Pierīgas leģendas: Carnikavas novads – Ojāra Vācieša, Viļņa Titāna un Melānijas Vanagas mājvieta ^{Apriņķis.lv}

Aktrises mājā dzīvo tāli pēcnācēji

Carnikavas novada “Karašu” mājās dzimusi Latvijas Nacionālā teātra aktrise Anna Jēkabsone (1890–1944). Kā viņa raksta savās bērnības atmiņās, kas publicētas portālā “Nekropole”, “.. bērnība man aizritēja Gaujas līdzenos, smilšainos krastos Vidzemes jūrmalā, Carnikavā, kur Gauja piekļaujas lielajai mātei – jūrai. Augu vientulīgi, ārpus trokšņainām bērnu čalām un smiekliem, starp saules brūnotām un jūras vēju appūstām zvejnieku sejām. Dziļu iespaidu un, var teikt, pat neapzinīgu bijību manī atstāja šo jūras cienītāju nospiestība un mazrunība un jūras lielais plašums un varenība.”

24 gadu vecumā A. Jēkabsone beigusi latviešu skatuves runas mākslas pamatlicēja Jēkaba Dubura Latvju dramatiskos kursus, kas bija pirmā speciālā skatuves mākslas skola Latvijā, un pēc kursu beigšanas uzņemta Rīgas Latviešu teātra aktieru grupā – pirmajā latviešu profesionālajā teātrī. No 1921. gada aktrise strādāja Latvijas Nacionālajā teātrī, kura direktors tolaik bija Rainis.

Kā stāsta Elita Pētersone, kura savulaik bija Carnikavas Novadpētniecības centra vadītāja, Annas Jēkabsones izcilākās lomas bija Guna Aspazijas lugā “Sidraba šķidrauts” un Kristīne Rūdolfa Blaumaņa lugā “Ugunī”. Anna Jēkabsone spēlēja režisoru Alekša Mierlauka un Alfrēda Amtmaņa-Briedīša lugās, viņai līdzās bija kolēģi Marija Leiko, Anta Klints, Lilija Ērika, Jūlija Skaidrīte, Jānis Osis – vārdi, kuri latviešu teātra vēsturē ierakstīti zelta burtiem. Taujāta par to, kas pašlaik notiek “Karašās”, Elita Pētersone zināja stāstīt, ka tur dzīvojot attāli aktrises radinieki, taču muzejs tur neesot ierīkots.

Ojāra Vācieša mājā saimnieko mazdēla ģimene

Izcilajam latviešu dzejniekam Ojāram Vācietim (1933–1983) un viņa ģimenei Carnikavā bijusi vasaras mītne. Par šo māju un Carnikavā pavadīto laiku atmiņu stāstos pērn intervijā “Carnikavas Novada Vēstīm” dalījusies Ojāra Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse: “Vasaras mājas īstā saimniece bijusi Ludmilas mamma Emma Azarova (dzimusi Dimpēna), un zemi Carnikavā viņa saņēmusi kā kompensāciju par Rīgas HES būvniecības dēļ zaudētu zemesgabalu. Ludmilas mamma bijusi ļoti saimnieciska un vadījusi būvniecību. Māja pie Gaujas Ojāram Vācietim bija ļoti vajadzīga, jo tās krastos un apkārtnē viņš veidojies kā dzejnieks, un Gaujas poētiskā līnija dzejniekam bija ļoti nozīmīga. Garajās brīvā laika pastaigās gar Gauju kopā ar Ludmilu viņi vērojuši putnus, priecājušies, kā upes miglā ganās zirgi, kapu kalna galā čabinās eži…”

Tagad jau 15 gadus dzejnieka vasaras mājā dzīvo viņa mazdēls Mārtiņš ar ģimeni (Mārtiņš Vācietis ir Ojāra Vācieša biedrības priekšsēdētājs, – red.), un, kā sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” stāsta Mārtiņa dzīvesbiedre Ilze, māja ir krietni pārbūvēta un no Ojāra Vācieša vasarnīcas atlikušas trīs sienas un divi logi. “Mēs visu laiku kaut ko pārbūvējam, taču noteikti tiks saglabāta mājā iebūvētā podiņu krāsns, kurai dzejnieks skaistos brūnos podiņus vedis no Metsepoles. Māja ir attīstības procesā un izplešas, agrāk viss tajā bija mazs.”

Tiesa, kā uzsver Ilze, māja nekādā gadījumā nav uzskatāma par dzejnieka muzeju (Ojāra Vācieša muzejs atrodas Rīgā, Pārdaugavā, O. Vācieša ielā 19, blakus Māras dīķim, – red.), tāpat pie mājas neatrodas piemiņas plāksne un nekādas citas norādes. “Protams, ekskursanti šeit mēdz iemaldīties joprojām, un prom mēs viņus nedzenam, bet māja ir privātīpašums,” smaida Ilze.

