Menu
 

Saulkrastu Zvejnieku apmetne turpina piekrastnieku kopdarbības tradīcijas Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Saulkrastu Zvejnieku apmetnes laivas sedumā. Foto – Valdis Brauns Saulkrastu Zvejnieku apmetnes laivas sedumā. Foto – Valdis Brauns

Publicists un fotogrāfs Mārtiņš Sams 1932. gadā rakstīja: “Latviešu zvejnieku sabiedriskā dzīve un kopdarbība ir tikpat veca cik viņu arods. Jūras zvejniecība bez kopdarbības nav domājama. Kopdarbības šūniņa ir vienas laivas zvejnieki ar vecāko – stūrmani. Motorlaiva apvieno jau lielāku grupu. Tā veidojas zvejnieku kopdarbība uz jūras. Šai darbā, t.i., zvejā, katrs dalībnieks piedalās ar savu daļu.”

Kad jaunie uzdod toni

Iebraucot Saulkrastos no Lilastes puses, prātā neviļus nāk zvejnieku saimniecības “Silzviedri” īpašnieka Edgara Zviedra vārdi: “Var teikt – zivis nav tik liels deficīts kā paši zvejnieki.”

Pats Edgars ir gana aktīvs un mutīgs piekrastes zvejnieks jau septītajā paaudzē, un viņš uzskata, ka par zvejnieku ir jāpiedzimst. 2018. gada vasarā Edgars atzinās, ka nozvejotos asarus lielākoties pārdod Igaunijā, jo Latvijā pēc tiem neesot pieprasījuma. (Kāda kundzīte man nesen Skultes tirgū pačukstēja, ka viņai tie asari riebjoties – liela ķēpa zvīņojot, un kur tad vēl tās daudzās asakas!) Arī pēc laivām Edgars braucot pie igauņiem, kur tās būvē piejūras ciemā Pērnavas līča otrā malā.

Laivu meistars sacījis, ka neviena viņa būvētā laiva neesot apgāzusies, un Edgars tam ir gatavs piekrist: “Tā laiva tiešām ir neapgāžama, ja nepārsniedz kravnesību.” Vasaras mēnešos viņš jūrā nemaz neejot, jo, ieliekot  tīklus, pabarojot tikai roņus. Tā pēdējos divdesmit gadus ir lielākā piekrastnieku problēma: “Ieraugot murdā no desmit kilogramus smaga laša pāri palikušo asti un galvu, ir skumji un pārņem dusmas.”

Edgars Saulkrastu Zvejnieku biedrības Zvejnieku apmetnē ir jaunākais un visenerģiskākais. Institūta “BIOR” pētnieki no Somijas institūta bija atveduši roņu atbaidīšanas ierīces ar ultraskaņu, bet roņi pēc nedēļas pie tām jau bija pieraduši.

Edgars savā laivā izmēģinājis Rīgas Tehniskajā universitātē konstruēto paplašinātās funkcionalitātes lieljaudas zemūdens akustisko raidītāju roņu atbaidīšanai no zvejas rīkiem. Testēšanas laikā pie ieslēgtas iekārtas murdos nebija atrasts neviens ronis. Ieslēdzot akustisko raidītāju, roņi turējās aptuveni piecsimt metru attālumā, bet pēc izslēgšanas atkal nākuši klāt zvejas rīkiem. Edgars tomēr plinti krūmos nemet, un Saulkrastu Zvejnieku apmetnē dzimst arvien jaunas idejas, kā tikt galā ar roņiem.

Jaunā paaudze Saulkrastu pusē ir skabargaina – Edgars Zviedris rod sulīgus vārdus ne tikai roņiem, bet arī piekrastnieku pārraugiem un birokrātiem.


Gudrība un pieredze piekrastniekus neatstāj

“Kad laši nāk uz nārstu, roņi visu laiku sēž turpat,” neapskaužamo situāciju iezīmē cits saulkrastnieks – zvejnieku saimniecības “Zītari Plus” īpašnieks zvejnieks Valdis Līdums, uzskatāmi raksturojot bieži redzamo ainu: “Murds ūdenī, viens ronis murdam labajā pusē, otrs – kreisajā, vēl divi sēž augšā un skatās. Tur jau lasis nevar tikt iekšā!”

