Menu
 

Nauris Puntulis: Par ministru nepiedzimst Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
Nauris Puntulis: “Mana kā privātpersonas un arī kā politiķa stratēģija ir vispirms izsmelt visus iespējamos konflikta risinājumus pie sarunu galda, bez liekām emocijām, paskatoties uz situāciju tikai no racionālām pozīcijām.” Foto – Valsts kanceleja Nauris Puntulis: “Mana kā privātpersonas un arī kā politiķa stratēģija ir vispirms izsmelt visus iespējamos konflikta risinājumus pie sarunu galda, bez liekām emocijām, paskatoties uz situāciju tikai no racionālām pozīcijām.” Foto – Valsts kanceleja

Jūlija sākumā par kultūras ministru tika apstiprināts Nauris Puntulis. Viņš ir dzimis 1961. gadā Talsu rajona Tiņģerē. 1979. gadā absolvējis Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu kā kultūras darbinieks, bet 1994. gadā Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvis maģistra grādu dziedāšanā un pedagoģijā, kā arī maģistra grādu operdziedāšanā.

Desmit gadus Nauris Puntulis bijis rokgrupas “Pērkons” solists, strādājis par pedagogu Jāzepa Mediņa Mūzikas koledžas Vokālajā nodaļā, bijis Latvijas Mūzikas akadēmijas Solo dziedāšanas katedras vadītājs un kopš 1991. gada ir Latvijas Nacionālās operas solists.

Puntulis nav jaunpienācējs politikā. Politiķa gaitas viņš sāka 2011. gadā, kandidējot 11. Saeimas vēlēšanās no Nacionālās apvienības saraksta. Kopš 2013. gada bija Rīgas domes deputāts, ievēlēts divus sasaukumus pēc kārtas, bijis Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”–”TB/LNNK” Rīgas domes frakcijas vadītājs. Ienācējs no malas viņš nav arī Kultūras ministrijā, jo kopš 2012. gada bijis savas priekšgājējas – kultūras ministres Daces Melbārdes – padomnieks sabiedrības integrācijas jautājumos.

– Mūsu sarunu gribētu sākt ar to, ka pēc ilgāka pārtraukuma kultūras nozari Latvijā vada vīrietis. Vai jau esat iejuties ministra ādā, un kā pats izjūtat nozīmīgā amata uzdevumus?

– Es teiktu tā: dzimumam nav nozīmes, visu izšķir personības. Tā tas ir bijis un būs visos laikos un visās jomās. Amatā esmu nepilnus divus mēnešus, un šis ir bijis ļoti straujš laiks, kurā nebija iespēju iešūpoties: sabiedriskā medija krīze, būvniecības nedienas ap Jauno Rīgas teātri, ir aktīva budžeta veidošanas un budžeta sarunu fāze, plaša “Baltijas ceļa” atzīmēšanas programma, kas ir viena no centrālajām valsts simtgades šā gada norisēm… Straujš temps, daudz informācijas, tēmās jāiedziļinās nekavējoties. Tajā pašā laikā ir piedzīvoti emocionāli uzlādējoši brīži, piemēram, tas, ka mūsu kultūras dzīvē ir ienācis jauns spēlētājs – Ventspils koncertzāle, kur apvienojas arhitektoniskā kvalitāte ar pārdomātu funkcionalitāti, kā arī Mākslas akadēmijas un Mūzikas akadēmijas simtgades pasākumi, “Baltijas ceļa” norises, kuros redzu komandas garu – tik nepieciešamu izcila rezultāta sasniegšanai.

– Kuras jūs nosauktu par svarīgākajām īpašībām, cilvēciskajām prasmēm, kam jāpiemīt, lai kļūtu un būtu par ministru?

– Par ministru neviens nepiedzimst, par ministru kļūst. Ja man jāvērtē sevi, tad tā ir pacietība, virzoties uz mērķi. Panākumu atslēga vienmēr ir spēja apsēsties pie viena galda, pat ja tās ir konfliktējošas vai pretēji domājošas puses, lai panāktu rezultātu.

– Vai jums ir zināms, kāpēc partija jūs izvēlējās šim amatam?

