Menu
 

Ar zvejnieka zābakiem Vidzemes dabas takās (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Gunita Dzene, Visvaldis Voins un “Juču” saimnieks Viktors Rozenbergs vāc materiālus grāmatai par Kalngali. Foto - Valdis Brauns Gunita Dzene, Visvaldis Voins un “Juču” saimnieks Viktors Rozenbergs vāc materiālus grāmatai par Kalngali. Foto - Valdis Brauns

Zvejniecības kultūrvēsturiskais mantojums ir neatņemama Latvijas tautsaimniecības vēstures sastāvdaļa. Jūrā gājēji un krastā palicēji vienmēr bijuši cieši saistīti – kad selgā sazvejotais tiek pārvests krastā, talkā nāk iemaņas un gadu gaitā krātās zināšanas, lai jūras dzīļu sudrabs pārvērstos ar sajūsminātiem saucieniem “nu kas var būt labāks par šo?” baudāmā ēdmaņā. Vidzemes piekrastes dabas takās visa kā ir gana daudz – gan acīm, gan vēderam.

Kalngale – piejūras dzintars

Biedrība “Kalngalieši”, ko vada enerģiskā Gunita Dzene, pirms dažiem gadiem izdeva vērtīgu pētījumu “Kalngale piejūras vējos” (vēstījums par kopsakarībām viena ciema dzīvē; “Latvijas Mediji”, 2020.) Vietējais novadpētnieks Visvaldis Voins atceras, ka ar zvejniecību kā galveno ienākumu avotu nodarbojušies gandrīz visi kalngalieši. Grāmatā lasām: “Tīklu gatavošana sākās ziemā. Rīgā, tīklu fabrikā Mazajā Ķengaraga ielā, iepirka tīklu audumu un mājās gatavoja lielos kurvjus ar sešām un astoņām stīpām un tīklu sētas turpat 100 metru garumā. Sagatavotos tīklus un vadus pavasarī lika lielā čuguna katlā un vārīja jeb kolterēja speciālā darvā, lai tie kļūtu izturīgi un jūrā nesapūtu.

Zvejnieki pavasarī sapulcējās “Katlapos” un izlozēja zvejas vietas visai vasaras sezonai. Pēc tam divus kilometrus pa smilšu ceļu kurvjus veda uzstādīt jūrā. Tas bija ļoti smags darbs, ko visi veica kopus spēkiem vairākās dienās.

Lūkot kurvjus brauca ar zirgu rītos un vakaros. 30. gadu beigās “Steģeru” zvejnieki brāļi Jānis un Alfrēds Kļaviņi lašu kurvju linumus pārklāja ar mazām vada acīm un sāka kurvjos zvejot arī reņģes, ko no rītiem 50 un 25 kilogramu kastēs pasažieru vilcienam piekabinātā preču vagonā gluži svaigas nogādāja Rīgas tirgū.”

Izstaigājot Rīgas pievārtē esošā dabas parka “Piejūra” teritoriju, kurā ietilpst trīs pašvaldības – Rīgas, Saulkrastu un Carnikavas –, dabas cienītāji novērtēs Vidzemes jūrmalas piekrasti no Gaujas līdz Baltajai kāpai pie Inčupes. Te ir saglabājusies neskarta daba un savulaik ceļojošā kāpa, kā arī atrodamas aizsargājamas augu un dzīvnieku sugas. Parka teritorijā ir arī vienas no vecākajām nūdistu pludmalēm Latvijā (Vecāķi, Kalngale, Inčupe).

Garciema koka ainavu taka ved no Garciema uz jūru gar Eimura kanālu, iekļaujoties reljefā un gleznainajā apvidū. Tā sākas Aizvēju ielas galā pie Eimura sūkņu stacijas. Eimura kanāls ir izrakts cauri vienai no vecākajām kāpām, kas ieskauj Garciemu. Dabas takas noslēgumā Eimura kanāls pagriežas, bet taka turpinās cauri priežu kāpām. Aiz tām ir neliels soliņš ar plāksnīti. Uz tās ir saite uz audiogidu latviešu un angļu valodā, kas pastāstīs par Carnikavas nēģu ķeršanu un to apstrādi. Tāpat plāksnītē ir norādes, kā aplūkot paplašinātās realitātes vides objektu “Nēģi nāk”, izmantojot viedierīci ar ieslēgtu navigācijas funkcionalitāti, lai paraudzītos uz nēģiem no citas perspektīvas.

