Menu
 

Mārcis Auziņš: Ģitārspēles okeāns ir dziļš un neizsmeļams Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
“Tā ir vislielākā svētība, ka varu paņemt savu instrumentu un braukt uzstāties tur, kur nekad neesmu bijis, un spēlēt cilvēkiem, kuri nekad mani nav dzirdējuši,” par savu profesiju saka ģitārists Mārcis Auziņš. Foto – Dagmāra Legante “Tā ir vislielākā svētība, ka varu paņemt savu instrumentu un braukt uzstāties tur, kur nekad neesmu bijis, un spēlēt cilvēkiem, kuri nekad mani nav dzirdējuši,” par savu profesiju saka ģitārists Mārcis Auziņš. Foto – Dagmāra Legante

“Uzrakstīju mūziku Valmieras Drāmas teātra izrādei “Vidzemnieki”, gada sākumā klajā nāca mans otrais soloalbums “Aizrautība”, tiku nominēts Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai “Zelta Mikrofons”, pārcēlos uz dzīvi Mārupē,” atskatoties uz aizvadīto gadu, rezumē ģitārists Mārcis Aziņš.

Pašlaik lielāko daļu laika viņš velta mēģinājumiem pirms koncerttūres “Aizrautība”, kas atsāksies jau septembra beigās. Vēl Mārcis labprāt seko līdzi tam, kas notiek politikā. Tur, viņaprāt, joprojām ir pārāk daudz kļūdu un paviršību – lietu, ko savā profesijā viņš atļauties nevar.

– Paskatoties koncertu aprakstus, rodas sajūta, ka šovasar esi tikai strādājis. Vai tomēr izdevās mazliet pabaudīt dzīvi?

– Biju uz dažām dienām izrāvies līdz Portugālei, kur Lisabonas krodziņos izdevās paklausīties portugāļu fadu priekšnesumus. Tas bija ļoti iedvesmojoši, turklāt es labprāt klausos tieši brazīļu un portugāļu mūzikas novirzienu. Man vispār patīk tā iespēja, ka, nokļūstot ceļamērķī, varu aiziet uz kādu mazu vietējo klubiņu un paklausīties autentiskus mūziķu priekšnesumus. Bet, tā kā ceļojuma galvenais mērķis bija atpūta, braucām gar okeāna piekrasti un noīrējām mazu mājiņu okeāna krastā Albufeirā. Tas šķita labākais veids, kā izbaudīt šo valsti, – mazas neskartas pludmales, klusums, miers un ārkārtīgi skaisti saulrieti.

– Vai, klausoties portugāļu un citu valstu mūziķu priekšnesumus, ietekmējies un šo to noskati arī savai spēles manierei?

– Redzi, atšķirībā no vokālās mūzikas “ģitārspēle” ir ārkārtīgi plašs jēdziens. Tu vari spēlēt džezu, klasiku, roku, izvēlēties klasisko, neilona stīgu, divpadsmit stīgu vai akustisko ģitāru. Tas lauciņš ir plašs, un tieši tāpēc no visa, kas dzirdēts ceļojumos, varu kaut ko paņemt sev, un tas viss kādā brīdī satiekas, veidojot manu ģitārspēles stilu.

– Tu savu spēlēšanas stilu sauktu par unikālu?

 Nē! (Smejas.) Man liekas – ja kāds mūziķis pats par sevi tā teiktu, tas nebūtu pārāk stilīgi. Mūzika nav sports, kur tu vari būt unikālāks vai labāks par citiem. Savos 36 gados esmu sapratis: ja tu regulāri strādā, nefilozofējot par to, kā vajadzētu spēlēt, bet ieguldi darbu, laiku un aizrautību instrumenta spēlē un treniņos, tad arī viss ir kārtībā. Tad varu uz skatuves kāpt ar domu: es ar tīru sirdsapziņu daru taisnu lietu. Varbūt to var salīdzināt ar biznesa vidi un ilgtspējīgu biznesu, kurā visu laiku ir jāiegulda, un tikai tad tas atmaksāsies. Domāju, ka mūzikā nekas nav citādāk.

– Tad laikam diezgan droši var apgalvot, ka esi nopietni “salaulāts” ar ģitāru. Kāpēc tu pievērsies tieši šim instrumentam?

– Oficiāli tie varētu 20 gadi, kopš nopietni esmu pievērsies ģitārspēlei; tas notika pēc tam, kad mūzikas skolā pabeidzu klavierspēles klasi. Kāpēc izvēlējos ģitāru? Grūti pateikt vienu iemeslu, bet droši vien tāpēc, ka man, kā jau daudziem jauniešiem, šķita, ka ģitāra ir moderns mūzikas instruments, turklāt manam tēvam uz skapjaugšas stāvēja klasiskā septiņstīgu ģitāra, uz kuras kaut ko biju sācis strinkšķināt lēnā garā. Un tad soli pa solim radās aizrautība un mīlestība pret šo instrumentu.

– Tavi kolēģi ir teikuši, ka saksofons ir seksīgākais mūzikas instruments, čells – gudrākais… Kādu īpašību tu piedēvētu ģitārai?

 Kā lai šo īpašību nosauc vienā vārdā? Iekļaujot visus iespējamos ģitāru veidus, es teiktu, ka tā ir vishameleoniskākais jeb viskrāsainākais instruments, jo uz ģitāras var nospēlēt visdažādāko žanru mūziku – sākot ar klasiku un beidzot ar džezu. Patiesībā šī ģitāras īpašība arī veido manu aizrautību, jo nekad neesmu bijis līdz galam mierā ar to, ko un kā varu nospēlēt. Protams, novērtēju to darbu, ko jau esmu ģitārspēlē ieguldījis, bet tajā pašā laikā zinu, cik vēl tas okeāns ir dziļš un neizsmeļams – joprojām varu diendienā ņemties un brist tajā aizvien dziļāk. Tad jau skatīsies, kas sanāks, kad man būs 40 vai 50 gadu. (Smejas.)

Pilnu interviju ar Mārci Auziņu lasiet 3.septembra “Rīgas Apriņķa Avīzes” pielikumā “Kodols”.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.