– Dace Melbārde bija labs paraugs ministra amatā, tāpēc partijai bija jāpieņem gana atbildīgs lēmums, izvēloties nākamo kandidātu. Galvenie kritēriji, izvirzot kandidātu, bija profesionalitāte, pieredze politiskajā darbībā, skaidrs redzējums par nozares attīstību ilgtermiņā. Un, protams, tas, ka nāku no kultūras jomas, no tās radoši aktīvās daļas, ir mans kā personības papildu pienesums šim amatam.

– Tagad par aktuālajām tēmām. Atšķirībā no jūsu priekšteces Daces Melbārdes, kura izvairījās ķerties klāt sensitīvo mediju vides problēmu risināšanai, jūs esat paziņojis, ka viens no pirmajiem jautājumiem, ko risināsiet, ir iestrēgusī situācija ar sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus. Kas jūs uz to mudina? Kādus labumus paredzat no tā?

– Mediju jautājums manā dienaskārtībā nonāca jau pirmajās darbības dienās ar Latvijas Radio krīzi. Viena no Kultūras ministrijas prioritātēm ir spēcīgi un neatkarīgi sabiedriskie mediji, kam jābūt mūsu informatīvās telpas drošības pamatam. 2018. gada 20. jūnijā tika pieņemti grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kas nosaka sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus ar 2021. gada 1. janvāri. Prioritāro pasākumu pieprasījumos aizstāvam nepieciešamību paredzēt finansējumu jau 2020. gadā, lai sabiedriskie mediji, ņemot vērā satura ražošanas ciklu, var sagatavoties iziešanai no reklāmas tirgus. Tieši tāpēc iziešanas no reklāmas tirgus uzsākšana ir prioritārs jautājums Kultūras ministrijas darba kārtībā.

Ieguvumi – sabiedriskā medija darbības stabilitāte, iespēja savlaicīgi plānot saturu. Šobrīd process ir neprognozējams, jo ir atkarīgs arī no mainīgās daļas – reklāmas ieņēmumiem. Arī pēc būtības sabiedriskie mediji nedrīkst būt atkarīgi no ārējiem finanšu resursiem, kas var ietekmēt viņu neatkarību. Tā ir izaugušas, nobriedušas sabiedrības atbildība, kā arī izplatīta prakse Eiropā.

– Viens no tematiem, kas jau labu laiku tiek apspriests publiskajā telpā un kas varētu interesēt arī mūsu lasītājus, ir jautājums par pašvaldību bezmaksas informatīvajiem izdevumiem. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce ir paziņojis, ka to darbību vajadzētu ierobežot. Kāds ir jūsu viedoklis?

– Pašvaldību informatīvie izdevumi, kas ir ikvienas pašvaldības sabiedrisko attiecību sastāvdaļa, negatīvi ietekmē reģionālo mediju attīstību. Situācija ir jāmaina, beidzot pieņemot grozījumus likumā “Par pašvaldībām”, kuros nepārprotami jānosaka, ka pašvaldību informatīvo izdevumu saturā drīkst būt tikai informācija, kas tieši saistīta ar pašvaldības funkcijām, novēršot to konkurēšanu ar iknedēļas mediju izdevumiem.

– Jurģis Liepnieks nesen savā komentārā par Latvijas Radio izteica šādu domu: “Ja mediji ir ceturtā vara, tiem būtu jābūt arī vismaz ceturtajai daļai atbildības. Vai varbūt es kļūdos un medijiem, neskatoties uz to būtisko lomu sabiedrībā, tomēr nav nekādas būtiskas atbildības par tajā notiekošo?” Vai jūs šādam apgalvojumam piekrītat?

– Jebkurai varai jābūt savam iekšējam standartam, neatkarīgi no ārējiem regulējumiem, uzņemties atbildību par saviem darbiem. Ne tikai uzņemties atbildību, bet arī labot savas kļūdas, ja tādas pieļautas, kā arī izdarīt attiecīgus secinājumus. Mēs esam salīdzinoši jauna demokrātija, līdz ar to strauji mācāmies un kļūdāmies, nereti esam impulsīvi vai gluži otrādi – nevajadzīgi pasīvi. Otrs būtisks faktors, kas nereti ietekmē normālas izaugsmes un kvalitātes veidošanos, ir arī mainīgie ārējie apstākļi, kuriem visiem sabiedrības locekļiem ir jāpielāgojas.