Valdis par reņģu nozvejām nesūdzas, pavasaros galvenokārt zvejojot asarus, taču ar lucīšiem gan esot skumji – tie gadu no gada kļūstot arvien švakāki. Atpūtniekiem tiekot arī pa kādai vimbai un butei. Projektā “Zivju sezona. Gaidām ciemos – mums ir zivis!” Valdis Līdums piedāvā Lilastes un Pabažu pusē nozvejotās zivis. Produkciju galvenokārt realizē pārstrādātājiem un ēdināšanas uzņēmumiem. Iepriekš sazinoties, zivis varot iegādāties arī ikviens vietējais iedzīvotājs vai Saulkrastu puses viesis.

Valda tēvs bijis zvejnieku kopsaimniecības “Zvejnieks” valdes priekšsēdētājs. Tālbraucēju kapteini Ilmāru Līdumu zināja visā Latvijā. Zvejniekciema vidusskola un kultūras nams, pateicoties ievērojamās latviešu arhitektes Martas Staņas projektiem, kurus īstenoja Ilmāra vīri, ir spēcīgi arhitektoniski akcenti arī mūsdienās. Valdis savu jūras mīlestību savulaik nostiprinājis Zvejniekciema vidusskolā, kur tālredzīgi un gudri vietējie jaunieši aicināti pilnīgoties Latvijas Televīzijas konkursā “Vai tu mīli jūru?”. To pēdējās desmitgadēs aizstājis Latvijas Jūrniecības savienības un sadarbības partneru organizētais konkurss “Enkurs”, aicinot skolu jauniešus uz Latvijas Jūras akadēmijas vai Liepājas Jūrniecības koledžu.

Valda Līduma saimniecībā ir divi reņģu stāvvadi, vairāki zivju murdi un divpadsmit tīkli. Zvejniekciemā šodien esot palikušas vairs tikai trīs četras zvejnieku saimniecības un, protams, vārds ciema nosaukumā. Viņš pats reņģes nododot SIA “Varita” – lielākajam šīspuses rūpnieciskās zvejas uzņēmumam.

Jānis Garklāvs Saulkrastu Zvejnieku apmetnē ir cienījams vīrs – zvejo, kūpina, tur zivju kiosku, ņemas pa mežiem, jo jūra ne vienmēr ir tik dāsna.


Jānis Garklāvs “Saulkrastu zvejnieku apmetnē” ir cienījams vīrs – zvejo, kūpina, tur zivju kiosku, ņemas pa mežiem, jo jūra ne vienmēr ir tik dāsna. Viņš ir arī sabiedriskais vides inspektors. Jānis iet jūras zvejā un piedāvā iegādāties Lilastes pusē zvejotas zivis. Tās viņš pārstrādā un tirgo kioskā Saulkrastos, un pārdod gan pārstrādātājiem, gan ēdināšanas uzņēmumiem. Zivis var iegādāties arī ikviens vietējais iedzīvotājs vai novada viesis.

Turpat netālu, Saulkrastu otrā galā, Skultes ostā Aģes upes grīvā, piekrastnieki ir kā etnogrāfiskais materiāls. Piestātnē sastapts, uz dzīvi optistiski raugās arī Normunds Grūbe, zvejnieks ceturtajā paaudzē. Un tā – no Inčupes līdz Aģei piekrastnieki turas, jo citādāk dzīvot viņi neprot.

Bez kopdarbības nav zvejniecības

Mūsdienās lieti der ielūkoties Mārtiņa Sama publicistiskajā aprakstā “Latviešu jūras zvejnieki” (1932).

“Latviešu zvejnieki sākuši organizēties jau senos laikos. 1928. gada novembrī 525. gadu darbības atceri svinēja Rīgas zvejniecības biedrība. Apvienības pirmie statūti (šragas) izstrādāti 1403. gadā. Viņos noteikta Rīgas zvejnieku brālības iekārta. Uzglabājušies brālības amatpersonu saraksti. 1700. gadā Rīgas zvejniekiem piešķirta sevišķa vieta aiz Rīgas pilsētas vaļņa. Par sevišķiem nopelniem viņiem dotas brīvzvejas tiesības un atļauts darīt alu pašu vajadzībām. Ar laiku zvejnieku amata privilēģija – vienīgiem zvejot, uzpirkt un pārdod zivis Rīgas tirgū – iznīkst. Amata biedru skaits sarūk, un kara sākumā apvienībā bija reģistrēta tikai sešas zvejlaivas. Tagad biedrībai kuplis biedru skaits.

