Zivsaimniecībai paredz miljonus. Vai tie glābs piekrastniekus? (1.daļa)

Kā samaksāt to, kas nav nopelnīts?

“Jaunā reforma ir ļoti sarežģīta. Pat samudžināta. Kurš to izdomāja? Tāda sajūta, ka vesela armija strādā pie tā, lai mūsu dzīvi padarītu grūtāku,” par jauno nodokļu aprēķināšanas un maksāšanas slogu izsakās biedrības “Mazjūras zvejnieki” pārstāve no Bērzciema, kur jau izsenis ir spēcīgas piekrastes zvejas un zivju apstrādes, it īpaši kūpināšanas, tradīcijas.

Cik tūristu simtu vien caur savām “Dieniņām” neizlaiž mutīgā zvejnieku sētas īpašniece Iveta Celkarte, kura jūras krastā iezemiešiem rāda, kā zvejot zivis, kā tās ķidāt, sālīt, cept vai kūpināt! Vesels šovs palieņu pļavā, kas paliek ne vien prātā, bet mīlestībā pret jūru iekrīt arī sirdī.

Biedrība “Mazjūras zvejnieki” šovasar briedinājusi spēkus un savas rindas – nu līča austrumkrasta vīriem piepulcējušies arī piekrastnieki no Kuivižiem, Jūrmalas, Upesgrīvas, Rojas, Kaltenes, Kolkas, Saunaga un Jūrkalnes, par pamatu gan paturot domubiedrus no Engures, Bērzciema un Mērsraga. Tie jau ir trīsdesmit pieci aktīvi prāti, kuri neliek mierā ne ihtiologus, ne Zemkopības ministrijas atbildīgos ierēdņus.

Kā jaunajā nodokļu administrēšanas kārtībā rīkoties piekrastes zvejniekiem, ja gada trešajā ceturksnī ir tikai deviņas darba dienas, kuru laikā var gūt ienākumus, lai nomaksātu nodokļus? Jūrā tiek, kad ļauj meteoroloģiskie laikapstākļi, nevis dienā un stundā, ko prasa uzskaitīt nodokļu administratori.

Biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Cīrulis ir pesimistisks: šī nodokļu reforma sagraus mazos zvejniekus, kas ir nodarbināti trīs četrus mēnešus gadā un nenopelna tik daudz, lai varētu samaksāt likumos noteikto nepieciešamo summu. Tas ir jautājums numur viens: kā var rēķināt nodokli no summas, ko nenopelna? Jau tā piekrastes zvejas aroda turpmāka pastāvēšana ir nopietni apdraudēta, jo līdz šim nav bijis nekāda valdības atbalsta tiešajai zvejniecībai – zvejas laivu atjaunošanai vai veco zvejas motoru nomaiņai pret jauniem – ekonomiskiem un videi draudzīgākiem.

Dažbrīd pat šķiet, ka darbojas divas it kā finansiāli atbalstītas pretstrāves – vieni izkliedz zaļos lozungus un skaita atkritumu vienības liedagā, organizē jauniešu nometnes un aicina apgūt senos zvejniecības arodus, bet citi neļauj pārskatīt nozvejas kvotas, pirkt jaunas laivas un jau tā nelielo uzņēmējdarbību piekrastē nospiež uz ceļiem. Tikai jautājums – kā vārdā?

Kad cūkdelfīni diktē parādi…

Tiekoties ar piekrastes zvejniekiem, Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš vieglas dienas nesola. Tagad nākuši klāt noteikumi par piekrastes laivu izsekojamību, balstoties IT tehnoloģijās, kas arvien uzstājīgāk ienāks piejūras zvejnieku uzņēmējdarbībā. Cits stāsts – nozvejas kvotas. Par laimi, Rīgas līča reņģēm ir laba situācija, arī brētliņām vērojams pieaugums. Nākamgad gan iezīmējas draudīga situācija ar lašiem, līdzīgi kā ar mencām, kuru zveja būs aizliegta. Zinātnieku atzinums par taimiņu krājumu stāvokli neesot pozitīvs, taču šīs sugas nozveju ar kvotām neregulē.

Atkal uzpeldējis jautājums par mistiskajiem cūkdelfīniem – tos skāris apdraudējums Baltijas jūrā (tā uzskata Eiropas Komisija!), un Briseles ierēdņi pat izteikuši kārtējo vēlmi noteikt ārkārtas pasākumus, to skaitā aprīkot zvejnieku tīklus ar īpašiem atbaidītājiem, taču, par laimi, nekādi lēmumi šai ziņā vēl nav pieņemti. Normunds Riekstiņš, balstoties savā ilggadējā profesionālajā pieredzē, ir strikts: “Mēs iestājamies pret šo pasākumu, jo tas ir pārspīlēti.”

Biedrības kopsapulcē tās dalībnieki aicināja precizēt reāli zvejojošo komerczvejnieku saimniecību skaitu un viņu novietojumu pa piekrastes novadiem pēc administratīvi teritoriālās reformas ieviešanas dzīvē, jo Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta izstrādātajā “Rīcības programmā zivsaimniecības attīstībai 2021.–2027. gadam” norādītie dati neatbilstot ainai praktiskajā piejūriešu dzīvē.

Nobeigums sekos.