Menu
 

Saulkrasti – vieta, kur tapuši Viļa Lāča romāni un pirmā latviešu opera Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Vairākus gadus Saulkrastos jeb Pēterupē dzīvoja izcilais latviešu rakstnieks, viens no romāna “Mērnieku laiki” autoriem Reinis Kaudzīte. Mājā tagad dzīvo vairākas ģimenes, bet dārza namiņā ierīkots muzejs. Pie ēkas atrodas “Kaimiņu soliņš” un ceļa rādītājs ar norādēm par valstīm, kuras rakstnieks savulaik apceļojis. Foto – publicitātes, no Saulkrastu Kultūras centra arhīva, no Gitas Memmēnas privātā arhīva Vairākus gadus Saulkrastos jeb Pēterupē dzīvoja izcilais latviešu rakstnieks, viens no romāna “Mērnieku laiki” autoriem Reinis Kaudzīte. Mājā tagad dzīvo vairākas ģimenes, bet dārza namiņā ierīkots muzejs. Pie ēkas atrodas “Kaimiņu soliņš” un ceļa rādītājs ar norādēm par valstīm, kuras rakstnieks savulaik apceļojis. Foto – publicitātes, no Saulkrastu Kultūras centra arhīva, no Gitas Memmēnas privātā arhīva

Kad pērn, apceļojot Pierīgas novadus, paviesojos arī Saulkrastos, ar prieku uzzināju, ka arī šo novadu savulaik par savu dzīves un darba vietu 19. un 20. gadsimtā izvēlējušies daudzi ievērojami ar kultūru saistīti cilvēki, atstājot savas pēdas novada vēsturē.

Te joprojām apskatāma gan rakstnieka Reiņa Kaudzītes māja, gan mācītāja Jāņa Neilanda stādītā liepu aleja, gan skola, kurā mācījušās māsas dzejnieces Austra un Rūta Skujiņas. Turklāt pēc dzelzceļa līnijas Rīga–Rūjiena Saulkrastu posma atklāšanas 1934. gadā Saulkrastos arvien vairāk ieradās Rīgas inteliģence – šeit uzturējās komponists Alfrēds Kalniņš, aktrises Tija Banga un Lilija Šmithene, operdziedātājs Ādolfs Kaktiņš, gleznotājs Vilhelms Purvītis un citi kultūras darbinieki.

Mācītājs Jānis Neilands: “Šai vietai aizvien pieder mana mīlestība!”

Ar Saulkrastiem cieši savijies pazīstamā jaunlatvieša un mācītāja Jāņa Neilanda (1840 –1915) vārds, bet, iespējams, daļai cilvēku viņš labāk pazīstams kā dzejoļa “Teici, teici, valodiņa” autors (jāpiebilst, ka daudzi šo viņa dzejoli, kas veltīts vienam no pirmajiem latviešu valodniekiem Dr. Augustam Bīlenšteinam, uzskata par tautasdziesmu, un tā aizvien ir iemīļota kora dziesma). Skultē, Pēterupē un Saulkrastos J. Neilands kalpojis no 1871. līdz 1883. gadam un atzinis, ka šai vietai pieder viņa mīlestība.

Kā liecina vēstures materiāli, uz Neilanda sprediķiem klausītāji ieradušies no plašas apkārtnes – piemēram, 1876. gada 13. jūnijā svētku dievkalpojumā esot sapulcējušies pat 6000 klausītāju. Kopjot latviskās dziedāšanas tradīcijas, Neilands no savu draudžu ļaudīm izveidojis kori, ar kuru 1873. gadā piedalījās I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos.

Saulkrastiešiem mācītājs atstājis vēl vienu pieminekli – liepu aleju, kas meklējama Smilšu ielas galā, viņpus dzelzceļa sliedēm; tā ved līdz ozolam, kuru 1869. gadā iestādījis mācītājs un valodnieks Johans Vilhelms Knīrims, kurš dažus gadus vadījis Pēterupes draudzi. Zinātāji teic, ka vasarā ap liepu ziedēšanas laiku zari alejā esot savijušies tā, ka pat debesis nevar redzēt. Savukārt 17. gadsimtā celtajā mācītājmuižā, kas ir viena no vecākajām ēkām Saulkrastos, padomju laikā bijusi slimnīca un Saulkrastu vidusskolas internāts, bet nu jau vairākus gadus tā atdota Pēterupes draudzes īpašumā. Pašlaik tur dzīvo mācītājs Ivo Pavlovičs ar ģimeni, un daļā mācītājmuižas telpu notiek arī draudzes pasākumi un mācības.

19. gadsimtā Pēterupes baznīcā kalpojis mācītājs Jānis Neilands – jaunlatvietis un dziesmas “Teici, teici, valodiņa” vārdu autors. Saulkrastos, Smilšu ielā, joprojām saglabājusies viņa laikā stādītā krāšņā liepu aleja.