Kopš seniem laikiem latviešu zvejnieki sadevušies kopā t.s. zvejnieku draudzēs, kas izveidojušās uz ieraduma tiesību pamata un daudzās vietās pastāv vēl tagad. T. Ore “Dienas Lapas” etnogrāfiskā pielikumā raksta, ka šādas draudzes pilnīgi izveidojušās pie Mangaļsalas zvejniekiem. Četrdesmit astoņi zvejnieki lašu ķeršanai sadevušies četrās draudzēs. Katrai draudzei piederējis viens vads, zvejnieku būda un liela jūras laiva – kārba. Katrā draudzē divi stūrmaņi. Vienam piederējusi virsvadība draudzē. Otrs bija t.s. lencmanis, kuram vajadzēja stāvēt pie vada āmja (vada kule, ķesele) un raudzīties, lai tas pareizi nāk ārā.

Katrs vada draudzes loceklis devis savu vada daļu – līsti –, stūrmanis vēl t.s. audoķus – vada gabalus līdzās āmim. Par zivīm ieņemto naudu svētdienas rītā nolikuši draudzes kasē ar divām atslēgām. Vienu glabājis kases vīrs, otru vecākais stūrmanis. Naudu laiku pa laikam t.s. dieliņos sadalījuši draudzes locekļiem. Stūrmanis saņēmis pusotras daļas. Sējas pagasta astoņi zvejnieki bija sabiedrojušies vienā vada draudzē. Viņi paši gāja zvejā, kamēr citās vietās saimnieki sūtīja puišus un meitas. Stūrmanis saņēma sevišķu atlīdzību – procentuālu. Pabažu pagasta zvejnieki sadevušies četrās draudzēs (kārbās), Carnikavas – trijās.

Normunds Grūbe, zvejnieks ceturtajā paaudzē, savu darba mūžu saista ar Zvejniekciemu – Skultes ostu Aģes grīvā.


Zvejnieks Skuja (Salacgrīvā) raksta par zvejnieku draudzēm (“Zv. Vēstn.”, 1929. g. 10. nr.): “Reņģu vads sastāvēja no astoņām “cilvēka daļām”. Vada saimei bija viena liela laiva un vadu daļas. “Vecais” (stūrmanis) bija laivas vadītājs un noteicējs par zvejas gaitu. “Vada taisītājs” airēja mazo laivu un, kad vadu iemeta jūrā, brauca līdzi to atbrīvot no ķērājiem. Otro mazo laivu airēja divi cilvēki – virsējā spārna vilcēji. Lielo laivu airēja trīs spēcīgākie vīri. Zēns un meita izmeta treiliņus (vada striķus) un vada apakšējās auklas. Vadu izmeta stipri izstiepta pakava veidā. Vilkšanai kārtīgi noritot, loms pēc trim stundām nonāca malā. Kulē sagāja 60–80 pūru reņģu, gadījās lomi arī līdz 600 pūru. Par vada zvejas tiesību maksāja gadā 25 rbļ. rentes.” A. Bandrēvičs (“Zvejnieku un jūrnieku tautas dziesmas”) raksta par Ragaciema zvejnieku draudzi, kas pastāv no astoņiem līdz piecpadsmit biedriem vada un murdu zvejai.

Peļņu izdala pēc tīklu skaita un citām zvejas lietām. Divas daļas saņem vīrs ar zābakiem, vienu daļu – katrs tīkls, sieviete, kas pienes ēdienu, palīdz sakailēt, uzvērt reņģes, stūrmanis par reņģu novešanu malā mazā laivā. Tāpat vienu daļu saņem zirgs, kas palīdz laivu iedzīt jūrā un uzvilkt krastā, savas daļas laiva un citas darba lietas, arī kailis – vada striķis.

Plašākā skaitā zvejniecības biedrības sākušas nodibināties 20. gadsimta sākumā. Pasaules kara laikā nodibinājās Baltijas Zvejniecības centrālbiedrība, kas kara apstākļu dēļ nepaguva darboties. Vācu okupācijas vara monopolizēja zvejniecību un piespiedu kārtā apvienoja visus zvejniekus organizācijās (Innung) ar ieceltu priekšniecību. Šīs apvienības pieradināja zvejniekus pie plašākas kopdarbības. 1919. gada decembrī četrpadsmit zvejnieku biedrību delegāti nodibināja Rīgā Latvijas zvejniecības biedrību savienību, kuras biedreņu skaits no divdesmit biedrībām darbības sākumā pieaudzis uz sešdesmit. Savienība dzen dziļu un plašu kopdarbības un kultūras vagu zvejniecības laukā un darbojusies visus gadus vienoti un saskaņoti.”

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.