Šprotes uzvaras gājiens – no cara galma līdz Eiropas Savienības namdurvīm (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Šprotu ražošana – roku meistarības apliecinājums

Latvijā zvejniecības tradīcijas attīstījušās daudzu simtu gadu garumā. Tas bijis iespējams, pateicoties mūsu valsts ģeogrāfiskajam novietojumam – mums ir turpat 500 kilometrus gara piekraste. Kamēr vīri gāja jūrā, mājās palikušās sievas izmēģināja arvien jaunas receptes, kā pārvesto lomu pagatavot garšīgāk. Tā pamazām Latvija kļuva par zivju produktu ražotājvalsti. Pieprasījums auga, un mazās laivas pakāpeniski nomainīja arvien lielāki zvejas kuģi, bet krastā sāka veidoties zvejnieku apvienības, kas padomju gados pārtapa par zvejnieku kolhoziem.

Lai gan ierasts dzirdēt, ka latviešu ir siļķu un reņģu ēdāji, senāko konservu gods tomēr pieder šprotēm eļļā. Arhīvos atrodamie dokumenti liecina, ka šīs delikates pirmsākumi meklējami tālajā 1892. gadā, ka Rīgas līča piekrastē tika atvērta pirmā konservu fabrika “G. Gegingers”. Visticamāk, tā ir atvasīte 1881. gadā Rīgā dibinātajam uzņēmumam AS “LW. Guegginger”, kas ražoja konfektes, biskvītus, šokolādi un dažādus konservus.

Dokumentos atrodams 1897. gadā izteikts L. Gegingera lūgums Vidzemes guberņas pārvaldei pārvest konservu fabrikas daļu no Nikolaja ielas 65 uz Bruņinieku ielu. Savukārt 1936. gada martā Gegingera fabriku ievērojami paplašināja, blakus uzbūvējot jaunus korpusus. Turpmāk konfektes un konservus ražoja atsevišķos cehos.

1896.gadā Vidzemes guberņas valde atļauj atvērt konservu ražošanu A. Ādamsonam, bet turpmākajos gados darbu sāk vairākas citas konservu fabrikas Rīgā, kur, protams, top arī aromātiskās šprotes. Periodikā atrodams, ka 1911. gadā saražotas 5 000 982 kārbiņas šprotu konservu.

Gan toreiz, gan tagad šī delikatese top pēc pavisam vienkāršas, bet ļoti skrupulozi ievērotas receptes. Turklāt tas ir viens no dabiskākajiem un cilvēka organismam nekaitīgākajiem produktiem, jo vienīgās izejvielas ir brētliņas, īstā augu eļļa, sāls un tagad arī dažādas garšvielas, piemēram, citrons, pipari vai ķiploki.

Vārds “šprote” latviešu valodā aizgūts 19. gadsimta beigās no vācu die Sprotte – ‘brētliņa’. Kad mūsu senči nolēma nokūpināt Baltijas jūrā nozvejoto mazo zivi, nogriezt tai galvu un iekonservēt eļļā, pasaulē tobrīd jau lielā vairumā ražoja sardīņu konservus. Šprotes atzinību guva apbrīnojami ātri un pēc 1900. gada, cara valdīšanas laikā, jau varēja lepoties ar skaistām, īpaši izstrādātām etiķetēm un pat izstādē saņemtām medaļām.

Protams, ne viss gāja tik gludi, kā gribētos, – piedzīvotas arī krīzes. Piemēram, bija laiks, kad rūpnieki apsvēra iespēju šprotes saukt par sardīnēm, jo tolaik zivju konservi ar šādu nosaukumu bija plaši pazīstami. Viņu nodoms gan neguva atzinību, jo šprotes krietni atšķīrās no īstajām sardīnēm. Tagad jāteic – labi, ka tā.

Un nu mazliet par to, kā top šis zeltainais gardums. Vispirms jāņem vērā, ka Rīgas šprote un vienkārši šprote – tie ir divi dažādi produkti, lai gan nezinātājs diezin vai pamanīs kādu atšķirību. Pagājušā gadsimta pirmajā pusē šprotu ražošanā izmantoja Baltijas jūrā nozvejotās brētliņas un Rīgas līča reņģes. Kad pēc Otrā Pasaules kara attīstījās nozveja, reņģes atstāja citu produktu ražošanai, bet šprotu kārbās guldīja un joprojām gulda brētliņas. Tām esot ne tikai izcilāka garša – šīs mazās zivtiņas izkonkurē reņģes arī uzturvērtības ziņā.