Reiņa Kaudzītes piemiņai – ceļa stabs un “Kaimiņu soliņš”

No 1913. līdz 1920. gadam Saulkrastos dzīvoja arī rakstnieks Reinis Kaudzīte, viens no pirmā latviešu valodā sarakstītā reālistiskā romāna “Mērnieku laiki” autoriem (R. Kaudzīte šo grāmatu sarakstīja 1879. gadā kopā ar savu brāli Matīsu). Māju Saulkrastos Reinis Kaudzīte iegādājās 1913. gadā, un, kā viņš rakstīja vēstulē savam brālim, “māja ir uz lielo verandu garumā deviņas asis un piecas pēdas un platumā četras asis un trīs pēdu. Ābeļu ir tikai kādas vienpadsmit, bet labas man izskatās tikai kādas septiņas.”

Inga Zemīte savā grāmatā “Saulkrasti. No vissenākiem laikiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai” raksta, ka R. Kaudzīte kopā ar savu draudzeni Karlīni Kraukli-Damrozi Saulkrastos cerējis pavadīt mierīgas vecumdienas, taču šis sapnis nav piepildījies, jo Karlīni vairāk interesējis Kaudzītes uzvārds un materiālā labklājība, bet rakstnieku – mierīga un klusa dzīve. Glābdamies no šīm attiecībām, rakstnieks no 1918. līdz 1919. gadam pārcēlies uz dzīvi Liepupē pie sava bijušā skolnieka Pētera Cimdiņa, bet pēc gada esot meklējis spieķi, lai 81 gada vecumā mērotu ceļu atpakaļ uz dzimto Piebalgu un Kalna Kaibēniem pie brāļa, savukārt K. Damroze Saulkrastos turpinājusi dzīvot arī pēc šķiršanās – mājā Skolas ielā viņa atvērusi pansiju.

Pašlaik šajā mājā, kuras ārpuse ir stipri pārbūvēta, dzīvo ar rakstniekiem Kaudzītēm nesaistīti cilvēki, taču rakstnieka piemiņa ir saglabāta – pie mājas sienas ir piemiņas plāksne, nelielajā dārza namiņā iekārtots Saulkrastu vēstures muzejs, bet dārzā pie ēkas atrodas “Kaimiņu soliņš” un ceļa rādītājs ar norādēm par valstīm, kuras Kaudzīšu Reinis savulaik apceļojis. Kā zina stāstīt Saulkrastu Kultūras centra darbinieki, īpaša interese par šo vietu cilvēkiem esot Muzeju naktīs, kad te sapulcējas krietns pulciņš ļaužu.

Viļa Lāča māja – bez piemiņas plāksnes, bet Bārdu dzimtas mājā būs spa

Katrīnbādē (jeb Pabažos), “Cepļu” mājās, kopš 1935. gada vasarās dzīvoja rakstnieks Vilis Lācis ar ģimeni. Kā lasāms grāmatā par Saulkrastiem, notikumi Pabažos un Pēterupē vai nu tieši, vai interpretēti nonākuši rakstnieka sarakstīto grāmatu lappusēs. Šeit tapis gan romāns “Vecā jūrnieku ligzda” (“Zītaru dzimta”), stāsts “Vanadziņš”, garais stāsts “Akmeņainais ceļš” u.c., turklāt rakstniekam ierosme radusies, kopā ar dēlu Oskaru pastaigājoties gar jūras malu. Rakstnieku “Cepļos” apciemoja gan rakstnieki Arvīds Grigulis un Jānis Plaudis, gan bijušais politieslodzītais Pēteris Briedis u.c. viesi.

Kā zināms, mainoties varām, V. Lācis kļuva par Latvijas pirmās padomju valdības iekšlietu ministru, vēlāk – par Ministru padomes priekšsēdētāju, un viņa paraksts bija uz dokumentiem, kuros atrodami tūkstošiem deportēto Latvijas iedzīvotāju vārdi un uzvārdi, tostarp – saulkrastiešu… Viņa paraksts bija arī uz iznīcināmo un no bibliotēkām izņemamo grāmatu sarakstiem. Iespējams, šā iemesla dēļ pie “Cepļiem” nav atrodama pat piemiņas zīme par to, ka pirms vairāk nekā 80 gadiem šeit dzīvojis un strādājis V. Lācis. Kā zina teikt Saulkrastu Kultūras centra darbinieces, māja ir privātīpašums, kurā tagad dzīvo vairākas ģimenes.

Braucot cauri Saulkrastiem, ceļa labajā pusē redzama vieta, kur savulaik Pabažu pusmuižā dzīvojis dzejnieks Fricis Bārda. Mainoties laikiem un īpašniekiem, ēka pirms kāda laika, pateicoties vietējā uzņēmēja Sigita Dudura iniciatīvai, nojaukta un, izmantojot tās pašas koka detaļas, uzbūvēta no jauna. Pirms gada intervijā Saulkrastu laikrakstam uzņēmējs stāstīja, ka šajā ēkā plānots ierīkot spa, un solīja, ka pie ēkas noteikti būs piemiņas plāksnīte, kas liecinās, ka šeit kādreiz dzīvojis izcilais latviešu dzejnieks (pēc viņa nāves te dzīvojusi dzejnieka atraitne, dzejniece Paulīna Bārda ar dēlu Zigurdu).

