Menu
 

Kas garšīgāks – izzūdošais lucītis vai invazīvais jūrasgrundulis? (nobeigums) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Pilna laiva sudrablašu… nē, apaļo jūrasgrunduļu. Foto – Valdis Brauns Pilna laiva sudrablašu… nē, apaļo jūrasgrunduļu. Foto – Valdis Brauns

Apaļais jūrasgrundulis ir invazīva suga, kas ienākusi Baltijas jūrā ar kuģu balasta ūdeņiem. Tā ir 15–25 centimetrus gara zivs, kas viegli adaptējas, ātri vairojas un izplatās Baltijas jūras reģionā, konkurējot ar vietējām sugām. Neskatoties uz eksotisko izskatu – jūrasgrundulim ir milzu galva –, zivs ir garda un viegli pagatavojama. Pasaules Dabas fonds uzskata, ka tās izmantošana pārtikā varētu līdzēt Baltijas jūras piekrastes ekosistēmai. Arī “Zivju gids” iesaka: “Ēdiet uz veselību! Apaļo jūrasgrunduli var lietot uzturā, ja tas nozvejots ar jebkuru stacionāro zvejas rīku Baltijas jūras piekrastē.”

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Vai liksim uz pannas “svešinieku”?

Zivsaimniecības eksperti savulaik piedāvāja savu skatījumu diskusijā “Apaļais jūrasgrundulis – drauds vai iespēja piekrastes zvejai”. Veiktie pētījumi liecina, ka barošanās ekoloģijas dēļ tas konkurē ar vietējām zivju sugām, kas uzturas piekrastē, piemēram, pleksti un akmeņpleksti, veicinot izmaiņas šo sugu barošanās paradumos.

Apaļā jūrasgrunduļa zvejai ir sezonāls raksturs – lielākā daļa šo zivju tiek nozvejotas aprīlī, maijā un jūnijā ar stāvvadiem, murdiem un tīkliem. Latvijā ir viena no lielākajām apaļā jūrasgrunduļa rūpnieciskajām nozvejām Baltijas jūrā – pie mums nozvejo pat 85 procentus no visa jūrasgrunduļu krājuma Baltijā. Pēdējos gados, jūras piekrastē būtiski nesamazinot esošo zvejas rīku skaitu, pašvaldībām ir iedalīti specializēto apaļā jūrasgrunduļa zvejas rīku limiti un tā nozveja vairs nav pieaugusi. Vēsturiski augstākā nozveja bija 2018. gadā, pēc tam iestājās kritums. 2021. gadā līdz 15. oktobrim bija nozvejotas 930 tonnas.

Apaļais jūrasgrundulis pēc garšas ir līdzīgs mencai un uzturvērtības ziņā līdzvērtīgs citām zivīm. Tas nav asakains, un tam nav piegaršas, kā tas mēdz būt akvakultūrā (īpaši dīķos) audzētām zivīm. Citās valstīs jūrasgrunduļi patērētājiem tiek piedāvāti svaigā vai atvēsinātā veidā, saldēti, cepti, sālīti, žāvēti, kūpināti un konservēti, arī kā barība akvakultūras zivju un kažokzvēru audzētājiem.

Liepājnieks Anatolijs Molokanovs ceļā pēc invazīvā jūrasgrunduļa.


Arī jūrasgrundulim būs savi svētki?

Mūsu piekrastes zvejnieki skaidro, ka apaļā jūrasgrunduļa apstrāde ir atkarīga no zivs izmēra: lielākās zivis tiek apstrādātas – ceptas, kūpinātas, sālītas –, bet mazākās svaigas un atvēsinātas tiek realizētas vietējā tirgū, arī kā barība mājas kaķiem. Ukrainā populāri ir sālīti un žāvēti apaļie jūrasgrunduļi, Odesā tos piedāvā kā uzkodu pie alus. Zviedrijā nopērkami konservi – cepti apaļie jūrasgrunduļi tomātu mērcē.

Vēl jāpiebilst, ka maijā un jūnijā projektā “Zivju sezona” kā topa zivs ir nominēts tieši apaļais jūras grundulis. “Liepājas rajona partnerība” izveidojusi videosižetu, ko sociālajos tīklos var atrast pēc atslēgas vārdiem “Gaidām ciemos, mums ir zivis!”. Aktieris Kaspars Gods soli pa solim izstaigā šīs invazīvās sugas “uzvaras gājienu” Kurzemes piekrastē kopā ar zvejniekiem Dzintaru Ziemeli, Jāni Freimani, Rolandu Salmišķi un zivju apstrādātāju Sandru Cīruli. Liepājā, turpat Promenādē, 18. jūnijā paredzēti Lielie apaļā jūrasgrunduļa svētki, kur pavārmākslā sacentīsies zivju ēdienu meistari.

Viens no tiem, kas ar Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda atbalstu īsteno projektu, lai pārstrādātu paša noķertos apaļos jūrasgrunduļus, ir Rolands Ķirsis Svētciemā. Zvejnieka saimniecība “Salacas zivtiņa” ir saņēmusi finansējumu zivju pārstrādes ražotnes izveidei blakus kādreizējai katlumājai. Te taps jūrasgrunduļu konservi, pēc kuriem ir pieprasījums ārzemēs – Bulgārijā, Rumānijā un Ukrainā, kur tradicionāli ēd šīs zivis. Rolands Ķirsis ir iecerējis tās fasēt stikla tarā, nopietni domājot par izstrādājuma vizuālo noformējumu.

Oskara Kadeģa vadītā “Kurzeme” atgriežas Liepājas ostā ar apaļo jūrasgrunduļu lomu.


Un noslēgumā savā ziņā rezumējošs Carnikavas zvejnieka Harija Švarcbaha redzējums: “Sāku strādāt par zvejnieku 1988. gadā. Vajadzēja jaunus cilvēkus, un mani pieņēma. Tagad pazūd visas zivis. Laši pazuda jau pirms septiņiem astoņiem gadiem. Domāju, ka tas ir piesārņojuma dēļ. Zivis krasi sāka pazust pirms gadiem pieciem. Tagad zvejošanas sezona vispār ir īsa – laikapstākļu dēļ. Zivis ir tikai līdz Jāņiem. Mēs dzīvojam uz reņģēm un nēģiem.

Tad, kad es iesāku zvejot, laiks bija citādāks. Mums jau uz 10.maiju bija 150 tonnas reņģu nozvejotas. Mēs zvejojām jūrā pat līdz 10.–15.novembrim. Lielākais loms no viena kurvja – 20 tonnas reņģu. Trīs laivās vedām tās mājās. Tagad vēl uzradās jūrasgrunduļi – tie apēd visu pārējo. Lucīši arī pazuduši. Vairs neejam jūrā, tagad tur nav ko darīt. Ja varētu ielikt stāvvadu un zinātu, ka būs kaut vai pieci laši, mēs izietu ārā izlūkāt, pat ja vējš kaut vai 20 metri sekundē pūstu.”

Tātad – no Luču svētkiem Zvejniekciemā līdz apaļā jūrasgrunduļa daudzinājumam Liepājā – pirmsjāņu laiks solās būt iespaidiem bagāts.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.