Latvijas zvejniecības vēsture starp entuziasmu un augstprātību (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Kam vispār ir vajadzīga Latvijas zvejniecības vēsture, ja to vēl tagad skauž no galvaspilsētas kuģniecības pētnieku plāniem, savulaik apzināti izravējot no Latvijas jūrniecības vēstures enciklopēdijas abiem sējumiem?

Prestižos muzejus zvejniecība neinteresē

Nevienam taču nav noslēpums, ka latviešu diplomētie jūrnieki pēc Otrā pasaules kara varēja atrast savu kuģi tikai piekrastes vai Baltijas jūras zvejas flotē un arī tad ne visi, jo radu raksti neļāva izbraukt tālāk pat par ostas teritoriju. Man svaigā atmiņā pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem gatavotais apraksts par Krišjāņa Valdemāra jūrskolas absolventu kapteini Aleksandru Virzu, kurš tā arī pateica: “Kur manas jūras… Tik kuģis tālumā.” Sašonkuli atceras kā dziļi motivētu Kuivižu ostas punkta kapteini, runātīgu sarunbiedru, kam jūrniecības vēsturnieks Arvis Pope veltījis daudz atzinīgu vārdu un rakstnieks Egons Līvs vienmēr bijis gaidīts ciemiņš.

Aleksandrs Virza toreiz teica: “Zudusī paaudze. Nežēlīgais pārrāvums latviešu jūrnieku gaitu vēsturē, kuru apjaust sākam tikai pašlaik, kad ir garu garā sveštautnieku rinda pie kuģniecības kadru daļas durvīm. Latviešus te nevienam nevajag, ir pieprasījums pēc mazprasīgiem, paklausīgiem un naudas kāriem jūrniekiem. Tikai bez diskusijām, arī strīdus neiesakām, – galvenais jūrā ir darbs, un Latvijas Valsts jūras kuģniecība ir diezgan apmierināta ar sešiem procentiem latviešu tajā. Nākotnē, cerams, tomēr būs citādi.”

Arī Vidzemes piekrastes kapteinis salacgrīvietis Aleksandrs Ugainis, kurš pildījis pat PSRS Zivsaimniecības darbinieku arodbiedrības Centrālās komitejas locekļa pienākumus, ilgus gadus cīnījās par zvejnieku tiesībām, vienmēr uzsverot: tie vīri, kas iet jūrā uz zvejas kuģiem, ne par mata tiesu nav sliktāki par tirdzniecības flotes “baltajām apkaklītēm”.

Kara kungi – PSRS militāristi – pakļāva zvejniekus regulārām kaujas mācībām, par ko Ugainis ar sašutumu vērsās Atmodas laika presē: “Piemēram, 1989. gadā jūras kara mācību stundu laiku trīskāršoja salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, kopumā tās bija 179 stundas. Katra kuģa izmaksas kara iekārtu un tehnikas dēļ palielinājās par 30%, taču tās pirkšanas gadījumā bija jāmaksā zvejnieku kopsaimniecībām. Tā vien šķiet, ka tas vajadzīgs, lai būtu darbs atvaļinātajiem pulkvežiem.” Aleksandrs Ugainis toreiz aicināja visus Latvijas zvejniekus drosmīgi boikotēt šīs absurdās kara mācības, un tas bija ļoti pārdomāts Salacgrīvas kapteiņa uzsaukums.

Vai kādam politiķim, kuram ir kaut mazākā lemtspēja par Latvijas tautsaimniecības vēstures saglabāšanu, ir interese par mūsu zvejniecības vēstures dokumentēšanu un popularizēšanu? Šķiet, tas pilnībā atstāts piekrastes novadpētniecības muzeju un dažu entuziastu ziņā. Laikā, kad katastrofāli samazinājusies zvejas flote, kad valstī atbildīgi statistiķi vēsta tikai par trim pilna laika zvejniekiem 496 kilometrus garajā jūras piekrastē (jo no zvejas vien izdzīvot nevar!), kad vienīgais, kas atbalsta zvejniecības vēstures pētījumu izdošanu, ir Zivju fonds, īpaši tuvredzīgi ir izslēgt akadēmisku zvejniecības vēstures izziņas darbu no galvaspilsētas muzeju dienaskārtības.

Vai zvejniecība ir tikai novadpētnieku lieta?

Kāda visnotaļ augstu amatu ieņemoša dāma Vecrīgas sirdī ik pa reizei izmet šo domugraudu kā vecas dziesmas refrēnu: lai zvejniecības vēsturi pēta piekrastes ciemu novadpētnieki! Labi, ka vismaz to atļauj! Un teikšu godīgi: provinces muzejnieki pēta ar’, rada ekspozīcijas, piesaista Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda līdzekļus, gūst LEADER programmas un Zivju fonda atbalstu. Paceļojot pa piekrastes muzejiem no Rucavas līdz Ainažiem, rodas pārliecība, ka zvejniecība (lai nu kas!) nav aizmirsta.

Jau Bernātos, kur karstu tēju dāvā mundrais “Dzintariņš” un vietējā biedrība izdod poligrāfiski perfekto žurnālu “Bernāti”, zvejniecības tēma vienmēr ir degpunktā. Jūrmalciemā kā iz vēstures grāmatas izkāpusi Oskara Kadeģa zvejnieka māja “Oskars”, kur senās zivju apstrādes metodes ikkatrs var vērot pie dūmu namiņa, tveroties pagājības stāstos.

