Menu
 

Kas garšīgāks – izzūdošais lucītis vai invazīvais jūrasgrundulis? (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Tāds nu izskatās jaunlaiku deficīts – lucītis. Foto – Valdis Brauns Tāds nu izskatās jaunlaiku deficīts – lucītis. Foto – Valdis Brauns

Latvijas piekrastnieku kulinārajā mantojumā godavieta savulaik bija arī lucītim, kuram nu rīko Luču svētkus un kura cena brīvdabas gadatirgos vasaras pilnbriedā pieaugusi aritmētiskā progresijā. Kad lucīši iet mazumā, to vieta tukša nevar palikt, un nu arvien biežāk zvejnieki un zivju tirgotāji atpūtniekiem piejūras ciemos piedāvā apaļos jūrasgrunduļus, kas gan ir invazīva suga, tomēr arī šīs zivis saimnieces jau ir iemanījušās gana labi pagatavot. Jautājums paliek atklāts: ko darīt, ja tradicionālās zivis izzūd, bet vēlme galdā celt jūras veltes saglabājas?!

Lucīšus nozvejot vajag prast

2020.gada pavasarī, kad vienpadsmit piekrastes un iekšējo ūdeņu zvejnieki no Engures, Mērsraga un Bērzciema apvienojās biedrībā “Mazjūras zvejnieki”, šīs nevalstiskās organizācijas dibināšanas iniciators, zvejnieks vairākās paaudzēs, IK “Mazā kaija” saimnieks Andris Cīrulis teica: “Atbalstiet zvejniekus, tad lucīši nemaksās 25 eiro kilogramā!” Toreiz vēl vīri pulcējās pie viņa mājās.

Nu izremontēta bijusī zivju tarotava iepretim senajai Bērzciema ostai, kur maija beigās sanāca piekrastes zvejnieki un atbildīgās amatpersonas vai no visas Latvijas, lai spriestu, cik tad maksā tas lucītis un vai drīz neaptrūksies arī apaļo jūrasgrunduļu. Jo tā jau ir – ja no zvejnieka lucīšus nopērk par 10 eiro kilogramā, tad Ragaciema zivju tirgū to pašu lucīšu “letes cena” jau sasniedz minētos 25 eiro kilogramā. Ne velti zvejnieki sapņo par zivju dzesētavu un internetveikalu, lai lucītim nebūtu jāiziet tālais un dārgais ceļš caur piecām rokām, līdz tas nonāk līdz letei.

“Klapkalnciema zivis”, kas ražo arī tādu eksotisku ēdmaņu kā reņģu čipsi, sola, ka jaunatvērtajā Āgenskalna tirgū jūnijā būs nopērkami arī svaigi kūpināti lucīši. Vietējais zvejnieks Dzintars Eglītis ar dēlu Kasparu palikuši vieni no pēdējiem, kas Klapkalnciemā nodarbojas ar zvejniecību. Lucīšu deficītu viņi skaidro ar vēlo pavasari un auksto ūdeni – tā esot bijis arī 2019. gadā.

Pāvilostā velti gaidīt lucīšus, lomā to bija labi ja pārdesmit kilogramu.


Kulinārais mantojums ar sendienu garšu

Kādus tad ēdienus var pagatavot no lucīšiem? Zivju restorāna “Le Dome” šefpavārs Aleksandrs Žiļuks apgalvo, ka no šīs zivs vis nesanāks smalks vakariņu ēdiens, tomēr recepte ir vienkārša, vajadzīga tikai laba ventilācija virtuvē. “Šo zivi nekad neesmu gatavojis restorānā, tikai pāris reižu mājās, draugiem. Man šķiet, ka lucītis paredzēts vienkāršai pagatavošanai,” piebilst šefpavārs.