No 1935. gada “Cepļu” mājās dzīvoja un strādāja rakstnieks Vilis Lācis, un tieši šeit ir tapuši daudzi viņa ievērojamākie darbi. Tagad “Cepļi” pieder citiem cilvēkiem un nekas neliecina, ka šīs mājas bijušas saistītas ar V. Lāci.

Alfrēds Kalniņš fon Pistolkorsa pilī pārstrādā operu “Baņuta”

23.augustā tiks atzīmēta izcilā latviešu komponista un pirmās latviešu operas “Baņuta” mūzikas autora Alfrēda Kalniņa (1879–1951) 140. gadskārta. Taču, šķiet, reti kurš zina, ka tieši Saulkrastos, bijušajā Bīriņu barona fon Pistolkorsa medību pilī “Forstei”, sauktā arī par Mežmuižu jeb Meža māju (tā bija viena no pirmajām vasarnīcām Neibādē un bija kļuvusi par kultūras un mākslas darbinieku atpūtas mītni), komponists pavadīja 1937. gada vasaru, astoņas stundas dienā strādājot pie 1920. gadā uzrakstītās operas “Baņutas” otrā uzveduma ar mūzikas papildinājumiem un jaunu interpretāciju.

Kā savā grāmatā raksta Inga Zemīte, šajā laikā uzturoties Saulkrastos jeb toreizējā Neibādē, komponists labprāt spēlējis ērģeles dievkalpojumos Pēterupes draudzes baznīcā.  Jāpiebilst gan, ka komponista dzīve ar Neibādi jeb Saulkrastiem ir saistīta jau kopš 1926. gada, kad kopā ar aktrisēm Tiju Bangu un Liliju Štengeli un citiem kultūras ļaudīm viņš piedalījies Jūrmalas Palīdzības un labierīcības biedrības dibināšanas sapulcē – šai biedrībai bija lieli nopelni pie kūrorta izveidošanas un uzpošanas; biedrība rūpējās par parka sakopšanu, organizēja sarīkojumus, nodibināja teātri un kori. Tolaik vairākas vasaras komponists mājā Smilšu ielā 1 pavadījis kopā ar ģimeni – sievu Armandu, meitu Birutu un dēlu Jāni.

Pašlaik Mežmuiža, kur komponists dzīvoja 1937. gadā, ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Tā atrodas kādas ģimenes privātīpašumā, un, kā stāsta Saulkrastu Kultūras centra pārstāves, pie mājas nav piemiņas plāksnes, kas liecinātu, ka šeit strādājis izcilais komponists, taču ikviens, esot Saulkrastos, var aizstaigāt līdz ēkai, kas atrodas komponista vārdā nosauktajā ielā, un pats savām acīm to apskatīt no ārpuses. 

Kādreizējā barona fon Pistolkorsa pilī, kas vēlāk pārtapa par viesnīcu “Mežmuiža”, 1937. gada vasarā dzīvoja komponists Alfrēds Kalniņš, kurš šeit pārstrādāja savu 1920. gadā sarakstīto operu “Baņuta”.

Māsu Skujiņu skola – privātīpašums

Ar Saulkrastiem un to apkārtni saistās arī dzejnieču Austras un Rūtas Skujiņu vārds. Kā stāsta Saulkrastu Kultūras centra darbinieces, Rīgas ielā saglabājusies skolotāju un sabiedrisko darbinieku Olgas un Emīla Cīruļu dibinātā Pabažu–Inčupes sešklasīgās pamatskolas ēka (tagad tā ir privātīpašums), kurā vairākus gadus mācījušās māsas Skujiņas.

Inga Zemīte savā grāmatā “Saulkrasti. No vissenākiem laikiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai” raksta, ka skolotāja Olga Cīrule pamanījusi abu māsu rakstnieču talantu, un, kad skolā izdots literārais žurnāls “Pirmās skaņas”, Austra bijusi viena no žurnāla redaktorēm, tāpat žurnālā ticis publicēts viņas pirmais dzejolis. 1920. gadā skolā tika dibināts literārais pulciņš “Rīta ausma”, taču māsas tajā darbojās tikai divus gadus, jo pasliktinājās ģimenes materiālie apstākļi, tādēļ viņas skolu vairs nevarēja apmeklēt.

Savukārt “Kraukļu” mājas, kurās māsas pavadījušas savu bērnību un skolas gadus, meklējamas Sējas novadā, un tagad tur dzīvo vairākas ģimenes.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.