Ražotāji joprojām par pamatu ņem 1939. gada noteikumus par kūpinātām reņģēm, kas derīgas šprotu gatavošanai, tikai laika gaitā šis tas ir pieslīpēts. Tātad: vispirms visas zivis pirms likšanas konservu kārbās tiek sašķirotas pēc augumiem – pieļaujamais šprotu izmērs ir 7–11 centimetri. Pārstrādes procesā tik ļoti gādīgu roku apčubinātas, šķiet, nav nevienas citas zivis!

Brētliņas uz irbiņiem ver un kārbās gulda simtiem sieviešu roku. Bija laiks, kad Latvijā ieveda iekārtas no Norvēģijas un mēģināja mehanizēt šprotu ražošanu. Tomēr īstu panākumu nebija un arī gribēšanas trūka, tāpēc līdz pat mūsdienām viss smagums un atbildība gulstas uz sieviešu – irbiņu vērēju un kārbās licēju – pleciem.

Dzintarains zeltījums – kvalitātes garants

Šprotu ražošanai pārsvarā izmanto svaigi zvejotas brētliņas, taču, ja kaut kādu iemeslu dēļ tās aptrūkušās, der arī saldētas zivis. Piemēram, tukšais periods ir no maija līdz oktobra beigām – tad zivis barojas un tās nedrīkst izmantot šprotu ražošanai, jo zivju barības vads ir pilns, tās ir mīkstas, ūdeņainas un jūk ārā. Ja šāda zivs sajaucas ar eļļu, sanāk vien pelēka masa. Tas arī ir iemesls, kāpēc vasaras karstumā lielākie uzņēmumi nestrādā un pelnītā atvaļinājumā iet gan cilvēki, gan iekārtas, kuras šajā laikā tiek remontētas un apkoptas.

Protams, ne jau visus šos mēnešus rūpnīcas ir dīkstāvē, tāpēc tiek izmantoti saldētu zivju krājumi. Tās, tāpat kā svaigās zivis, saver uz irbiņiem, irbiņus sakar statnēs un stumj krāsnī, kur kūpina 140 grādu temperatūrā no alkšņu malkas iegūtas šķeldas dūmos. Šis process tad arī ir pats svarīgākais, lai zivs būtu patiešām garda, tāpēc labs kūpinātājs ir zelta vērtē.

Šprotes kūpina apmēram 45 minūtes, un tad sākas pirmā pārbaude: netālu no krāsns ir nolikts katliņš ar uzkarsētu eļļu, kurā ieliek vienu kūpināto zivtiņu; ja tā kļūst zeltaini brūna, ādā nav vairāk par dažiem plīsumiem (30%), šprotes ceļo tālāk pa lenti pie meitenēm, kuras tās sašķiro pēc lielumiem un saliek kārbās ar vēderiem uz augšu. Viens cilvēks dienā saver tūkstoti irbiņu, un tikpat daudz divas rokas sapako šprotu kārbu, kas tālāk slīd pa lenti pie sāls un eļļas dozētāja. Tradicionāli tiek izmantota rapšu vai saulespuķu eļļa.

Kad kārba sapildīta, iekārta to aizvāko. Tālāk ceļš ved uz sterilizācijas nodaļu. Tur konservu kārbas krīt sietos, kas ielikti lielās, ar ūdeni pilnās vannās. Tas tādēļ, lai šprotu kārbas nesistos cita citai gar sāniem un nezaudētu labo izskatu. Sterilizēšana notiek 120 grādos apmēram 40 minūtes. Tad katru kārbu vēlreiz apskata, paņemot rokās, un nomazgā ar tvaiku.

Pēc šīs garās procedūras kārbas divas nedēļas “atpūšas” noliktavā, jo tieši tik ilgs laiks nepieciešams, lai zivs “sadraudzētos” ar sāli, eļļu un citām garšvielām, ja tādas pievienotas. Vislabāk šprotes garšo pēc sešiem mēnešiem, kad notikuši visi ķīmiskie procesi.

(Nobeigums sekos)