– Par citu tēmu, kas arī varētu interesēt mūsu lasītājus, proti, mūzikas un mākslas skolu nākotne. Diskusija par to, vai šīm skolām ir jābūt profesionālu mākslinieku un mūziķu sagatavotājām vai tomēr jādarbojas vairāk pēc interešu pulciņu principa, nav jauna, bet šobrīd, jo īpaši administratīvi teritoriālās reformas sakarā, tā atkal ir aktualizēta, tāpēc ir svarīgs jūsu viedoklis – kādu nostāju paudīsiet, kad būs jāpieņem lēmumi par mūzikas un mākslas skolu turpmāko darbību?

– Kultūrizglītība ir viena no manām kā ministra darba prioritātēm. Lai saskaņotu profesionālās ievirzes kultūrizglītības nacionālo pasūtījumu ar valsts administratīvi teritoriālo reformu un kultūras nozares darba tirgus vajadzībām un kvalitātes prasībām, pēc manas iniciatīvas Kultūras ministrijā ir izveidota un darbu sākusi īpaša darba grupa, kuras uzdevums ir izstrādāt profesionālās ievirzes kultūrizglītības sistēmas attīstības scenārijus un jaunu tās finansēšanas kārtību, nodrošinot kā kultūrizglītības pieejamību, tā arī mērķtiecīgu atbalstu jaunu talantu attīstībai.

Gan Latvijas mūzikas izcilības, gan Dziesmu un deju svētku tradīcijas pamatā ir kvalitatīva un pieejama kultūrizglītība, kas dod iespēju bērniem visos Latvijas novados spert pirmos soļus kultūras iepazīšanā. Ir svarīgi, lai ikvienam Latvijas bērnam arī turpmāk būtu iespējams attīstīt savus mākslinieciskos talantus mūzikā, mākslā un dejā. Vienlaikus ir jārūpējas par to, lai jau agrīnā vecumā tiktu identificēti jaunie talanti un veikts mērķtiecīgs darbs to attīstīšanā, lai arī pēc 10 un 20 gadiem Latvija varētu lepoties ar visā pasaulē pazīstamām kultūras personībām – lai augtu maiņa Nelsonam, Garančai, Šimkum un citiem. Šobrīd valsts investē būtiskus līdzekļus profesionālās ievirzes kultūrizglītībā, sniedzot iespēju gandrīz 20 000 bērnu 150 mūzikas un mākslas skolās Latvijā apgūt mākslas nozaru pamatus. Lai gan kultūrizglītības sistēma kopumā darbojas veiksmīgi un sasniedz savus mērķus, ir pienācis laiks izvērtēt gan tās atbilstību darba tirgus pieprasījumam, gan potenciālās reģionālās reformas ietekmi uz kultūrizglītības pieejamību, pārskatot principus, pēc kuriem tiek veidots valsts pasūtījums kultūrizglītības jomā un piešķirts finansējums kultūrizglītībai

– Šobrīd izveidojies skandāls saistībā ar Jaunā Rīgas teātra rekonstrukciju. Cik daudz jūs par to esat informēts?

– Jaunais Rīgas teātris ir viens no vadošajiem teātriem valstī, zināmā mērā mūsu valsts kultūras vizītkarte un viena no pasaulē atpazīstamākajām teātra trupām. VAS “Valsts nekustamie īpašumi” un būvnieku konflikta kulminācija – līguma uzteikšana – notika laikā, kad stājos amatā, un iedziļināties procesā vajadzēja tūlītēji. Mana kā privātpersonas un arī kā politiķa stratēģija ir vispirms izsmelt visus iespējamos konflikta risinājumus pie sarunu galda, bez liekām emocijām, paskatoties uz situāciju tikai no racionālām pozīcijām. Nekavējoties aicināju pie sevis uz sarunu gan vienu, gan otru pusi. Uzklausot abu pušu teikto, bija skaidrs, ka saruna par situācijas saprātīgu risinājumu vēl iespējama. Kultūras ministrijas galvenais uzstādījums ir laikā, noteikta finansējuma ietvaros un kvalitatīvi paveikta Jaunā Rīgas teātra ēkas rekonstrukcija. Tas ir būtiski gan teātra kvalitatīvai pastāvēšanai, gan arī nākamo Kultūras ministrijas ieceru izpildīšanai Tabakas fabrikas teritorijā. Esmu gandarīts, ka abas puses tomēr sēdušās pie sarunu galda.

