Menu
 

No Krievijas tirgus līdz Japānas salām jeb Kā šprotes lauž ceļu pasaulē (nobeigums) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Reņģes ir piekrastnieku otrā maize. Kuivižnieks Andris Skuja (no kreisās) savējās ved uz “Brīvo vilni” Salacgrīvā. Foto – Valdis Brauns Reņģes ir piekrastnieku otrā maize. Kuivižnieks Andris Skuja (no kreisās) savējās ved uz “Brīvo vilni” Salacgrīvā. Foto – Valdis Brauns

Patlaban zivrūpniecība izskatās kā viena no progresīvākajām mūsu valsts eksporta nozarēm, kur uzņēmēji meklē un atrod pievienoto vērtību. Laiki mainās, un arī šprotes vairs nav vienkārši zivtiņas konservu kārbā, bet tiek domāts pie to iepakojuma dizaina un pasniegšanas veida. Skaisti sarindotas, šprotes zeltaini laistās stikla burciņās, kas panākams ar ļoti rūpīgu roku darbu.

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Zivju importa un eksporta bilance

Zemkopības ministrijas ikgadējā ziņojumā “Latvijas lauksaimniecība 2020” lasām, ka, tāpat kā visus iepriekšējos gadus, eksportēto zivju produktu vērtība Latvijā ievērojami pārsniedz zivju produktu importu un ārējās tirdzniecības bilance zivju produkcijai un sagatavotām un konservētām zivīm ir saglabājusies pozitīva, sasniedzot plusos 35,1 miljonu eiro.

2019.gadā Latvija sāka importēt zivju konservus no Ekvadoras, Filipīnām, Papua-Jaungvinejas un Peru, bet vienlaikus pārtrauca zivju konservu importu no Ganas un Kanādas. Turklāt Latvija importēja zivju konservus arī no ASV, Islandes, Ķīnas, Ukrainas, Vjetnamas, Čīles, Norvēģijas, Seišeļu salām, Turcijas un Taizemes. Kopumā sagatavoto un konservēto produkciju no zivīm, moluskiem un vēžveidīgajiem mēs importējām no 31 valsts.

Savukārt Latvijā sagatavoto un konservēto zivju eksporta tirgus ir 64 valstīs. Pieaugums skar eksportu uz Nīderlandi, Lielbritāniju un Vāciju. Starp NVS valstīm eksports pieauga uz Turkmenistānu un Uzbekistānu, turklāt Latvija sāka eksportēt zivju konservus uz Tadžikistānu un Muitas ūnijas valstīm – Krieviju, Baltkrieviju un Kazahstānu (2019. gadā kopumā 615 tonnas).

Starp citām trešās pasaules valstīm palielinājās zivju konservu eksports uz Austrāliju, Gruziju, Honkongu, Islandi, Japānu, Korejas Republiku, kā arī uz Mongoliju, Serbiju, Singapūru un Taivānu. Turklāt par pieciem procentiem palielinājās pieprasījums pēc Latvijas preces Ukrainas tirgū, un patlaban tieši Ukraina ar 17,9 procentu īpatsvaru ieņem otro vietu aiz Eiropas Savienības valstīm no Latvijas kopējā zivju konservu eksporta apjoma.

Interesanti šo statistiku papildināt ar dažiem konkrētiem piemēriem. Krietni pieaudzis saldēto brētliņu eksports uz Ganu, savukārt uz Norvēģiju jau kuro gadu stabili pieaugusi mencu filejas piegāde (mencu nozvejas limiti šos skaitļus pēdējā laikā krietni izmainījuši).

Zivrūpniecības nozares eksperts, Saeimas deputāts Didzis Šmits mūsu zivju produkcijas noieta tirgu raksturo šādi: “Ja mums regulāri tika zvanīti kapu zvani, ka pēc Krievijas tirgus aizvēršanas Latvijas zivju pārstrādes nozare izbeigs pastāvēt, tad varu skaidri teikt, ka tās ir muļķības. Nozare šajā laikā spējusi sagrupēties, sapurināties, iegūt jaunus tirgus, un šodien nozares apgrozījums jau ir lielāks nekā pirms Krievijas tirgus aizvēršanas. Ja apskatāmies uz klasisko šproti – šis produkts atradis tirgus, par kuriem iepriekš nemaz nebijām iedomājušies. Sākumā tā šķita utopija, bet šobrīd viens no lielākajiem un strauji augošajiem tirgiem ir Japāna. Tas ir ļoti stabils tirgus un potenciālo pircēju ziņā tikpat liels cik Krievija. Turklāt saistībā ar Japānas tirgu nebūs nekāda veida politisku vai tamlīdzīgu risku atšķirībā no Krievijas.”

Pāri Engurei uzraksts “Unda” vēsta, ka te rodami šprotu ražotāji.


