgie.


Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš precizēja: piekrastes zvejā 2019. gadā bija nodarbināti deviņdesmit četri cilvēki, un tikai trīs no viņiem bija pilna laika zvejnieki, kas paralēli nestrādā citus darbus. Zvejnieku vidējais vecums – sešdesmit gadi. N. Riekstiņš vietējās pašvaldības mudina sadarboties ar Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības sadarbības tīklu, kas organizē zvejniecības popularizēšanu skolās. Šādas tikšanās jau bijušas Rojas, Nīcas un Lapmežciema skolās. Arī salacgrīviešu biedrība “Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs”“ stāsta par jūrniecību un zvejniecību skolās un bibliotēkās, kā arī jaunsargu un zemessargu nometnēs. Tiesa, Covid-19 ierobežojumi daudzas labi sāktas lietas bija apturējuši.

Pozitīva ziņa ir tas, ka drīzumā tiks akceptēta jaunu un lietotu laivu iegāde. Cik zināms, Eiropas Savienība noteikusi katrai valstij zvejas laivu un kuģu skaitu, ko nedrīkst pārsniegt. Tomēr virkne zvejas laivu Latvijā ir reģistrētas, taču ar tām ilgstoši nav veikta saimnieciskā darbība. Tagad nolemts ilgstoši nelietotās laivas no reģistra izslēgt, tādējādi dodot iespēju jaunu vienību iegādei. Tās varētu būt aptuveni divdesmit septiņas laivas ar noteiktiem dzinēja un izmēra parametriem. Turklāt valsts var piešķirt finansiālu neatmaksājamu atbalstu jaunas laivas iegādei, jo īpaši jaunajiem zvejniekiem (līdz četrdesmit gadu vecumam).

Saulkrastu novada zvejnieks Edgars Zviedris, runājot par jauno piesaisti zvejniecībai, ir pārliecināts, ka par zvejnieku jāpiedzimst: “Puikam jānoķer sajūta, līdz ceļiem zivju lomā stāvot. Izšķiroša nozīme ir profesijas pārmantojamībai. Ja tas tā tomēr nav, tad jaunajam cilvēkam ir jādod iespēja šo arodu izjust emocionāli un fiziski. Bez patikšanas šis darbs augļus nenesīs.”

Viņaprāt, vislabākais vecums zvejnieka aroda izpratnei un savas gribēšanas testēšanai būtu četrpadsmit līdz sešpadsmit gadi, kad jaunieti var paņemt arī līdzi jūrā.

Tālbraucējs kapteinis Raimonds Podziņš, pats nākdams no Salacgrīvas, pozitīvi vērtē laiku, kad puiši vidusskolā varēja apgūt kuģu vadītāja arodu speciālās koledžtipa klasēs: “Skaidrs, ka tāljūras kapteinis ir vilinošs amats gan no izpeļņas, gan karjeras un emocionālā viedokļa. Taču par kapteini nevar kļūt, dzenot sevi uz priekšu vienīgi ar lielas naudas pelnīšanu. Ir jābūt universālākai un ietverošākai motivācijai. Tikai uz naudu orientētiem cilvēkiem ne zvejnieka, ne jūras virsnieka karjera neizdosies.”

Jā, bez intereses un patikšanas nebūs arī peļņas. To atzīst gan piekrastes zvejnieks, gan tāljūru kapteinis. Jūra ir kas daudz vairāk nekā tikai peļņas avots. Jūra ir dzīvesveids, ko vēlreiz apliecina arī Olafa Gūtmaņa ieraksti dienasgrāmatā: “Šodien ar kaimiņu Fedju uz jūras pavadām četras stundas. Pirmoreiz pāri gāzmu barjerai tikām pulksten 12. Pirms tam vienreiz mēģinājām – pielēja laivu un atsvieda atpakaļ. Šoreiz nogaidījām starp otro un trešo sēkli, līdz pārstās velties ar niknu spēku plīstošo bangotņu sērija un uz selgu pavērsies līdzenāks ceļš. Izdodas. Vien dažas šļakatas ielec laivā. Jūrā viļņi augsti, bet gludeni un līgani.

Tīkli pēc piecu dienu ilgās vētras sagandēti un piedraņķoti. Maniem diviem lašeniekiem linums atplēsts no apakšējās malas, jo tas piedzīts pilns ar jūras mēsliem kā deķis, un auklas, kas piesaista linumu apakšējai tallei, tādu svaru un straumes spiedienu nav izturējušas. Fedjam tīkli sagriezti grīstē kā striķis. Gandrīz vai jāpriecājas par to, jo linums nav paspējis uztvert mēslus un glīves. Dažas plakanas zivītes – viss mūsu guvums.”

Lielā mērā jūra ir izzvejota. Zivju resursus iespaido arī cilvēka uzvedība un rīcība uz sauszemes, tomēr zvejnieks nav pārvērties par etnogrāfisku materiālu, piekrastnieks spēj rast iztiku dzīvei, jo, lai vai kā ietu, optimismu zaudēt nedrīkst!

Materiāla veidošanu projekta “Zivsaimniecība un pārmaiņas” ietvaros atbalsta Latvijas Zivju fonds

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.