Vispirms lucīšiem jānogriež galvas un jāiztīra iekšas, tad tie rūpīgi jānoskalo. Pēc tam zivīm uzkaisa sāli, nedaudz piparu, apviļā miltos un liek cepties vai nu krāsnī, vai pannā ar vāku. Desmit minūšu laikā ēdiens būs gatavs, tikai jāielāgo, ka zivis nedrīkst cept pārāk ilgi – tad tās kļūst pārāk sausas.

Piedevās ceptiem lucīšiem Aleksandrs iesaka pagatavot dažādas aukstās mērces vai grauzdētu maizi. “Tā kā lucīši paši par sevi skaitās pamatēdiens un tie ir sātīgi, citu piedevu nemaz neprasās,” skaidro šefpavārs.

Lucīšu gatavošanas paņēmienus savulaik plaši apspriedušas dāmas interneta vietnē “Sieviešuklubs.lv”. Lūk, ko raksta Pece: “Lucīšus ēd kūpinātus, pa tiešo no kūriņa, uzberot sāli, bet, ja nu kūriņš nav akurāt pa rokai, tad mūsmājās dara tā: ņem svaigus lucīšus (vēlams pa tiešo no jūras), iztīra un noteikti negriež nost galvas, sakarsē pannu, liek uz pannas un apcep no abām pusēm, pārber ar diļļu kaudzi, pārlej ar saldo vai skābo krējumu un 15 minūtes pasutina. Pēc tam ēd ar pirkstiem, lupinot lucīšus krējuma mērcē un piekožot svaigu baltmaizi. Galvas atstāj klāt, lai garša būtu izteiktāka.”

Secinājums viens: visi ēd, pirkstiņus laizīdami, pat tie, kas sākumā apgalvojuši, ka neko tādu nekad mūžā neēdīs. Žāvētu vai ceptu lucīšu garša daudziem ir viena no spilgtākajām bērnības atmiņām, un arī Aleksandrs atzīst: “Kad viss gatavs, liec galdā bļodu ar ceptajiem lucīšiem un piedevas, aicini ģimeni un draugus pie galda un ļauj smērēt rokas un mutes, baudot vienkāršo, bet gardo maltīti.”

Savukārt “Latvijas vēstures pētnieku kluba” dalībnieki pierakstījuši lucīšu kūpināšanas gaitu Salacgrīvas pusē: “Kad pārvarēts smags vakars, līdz vēlai pusnaktij tīrot tos radījumus, drīz ienāk arī patīkamāka padarīšana, ko sauc par kūpināšanu. Vispirms lucīšus saveram uz alumīnija stieples un liekam kūpināties, sākumā lielākā karstumā, lai tie nedaudz apsvīst, tad ar alkšņa vai ābeles malku dūmos kūpinām apmēram 30 minūtes mazākā temperatūrā. Kad tie noņemti un novilkti no stieplēm, liekam uz papīra gabala un apkaisām ar sāli, satinam papīru apkārt un uzliekam kādu dvieli, lai tie ievelkas un iesālās. Pa to laiku no veikala atnesam svaigu alu gan sev, gan ciemiņiem un ķeramies pie mielasta.”

Kopš 2016. gada Zvejniekciema viesu namā “Aizvēji” pirms Jāņiem tiek svinēti Luču svētki, kur ikvienam dalībniekam tiek piedāvāta iespēja būt klāt visos procesos, kas rāda lucīša ceļu no jūras līdz cienasta galdam. Kad vīri svētku karali būs veduši krastā, katrs varēs iemēģināt roku luču tīrīšanā, vēršanā un kūpināšanā. Kamēr luči vismaz divas stundas būs dūmu namiņā jeb ceplītī, viesus gaida citu jūras velšu degustācija, kultūras programma un ihtiologu skaidrojumi, piemēram, kāpēc lucīšu šogad ir tik, cik ir. Čaklākie var izmēģināt roku luču murda siešanā un tīklu lāpīšanā – šīs iemaņas noderēs arī tad, ja pēdējais lucītis mūsu piekrastē būs nozvejots un apēsts.

(Nobeigums sekos)

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.