Mājās gatavot šprotes var, bet neiesaka

Laikā, kad padomju gados gardās “Rīgas šprotes eļļā” bija deficīts, daudzi piekrastnieki dūmu namiņos kūpināja reņģes un paši mājas apstākļos gatavoja šprotes. Tā grāmatplauktā atrastā pasenā izdevumā rodama recepte “Kā pagatavot garšīgas un, galvenais, lētas šprotes mājas apstākļos”: “Jānopērk (vai labāk pašam jānožāvē) mazas, apaļas, labi nožāvētas reņģītes vai vislabāk brētliņas. Iztīra un nogriež galvas un astes tā, lai nesavainotu ādiņu. Labi iztīrītā čuguna “pīlē” sablīvē zivtiņas kārtām un pār katru kārtu pārkaisa nedaudz sāls, vienu lauru lapiņu un piparu. Pāri visām sablīvētajām zivtiņām pārlej augu eļlu tā, lai, piespiežot ar gareno uzgriežamo šķīvi, kuru atstāj virs zivtiņām, eļļa tās pārsegtu. “Pīli” nosedz ar vāku pēc iespējas hermētiskāk un liek cepeškrāsnī – mērenā siltumā. Laiku pa laikam paklausās un pasmaržo. Ja jūtama šprotēm raksturīga smarža, t.i., apmēram pēc 20–40 minūtēm, nogriež gāzi un atļauj sutināties šprotēm eļļā, kamēr “pīle” atdziest. (Katra saimniece pazīst savu cepeškrāsni.)

Ja reņģītes ir bijušas lielākas un šprotēm vēl jūtama asaka, tad vēl nedaudz pasutina un pagaršo “pēc sāls”.

Šprotes sablīvē bļodiņā, pārlej no “pīles” atlikušo eļļu, bļodiņu pārsedz ar šķīvīti un uzglabā ledusskapī.

Ja nav čuguna “pīles”, tad reņģītes var blīvēt arī bļodiņā vai katliņā, bet jāatceras, ka tādu katliņu nedrīkst likt uz uguns, tas jākarsē citā katlā ieliktā un uz uguns vārītā ūdenī, kamēr reņģītēm vai brētliņām nav jūtama asaka.

Pirktās šprotes ir sutinātas – netīrītas un ar astīti, tāpēc pašgatavotās ir daudz apetītlīgākas. Tikai jābūt izvēlīgam, iegādājoties tirgū žāvētas zivis. Tām jābūt svaigām, nepāržāvētām, bet mīkstām, ar spoži dzeltenu, veselu ādiņu.

Brētliņas var atšķirt no reņģēm ar to, ka tām ir maza galviņa, tās ir apaļākas un pavēderē tām ir asas zvīņas, ko jūt, ja velk ar pirkstu virzienā no astes uz galvu.”

Tiesa, profesionālie zivju ražošanas uzņēmumu vadītāji ir diezgan skeptiski pret šprotu gatavošanu mājas apstākļos. Salacgrīvas AS “Brīvais vilnis” valdes priekšsēdētājs Arnolds Babris vērtē, ka mājās šprotes būs ļoti grūti pagatavot un tās būtiski atšķirsies no viņa uzņēmumā ražotajām.

Pirmkārt, rūpnīcā tiek izmantots zivju kūpināšanas tuneļa princips. Vispirms produkts tiek apžāvēts, reizē mitrinot ar tvaiku. Dūms tiek uzpūsts jau izžuvušai zivtiņai. Klasiskā kūpināšana ceplītī dūmu dod uzreiz, nekad nebūs tā, kā tunelī. Tur būs mazāk benzopirēna un zivs plīsumu nekā dūmu namiņā. Lai labi sanāktu, ir jānokūpina stingri.

Otrkārt, ja mājas apstākļos aizvāko šprotu kārbu, tas jāveic īpaši: bundžas būtu vārāmas speciālā iekārtā 45 minūtes 120 grādos. Taču, ja grib vārīt parastā kastrolī, tas būs ilgi un nebūt ar pārliecību, ka zivtiņas asaka būs mīksta, kā tas ir rūpnieciski ražotos konservos. Tātad teorētiski mājas apstākļos šprotes gatavot var, tomēr rūpnīcas kvalitātes šiem konserviem nebūs.

Labā ziņa mūsu šprotu ražotājiem ir tā, ka nākamgad reņģu nozvejas iespējas Rīgas līcī pieaugs par 21 procentu jeb par 444,1 tonnu, tātad būs izejviela. Arī brētliņu zveja paliks 2021. gada līmenī, lai gan zinātnieki pieļauj pat 18 procentu nozvejas limitu palielināšanu.

Materiāla veidošanu projekta “Zivsaimniecība un pārmaiņas” ietvaros atbalsta Latvijas Zivju fonds

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.