Kultūras ministrijas un “Valsts nekustamo īpašumu” attiecību vēsture ir diezgan komplicēta, ar veiksmēm un smagām krīzēm. Pēdējo divu gadu laikā sadarbība tomēr ir uzlabojusies, bet ar Jaunā Rīgas teātra ēkas pārbūvi saistītās problēmas, lai arī kādi būtu objektīvie vai subjektīvie apstākļi, ministrijas un “Valsts nekustamo īpašumu” savstarpējo komunikāciju nepadarīs vieglāku.

– Jaunā Rīgas teātra galvenais režisors Alvis Hermanis ir paudis, ka konfliktam ir kāds zemūdens akmens…

– Es būtu pateicīgs, ja Alvis Hermanis tomēr konkretizētu savus vārdus par potenciālajiem zemūdens akmeņiem. Esmu gatavs uzklausīt!

– Jūs esat viens no Sabiedrības integrācijas fonda padomes locekļiem, kandidējāt arī uz priekšsēdētāja amatu. Kāds ir jūsu redzējums par šīs organizācijas nākotni, prioritātēm? Vai piekritīsiet atkārtoti kandidēt uz padomes vadītāja amatu?

– Jā, ja mani virzīs atkārtoti, es kandidēšu uz fonda padomes priekšsēdētāja amatu. Manuprāt, tas ir tikai loģiski, jo Sabiedrības integrācijas fonds ir radīts publisko finanšu līdzekļu administrēšanai. Jaunajai tā vadībai darbs jāsāk nekavējoties, jāveic funkcionālais audits, jāizstrādā fonda darbības stratēģija un bez kavēšanās jānovērš pastāvošie trūkumi. Man kā ministram, kura pārraudzībā ir sabiedrības integrācijas politikas joma, ir jādara viss iespējamais, lai stiprinātu fonda darbību.

Laika gaitā Sabiedrības integrācijas fondā ir izveidojusies smagnēja birokrātija, par ko regulāri tiek saņemtas sūdzības no projektu īstenotājiem. Ir jāvienkāršo nevalstisko organizāciju pieteikšanās projektu konkursos, piemēram, vispirms vērtējot iesniegtās idejas, tāpat ir jāsāk strādāt e-vidē, nodrošinot projektu iesniegšanu tikai elektroniski. Tāpat svarīgi nodrošināt finanšu plūsmas pārskatāmību, piemēram, fonda administratīvās izmaksas ir virs 500 000 eiro gadā, papildus tam no vairākām Sabiedrības integrācijas fonda administrētajām valsts budžeta programmām tas ietur noteiktu finanšu daļu, kas tiek novirzīta attiecīgās programmas administrēšanai.

Visās valsts budžeta programmās pieejamajam finansējumam konkursa kārtībā būtu jābūt pieejamam NVO sektoram, savukārt administratīvās izmaksas Sabiedrības integrācijas fondam ir jāsedz no pamatfunkciju nodrošināšanai pieejamā finansējuma. Papildus jāseko līdzi tam, cik efektīvi un lietderīgi tiek izmantotas fonda administratīvās izmaksas.

– Un visbeidzot. Jūsu kolēģis Guntars Ruņģis, uzstājoties Stopiņu novada represēto pasākumā, stāstīja, ka sakarā ar jūsu jauno amatu vēl nezina, kas būs ar “Trīs tenoru” turpmākajiem koncertiem. Vai turpināsiet koncertdarbību?

– Stājoties amatā, atklāti minēju, ka iespēju robežās turpināšu savu dziedātāja karjeru, jo profesionālās iemaņas ir dzīvas vien tad, ja tās ikdienā tiek trenētas. Šovasar dziedāju koncertos, kuros bija iesaistīti “Trīs tenori”, jo esam stabila mākslinieciskā vienība. Ja viens izkrīt, cieš visi. Tā ir arī atbildība pret maniem kolēģiem mūzikā. Otrs manai sirdi tuvs projekts, kas radās īsi pirms stāšanās amatā, ir lieliskā programma ar Maestro Raimondu Paulu. Muzicēt kopā ar Maestro sapņo teju visi Latvijas mūziķi, un šogad šis sapnis piepildījās arī man.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.