Maizes dvēsele "Lāču" ceptuvē. Svētku atmosfērā atvērta Normunda Skauģa grāmata ^{Apriņķis.lv}

Jāprecizē, ka meistars grāmatu rakstījis kopā ar žurnālisti Liu Guļevsku. Lia jāuzteic par apskaužamu enerģiju, darboties gribu un prasmi, aprakstot mūsu zemes cilvēkus, notikumus un kopsakarības, kā tas skaidri bija jaušams arī šajā gadījumā.

Ja atgriežamies pie atmosfēras, tad "Rīgas Apriņķa Avīze" sajutās kaut kur vidū starp rudens talkas mielastu un "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā". Šķita – tūlīt pat saimnieces nesīs štovētus kāpostus, dzeltenīgus, kūpošus kartupeļus, lielo karbonādes šķīvi un, protams, milzīgu īstas lauku maizes kukuli. Piepildījās daļēji – lielie maizes kukuļi bija un piepildīja neviesmīlīgo telpu ar neatkārtojamu maizes aromātu, ko gribējās pumpēt plaušās vēl un vēl, un vēl mazdrusciņ, bet atlikušo – maisiņā un līdzi uz mājām.



Vienmēr patikuši notikumi, kam nav īpašas režijas, kā iepriekšpieminētā Latvijas rudens talkas mielastā. Ļaudis nāca un teica runas, nekautrējoties un nemeklējot smalkus vārdus, bet pastāstot to, kas pašam likās svarīgi tieši šobrīd un tagad. Atmiņas, sentiments, mazliet neveiklie latvieša joki... Aktrise Ausma Kantāne lasīja it kā jau zināmās Imanta Ziedoņa vārsmas, bet tieši tādas tās harmoniski iederējās šajā notikumā. Tāpat arī nākamie runātāji kā senas bildes attēloja kopīgas atmiņas no maizniekmeistara bērnības vai jaunības gadiem, kad šamais esot tirgojis pašcepto maizīti Vidzemes tirgū. Daudzi zināmi ļaudis esot pirkuši, tostarp tautā cienītais ekspolitiķis Georgs Andrejevs ar kundzi Anitu, kura savā uzrunā iezīmēja aizgājušā laika nogriezni. Savukārt "Latvenergo" šefs Āris Žīgurs "Rīgas Apriņķa Avīzei" atzinās, ka arī viņš esot bijis klāt pie tiem pirmajiem mīklas kubliem... Sazin kā vēl viss būtu sagriezies, ja... Bet, kā noticis, tā esot labi un pareizi, Normunds esot vīrs īstajā vietā.

Kas zīmīgi, neviens runātājs neskāra grūtus laikus, nepareizus cilvēkus un "ja mums būtu tas, kā mums nav". Politiku pieminēja garāmejot un ar mazu humoru.

Pats maizniekmeistars, pa brīdim bažīgi raugoties pulkstenī, tomēr atrada laiku īsai sarunai ar "Rīgas Apriņķa Avīzi".

– Skauģa kungs, tad tā arī pats sēdāties un rakstījāt grāmatu?

– Jā, sadarbībā ar žurnālisti Liu Guļevsku.

– Cik ilgu laiku tas aizņēma?

– Vairāk nekā gadu. Un beigās laika vienalga bija par maz. Galvenā lieta ir stāsts par cilvēkiem, jo visas lietas jau pasaulē nosaka un vada personības. Šeit ir stāsts par "Lāčiem", par mūsu vēsturi. Protams, viss grozās ap maizi. Bet maize ir fons, galvenais stāsts ir par cilvēkiem. Protams, ir arī par manu bērnību, par to vidi, kur ir veidojusies personība. Vai to lasītājs sapratīs un atradīs – tas ir viņa ziņā.

– "Maizes dvēseli meklējot" – ļoti poētisks nosaukums... Kāda dvēsele ir maizei? Ir noteikti komponenti, kurus pareizā veidā jāsaliek kopā...

– Ne gluži. Latviešiem maize ir ne tikai uztura produkts, bet kaut kas vairāk. Maize ir apdziedāta tautasdziesmās. Maize ir mīlēta, lolota un pielūgta. Maize ir tas produkts, kurš mūs glābis bada laikos. Tāpēc maizei ir tik liela nozīme un vieta mūsu dzīvē.

– Vai šis ir pirmais lielais paša rakstītais darbs?

– Man ir viena cita maza grāmatiņa par biznesu – "Ievads jaunajiem censoņiem". Par to, kādus akcentus likt un ko domāt, veidojot savu privāto biznesu. Tā iznāca pirms 10–15 gadiem, daži citāti ir arī šajā grāmatā.

– Kas bija grūtākais, grāmatu rakstot? Vai ar Liu Guļevsku nebija domstarpību par to, kā jāvij doma un jāveido teikumi?

– Tas gan nebija. Grūtākais bija pašas beigas, kad viss materiāls jāliek kopā. Tur daudz tāda tehniska darba. Tāpat arī kopīgas kompozīcijas izveidošana.


Normunda Skauģa grāmata "Maizes dvēseli meklējot" tika rūpīgi iekārtota goda vietā, un notikums varēja sākties.

– Vai grāmatā ir aprakstīts, kad mazais Normunds Skauģis pirmo reizi iedomājās: "Es būšu maiznieks!"?

– Vai viņš tā ir iedomājies? Par to jālasa grāmatā. Vai tur tā būs pateikts? Iespējams, jā, bet varbūt arī nē.

– Bet kad radās ideja rakstīt šo grāmatu?

– Ideja radās sen, pirms daudziem gadiem, ka vajadzētu pierakstīt lietas un notikumus. Piefiksēt tos cilvēkus, kuri man bijuši apkārt, ar kuriem es lepojos, kuri man kā personībai daudz palīdzējuši ne tikai biznesā. Par viņiem vajag atstāt liecības.

– Nosauciet trīs cilvēkus. Par pārējiem izlasīsim.

– Jā, tur ir rakstīts par trim profesoriem. Viens ir mans tēvs, tad ir Juris Akmens manā bērnībā un Harijs Žīgurs pēdējos gados. Viss pārējais jālasa grāmatā.

– Grāmatā laikam nav prognozēts, kad mums būs jauna valdība?

– Oh, to gan es nevaru pateikt! Domāju, ka uztraukumam nav pamata. Lai pacīnās, lai spilgtās personības iemācās dzīvot kopā, nevis dibināt katra savu partiju. Tad jau redzēsim.

– Paldies!