Menu
 

Kad kordiriģenta zizli piekrastē paceļ biedrības (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Publikāciju sagatavoja Gints Šīmanis
Doles zivis Rīgas tirgū. Aiz letes – “Klambaru-Riekstiņu” saimnieks Riekstiņš (otrais no kreisās) un tirgus strādnieki (ap 1928.gadu). Foto – no Daugavas muzeja krājuma Doles zivis Rīgas tirgū. Aiz letes – “Klambaru-Riekstiņu” saimnieks Riekstiņš (otrais no kreisās) un tirgus strādnieki (ap 1928.gadu). Foto – no Daugavas muzeja krājuma

Zvejniecības vēstures apraksti arī šodien mums ļauj ieinteresēti ielūkoties piekrastes ļaužu kultūras dzīves norisēs dažādos gadu desmitos. Pavisam nesen, aktualizējot biedrību rašanos un izveidi Vidzemes jūrmalā, kā labs palīgs pētnieku rokās nonāca Latvijas Centrālās izglītības savienības instruktora Kārļa Slaucītāja (1898–1966) publicētais apraksts “Sabiedriskā dzīve Vidzemes jūrmalas apgabalā” (“Ārpusskolas Izglītība”, 1929. g., Nr. 10). Tas ļauj saprast Latvijas Republikas atjaunotnes procesu pēc Pirmā pasaules kara un biedrību lomu piekrastes iedzīvotāju aktivizēšanā.

Kultūras dzīve starp zvejnieku un lauksaimnieku

Kārlis Slaucītājs raksta: ““Apceļojat Latviju, iepazīstaties ar tās skaistākām vietām, iepazīstaties ar tās īpatnībām!” Nereti dzirdam tādus pamudinājumus. Un ne bez pamata. Ja kāds no mums gribētu apgalvot, ka viņš savu tēviju jau labi pazīst, tad ar to gan būtu tikai teikts, ka tam trūkst vērotāja skata un dzīvas intereses par vērojamo objektu.

Mana brauciena nolūkos un uzdevumos, saprotams, nebija apceļot Latvijas skaistākās un ievērojamākās vietas, bet gan apmeklēt dažus tās novadus, lai redzētu un iepazītos ar tām īpatnībām, kādas tie nes savos kulturāli sabiedriskos pasākumos un šo pasākumu praktiskā organizēšanā.

Vispirms apmeklēju Ādažu pagastu. Tas atrodas Rīgas pievārtē, un, pateicoties šosejas Rīga–Carnikava izbūvei, gan saimnieciskā, gan kulturālā ziņā šeit ir jūtams stiprs lielpilsētas iespaids, kas gan dažviet izpaužas arī negatīvā virzienā.

Redzams, ka sabiedrība it kā pate sevi zaudējusi; tā nav vēl pilsētas garu, pilsētas kultūru sevī uzsūkusi, bet gan jau zaudējusi to nosvērto, mierīgo plūdumu, kas raksturo lauku kulturāli sabiedrisko dzīvi.

Starp daudz un dažādām saimnieciskām un politiskām organizācijām pastāv L.P.B-bas Ādažu nodaļa. Tās rokās atrodas vispār kulturālās darbības pavedieni. Izrīkojumi notiek samērā ērtā pagasta nama zālē.

Carnikava gandrīz bez izņēmuma vienīgi no zvejniekiem apdzīvota. Šīs vietas popularitāti, bez šaubām, stipri vien būs sekmējuši – nēģi. Kas gan nepazīst slavenos Carnikavas nēģus! Ja grib raksturot, kā dzīvo carnikavieši, tad jāteic, ka tas, ko esmu novērojis citur pie mūsu jūrmalas zvejniekiem, tas arī izpaužas šeit. To mēdz apzīmēt vārdiem – kā dzīvi vienai dienai. Palaimējas laba zveja, – tad nauda netiek žēlota.

Visvairāk tā aiziet “alkohola kontam”. Citā laikā pie pelēko būdiņu logiem un durvīm stāv nabadzība. Tam visam, saprotams, ir savs izskaidrojums. Vislabāk tas ir saprotams, ja salīdzinām zvejnieka un lauksaimnieka darba īpatnības. Kur zvejnieka dzīve vienmēr padota nejaušībām, kas bieži liktenīgas, traģiskas, tur zemkopja dzīve rit mierīgāku gaitu, ar neatlaidīgu ilgstošu darbu, tāpēc arī pēdējais ir rūpīgāks un par tālāko nākotni domājošs.