Vilni Titānu godina, apceļojot viņa veidotās “Saules zīmes”

Vēl viens novadnieks, ar ko carnikavieši lepojas, ir tēlnieks Vilnis Titāns (1944–2006), kura radošā dzīve no 1974. gada pagāja Garupes ciemā, kur bija viņa darbnīca un tēlniecības darbi. Kā laikraksta “Carnikavas Novada Vēstis” šā gada jūlija laidienā raksta Maija Sarkane, ražīgākos sava mūža gadus tēlnieks pavadīja Carnikavas novadā: “Te viņš uzcēla māju, audzināja dēlus, mācīja Carnikavas skolasbērniem zīmēšanu un radīja savas skulptūras. Divas no tām apskatāmas Carnikavā. Viens no pirmajiem Viļņa Titāna lielformāta darbiem pēc Mākslas akadēmijas beigšanas ir granīta skulptūra “Atceroties”. To viņš 1974. gadā bija iecerējis veltīt landesvēra zaldātu nošauto carnikaviešu piemiņai. Tomēr skulptūra netika uzstādīta, un tikai 2011. gadā, jau pēc tēlnieka nāves, tā kļuva par Carnikavā topošā Svētku laukuma centrālo figūru, simbolizējot visus totalitāro lielvaru upurus.

Otra skulptūra – 1992. gadā radītais “Saules ceļš” – atrodas pie Carnikavas pamatskolas, kur tēlnieks un viņa sieva Vizbulīte Titāne vairākus gadus strādāja par skolotājiem. Šī skulptūra ir daļa no plašāka Saules cikla, kas saistās ar Viļņa Titāna dabas un folkloras izjūtu pārtapšanu granītā. Saules cikls ietver arī skulptūras “Zaļā saule”, “Zilā saule”, “Teiksmainā saule” un “Nakts saule (Zaļais stars)”, un tas veltīts saules dainu pētniekiem Vairai Vīķei-Freibergai un Imantam Freibergam.”

1998.gadā, par godu Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas 80. gadadienai, tēlnieks Vilnis Titāns izveidoja akmens zīmes – skulpturālu grupu “Latvija saules zīmē” –, kuras dabā simboliski fiksē visus četrus Latvijas teritorijas galējos punktus: tālāko Latvijas rietumu punktu simboliski iezīmē akmens zīme “Zaļais stars”, tālāko austrumu punktu – akmens zīme “Austras koks”, galējo ziemeļu punktu – “Baltās naktis”, bet galējo dienvidu punktu – akmens zīme “Saules puķe”.

Kā zināja stāstīt Krišjāņa Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa, kura kopā ar domubiedriem 26. jūlijā organizēja par akmens dzejnieku dēvētā mākslinieka 75. jubilejas piemiņas pasākumus, mākslinieka darbnīcā, kas atjaunota pēc ugunsgrēka, dzīvo viņa dēls – mākslinieks Jānis Titāns ar ģimeni, taču arī šeit neesot ierīkots mākslinieka muzejs.

Carnikava – vieta, kur dzima “Melānijas hronika”

2016.gada novembrī Latvijas kinoteātros sāka rādīt režisora Viestura Kairiša uzņemto filmu “Melānijas hronika”, kas atgādināja par Latvijas vēstures skaudrākajām lappusēm – deportācijām pagājušā gadsimta 40. gados. Filma veidota pēc Melānijas Vanagas (1905–1997) grāmatas “Veļupes krastā” motīviem, taču reti kurš zina, ka rakstniece savu literāri bagātāko laiku – pagājušā gadsimta 90. gadus – pavadījusi tieši Carnikavā un šeit viņa nodzīvojusi līdz pat sava mūža izskaņai 1997. gadā.

Kā intervijā stāstījusi rakstnieces vedekla Ruta Vanaga, Melānija uz klusu dzīvoklīti kādā divstāvu privātmājā pārcēlusies, lai varētu pilnībā nodoties atmiņu apkopošanai un grāmatu rakstīšanai. Pārcelšanās no Rīgas uz Carnikavu notikusi ar konkrētu mērķi – pabeigt darbu pie grāmatu sērijas “Dvēseļu pulcēšana”, kurā apkopota viņas dzimtas vēsture un caur to – arī Latvijas vēsture. Rakstnieces vedekla stāstījusi, ka darbs Carnikavā ritējis ļoti intensīvi, jo Melānija apzinājusies savu vecumu. Viņas pirmā grāmata “Veļupes krastā” tika izdota 1991. gadā, kad rakstniecei bija 86 gadi. Tiesa, rakstnieces muzejs atrodas Amatas skolā, savukārt apbedīta viņa ir netālu no Carnikavas – Ādažu novada Baltezera kapos.