Tie vienmēr bijuši arī Piekrastes muzeju apvienības redzeslokā, kas, sākoties pandēmijai, savas aktivitātes diemžēl ir beigusi. Kā būs turpmāk? To nav, kam taujāt. Šī sabiedriskā organizācija, kas darbojas Starptautiskās muzeju padomes ietvaros, apvienoja muzejus un novadpētniekus, kuru interešu lokā ir piekrastes kultūras mantojums.

Līča austrumu krastā jau kopš 1968. gada darbojas Rojas Jūras zvejniecības muzejs, kas radies pēc toreizējā kopsaimniecības “Banga” rosīgā priekšsēdētāja Miķeļa Lismenta iniciatīvas. Gluži tāpat kā Ainažu Jūrskolas memoriālajā muzejā, arī te pirmā ekspozīcija izveidota 1969. gadā, un patlaban Rojā lūkojamas arī sešas interaktīvas pastāvīgās ekspozīcijas.

Viena no tām – “Krišjāņa Valdemāra jūrniecības mantojums mūsdienīgā interpretācijā” – lieliski sasaucas ar Ainažos gadu gaitā akadēmiski pētīto mūsu jūrniecības tēva darbību. Rojas muzeja speciālisti ar vislielāko atbildību visus šos gadus ir apzinājuši, pētījuši, saglabājuši un popularizējuši specifisko zvejniekciemu vēsturi no Mērsraga līdz pat Sīkragam.

Gunāra Ozola mūža veikums lūkojams privātajā muzejā “Saieta nams”, kas atrodas tikai simt metru attālumā no Mērsraga piejūras pļavām. Ciema visvecākajā ēkā, kas celta 1811. gadā, iekārtota unikāla seno latviešu rakstu, īpašuma un maģisko zīmju ekspozīcija. Uz tīklu pludiņiem un citviet grieztās zīmes pārliecinoši stāsta par rakstu pirmsākumiem – tie sākušies tieši no zīmēm. Priekšmeti, kas savākti galvenokārt Mērsragā un tuvējos jūrmalciemos, kā arī interesantā akmeņu kolekcija apliecina personības lomu pagājības liecību apzināšanā, spēju ar ziedojumiem uzturēt privātu muzeju kā piekrastes tradicionālās kultūras mantojuma popularizētāju.

Līdzīgu darbu veic arī Carnikavas Novadpētniecības centrs, kur notiek populārās “Nēģu stundas”, Salacgrīvas muzejs, kur apskatāma ekspozīcija “Zutiņš murdā”, atjauninātais Lapmežciema muzejs un zvejas un jūras kultūras centrs Apšuciemā. Kaltenes klubā iekārtota izstāde “Zvejniecība Ziemeļkurzemes piekrastē 20. gadsimtā”, savukārt Saulkrastos tiek veidots novada virtuālais muzejs par turienes zvejniecību, ko papildina kopš 2016. gada organizētie Luču svētki, tāpat kā vienlaikus ar tiem Salacas krastos dzimušais Salacgrīvas Reņģēdāju festivāls.

Tā vien šķiet, ka pirmspandēmijas laikā, 2019. gada maijā, Lilastē starts dots citam vērienīgam un ilgtspējīgam pasākumam – tur “Interreg Europe” programmas projektā “Reģionālā attīstība, sekmējot piekrastes zvejniecības kultūras mantojuma potenciālu Eiropā” ietvaros notika sanāksme “Zvejniecības kultūras mantojums piekrastē”, ko organizēja Rīgas plānošanas reģions sadarbībā ar partnerības “Sernikon” (tagad “Jūras zeme”) un biedrības “Jūrkante” projektu “Vidzemes zvejnieks”. Diskusijas, ko vadīja kuivižnieks Dzintris Kolāts, raisījās par to, kā saglabāt zvejnieku zināšanas dzīvas, kamēr dzīva ir reālā piekrastes zvejnieku paaudze.

Diskusijās tika minēti vairāki svarīgi nosacījumi, kā atbalstīt zvejniekus. Viens no veidiem ir viņu līdzdalība lēmumu pieņemšanā, sadarbojoties zvejniekiem, zinātniekiem un lēmumu izstrādātājiem.

Savu interešu aizstāvībai zvejniekiem ir jāapvienojas; ir iespēja iesaistīties Eiropas Savienības Piekrastes zvejnieku apvienībā ar pārstāvniecību Briselē, tieši paužot savas intereses.

Plānojot jaunos projektus, ir jāiesaista zvejnieki, tādējādi risinot ar zvejniecību saistītās problēmas, kas balstītas reālās vajadzībās.

Projektu “Vidzemes zvejnieks” paredzēts īstenot līdz 2023. gada 31. maijam, iesaistot tajā skolu jaunatni, jo nepieciešamība pēc paaudžu nomaiņas pieaug ģeometriskā progresijā. Lai īstenotu izvirzīto mērķi – uzlabot reģionālo politiku, sekmējot piekrastes zivsaimniecības kopienu attīstību un kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzību un popularizēšanu –, vienā domā vienojušies trīsdesmit pieci pārstāvji no zvejniecības biedrībām un saimniecībām, nēģu tačiem, ministrijām, pašvaldībām, tūrisma informācijas centriem, muzejiem un kultūras namiem.

Nobeigums sekos.