Carnikavā darbojas veca kultūras organizācija – Carnikavas labdarības biedrība, kura nākošos gados varēs svinēt savu pussimts gadu pastāvēšanas jubileju. Biedrības koris savā laikā piedalījies III Vispārējos dziesmu svētkos un koru sacensībā izpelnījies godalgu.

Visi biedrību izrīkojumi Carnikavā notiek tā sauktā Zvejas mājā. Telpas plašas, lietojamas arī ziemā, tomēr tās nevar pildīt biedrības resp. tautas nama uzdevumus.

Carnikavieši gan jau arī rūpējušies par tautas nama celšanu. Šai vajadzībai jau sagatavoti nepieciešamie materiāli. Cerams, ka nākamos gados jau pacelsies stalts tautas nams.”

Foto - Valdis Brauns


Zvejniecības biedrība kā kūrorta dzīves centrs

“No Carnikavas mans nospraustais ceļa virziens iet uz vairāk nekā 20 km attāļiem Pabāžiem, tad Pēterupi – Neibādi. Šis ceļa posms ir viens no grūtākiem visā manā braucienā, jo ceļš braukšanai ar motocikletu līdz neiespējamībai slikts. Saprotams, arī priekš citiem satiksmes līdzekļiem tas dziļi zem vidusmēra labuma. Jābrīnās par autobusu īpašnieku uzņēmību, kas pie šādiem ceļa apstākļiem tomēr uztur auto satiksmi. Liekas pilnīgi ticami, ka šajos ceļos mašīnas mūžs neesot ilgāks par diviem gadiem.

Pa šo ceļu braukt ar motocikletu varēja vienīgi pa auto riteņu iebraukto sliedi. Tā vietām tomēr tik dziļa, ka motocikleta pakāji un citas daļas ķeras smiltīs, zaros un rauj tos līdzi. Pārs vietās ceļa apstākļi ir gandrīz katastrofiski priekš mašīnas, tomēr viss beidzās labi, tā ka atlika tikai pabrīnīties par tās izturību. (Vispār jāsaka, ka apm. 1000 km garā braucienā pa daždažādiem lauku ceļiem mans “Triumph” motocikls kalpoja pilnīgi bez kādiem defektiem.)

Pabāži – Pēterupe – Neibāde – jūrmalas vasarnīcu vietas. Pastāvīgie iemītnieki ir zvejnieki. Tā, piemēram, Pēterupē tikai trīs saimniecības, kurām lauksaimniecisks raksturs. Vasarnīcas vēl joprojām nav atjaunotas līdz savam pirmskara stāvoklim. Atzīmējams, ka “Neibādē” pirms kara gandrīz katram Baltijas baronam bijusi sava vasarnīca.

Minētās vietās darbojas arī vairākas sabiedriskas organizācijas. Visas tās dibinātas tikai Latvijas valsts neatkarības laikā. Sabiedriskā darbība grupējas it kā ap trīs centriem.

Pirmkārt, lielu rosību parāda skolu padomes, kas rīko dažādus izrīkojumus, vākdamas līdzekļus skolu izveidošanai.

Otrs centrs – Pēterupes Zvejniecības biedrība un citas praktiskā rakstura biedrības, kas savā darbībā arī diezgan možas. Beidzot diezgan ievērojama loma piekrītas reliģiskām sektēm – baptistiem, adventistiem, kas bieži rīko dažādas reliģiskas sapulces utt. Kā bieži apdzīvotā vietā, arī politiskās partijas mēģinājušas nodibināt savas nodaļas, bet – bez panākumiem.

Vadošā loma sabiedriskā dzīvē piekrītas Zvejniecības biedrībai. Biedrībai piešķirtas bij. Bīriņu muižas kroga telpas. Tur tagad notiek arī visi izrīkojumi. Šis biedrības miteklis nosaukts par “Enkuri”. Žēl tikai, ka ēka remonta trūkuma dēļ stipri cieš, bet tas viss sakarā ar nenoskaidrotu īpašuma stāvokli, kas turpinājies vairākus gadus. Uz šo objektu uzrādīja savas pretenzijas arī kāda privātpersona, un visa šī lieta atrodas tiesu iestāžu izšķiršanā. Pie minētās biedrības pastāv bibliotēka. Bibliotekāram maksā nelielu atalgojumu, kas ir apsveicama, bet vispārim vēl reti kur sastopama parādība. Pašlaik nodibina pūtēju orķestri. Instrumentu iegādāšanai naudu krājuši no izrīkojumiem.”

Nobeigums sekos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.