Carnikavas promenāde iedvesmo

Taisnākais ceļš no Carnikavas uz Rīgas līci ir aptuveni divus kilometrus garā Carnikavas promenāde, kas ir lielākā cietā seguma promenāde uz jūru Latvijā. Tā vijas cauri dabas parkam “Piejūra”, kas ir “Natura 2000” teritorija. Pastaigas laikā ikviens var novērtēt mežaino piejūras kāpu burvību, kas mijas ar mitrāka meža ainavām. Promenādes noslēgumā var ieraudzīt samērā retās pelēkās kāpas elementus un no nelielas koka platformas vai soliņa kāpas augšgalā vērot jūru un saulrietus virs tās.

Carnikavas promenāde ir plata, taisna un līdzena. Tās plātņu segums veidots, ievērojot “Līvu ceļa” raksta konceptu. Cieto segumu kāpu zonā nomaina koka laipa ar noeju uz pludmali. Promenādē izveidota arī Veselības taka ar fizisku vingrinājumu piemēriem veselīgāka dzīvesveida uzturēšanai. Pie Carnikavas promenādes iekārtots stāvlaukums. Blakus Vecgaujā sezonāli izvietota strūklaka, kas, iestājoties krēslai, iekrāsojas dažādos toņos.

Vasarīgās noskaņās ir īstais laiks nēģu degustācijai. Carnikavā tie ir īpaši – ne velti Carnikavu dēvē par Latvijas nēģu karalisti. Ieguvuši Eiropas Komisijas atļauju uz iesaiņojuma izmantot norādi “Aizsargāta ģeogrāfiskā izcelsme”, Carnikavas nēģi burtiski paši kūst mutē.

Nosaukums “Carnikavas nēģi” tiek izmantots ceptiem nēģiem želejā, ja produkta sastāvā ir 70% nēģu un 30% želejas. Carnikavas nēģi atšķirībā no citu upju nēģiem izceļas ar savu tīrību (bez smilšu piejaukuma), to garša ir piesātināta, sātīga un nedaudz sāļa.

Nēģu pagatavošanā ir svarīgi ievērot noteiktu secību. Svaigi nēģi tiek kārtoti uz restēm un cepti uz oglēm. Kad nēģi no abām pusēm apcepti, tos liek sautējamā traukā, pārlej ar ūdeni tā, lai tas nosedz nēģus, pievieno sāli un ļauj sautēties, līdz tie iegūst nepieciešamo mīkstuma pakāpi. Kad nēģi izsautēti, šķidrumu nolej un ļauj tam atdzist. Kamēr buljons dziest, nēģus nedaudz sapresē, līdz tie kļūst plakani. Atdzesētam buljonam pievieno želatīnu. Saspiestos nēģus kārto traukā, pārej ar atdzesēto buljonu un ļauj aukstumā sastingt.

Mūsdienās Carnikava ir vienīgā vieta Gaujas krastā, kur atļauts zvejot nēģus. 17. gadsimtā Carnikavas muižā nēģu zveja bija viens no galvenajiem peļņas avotiem. Senāk nēģi tika ķerti ne vien ar murdiem, bet arī tačos, ar āķi vai slotiņām. Arī mūsdienās zvejnieki pin murdus, turpinot senās tradīcijas un iemaņas. 19. gadsimta sākumā Carnikavas nēģu nav trūcis ne Varšavā, ne Berlīnē, un arī mūslaikos Carnikavu Eiropā pazīst kā nēģu galvaspilsētu.

(Nobeigums sekos)

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.