Pa Jāņa Dūmiņa, Alfreda Dziļuma un Pētera Aigara pēdām Baldonē ^{Apriņķis.lv}

“Saplēstās krūzes” autors – divu novadu lepnums

Ar slaveno novadnieku – rakstnieku Alfredu Dziļumu (1907–1976) – lepojas gan Baldones, gan Ķekavas novads, turklāt savā otrajā populārākajā romānā “Vienas vasaras zieds” viņš aprakstījis patiesus notikumus, kas savulaik risinājušies tieši Baldones apkārtnē un kūrortā (šis A. Dziļuma darbs LTV ekranizēts 1996. gadā, savukārt “Saplēstā krūze” – 2015. gadā).

“Oficiāli Alfrēds Dziļums bija piederīgs Baldones pagastam, taču Ķekavai (kādreizējam Doles pagastam) bija svarīga nozīme viņa dzīvē. Ķekavu un ķekaviešus rakstnieks pieminējis biogrāfiskajās grāmatās “Zeme dzīvo” un “Pēdas rīta rasā”, kā arī ieaudis lugu, romānu un stāstu sižetos un tipāžos. Protams, to atpazīt var tikai rakstnieka daiļrades cienītāji un novada vēstures zinātāji,” Ķekavas novada muzeja mājaslapā raksta muzeja speciāliste Aija Grīnvalde.

Rakstnieks piedzima 1907. gada 2. maijā Jura Dziļuma un Helēnas Šteinertes ģimenē sava vectēva Indriķa Dziļuma mājā – Doles pagasta “Jeņčos” –, jo ugunsgrēks bija nopostījis Baldones “Pūriņus”, kur bija ieprecējies viņa tēvs, turklāt abas saimniecības šķīra vien robežupīte Ķekaviņa. Vēlāk par šo laiku Alfreds Dziļums rakstīja: ““Jeņčos” esmu dzimis. [..] Jenčutēvam bija tāla slava. Viņš prata apvārdot visādas kaites. [..] “Jeņčos” nebija garlaicīgi ne ziemā, ne vasarā. Tur varēja kāpaļāt pa zemzaru mežābeli, varēja apbrīnot slaido Vāczemes egli un resnu bezzarainu priedi ar lēzeni nošķiebtu skuju cepuri...”

Kad tika dalīts tēva mantojums, Alfreds Dziļums ieguva zemesgabalu, kur vēlāk izveidoja savu saimniecību un uzcēla “Rietumu” mājas; šajā laikā viņš nodibināja ģimeni, kurā dzimuši divi dēli. Tieši “Rietumos” 1939. gadā tapis viņa populārākais darbs “Saplēstā krūze”, ko turpinājumos drukāja žurnāls “Atpūta” (atgādināsim, ka pēc romāna motīviem 2015.gadā tapa LTV seriāls). “Rietumu” mājas joprojām atrodas Baldones novada teritorijā, un, kā norāda Baldones novada muzeja vadītāja pienākumu izpildītāja Anete Braufmane, pie mājām ir novietots piemiņas akmens, taču muzejs šeit nav ierīkots.

1944.gadā Alfreds Dziļums tika iesaukts Latviešu leģionā, un tā izrādījās šķiršanās no Latvijas uz mūžu. Pēc kara viņš Lībekā aktīvi iesaistījās latviešu bēgļu kultūras dzīvē un apprecējās otrreiz, bet 1950. gada martā uz vācu kuģa ogļu kravas telpā nelegāli aizbrauca uz Zviedriju, kur strādāja meža darbos Vermlandē, vēlāk fabrikā Kalhellā un Latviešu palīdzības komitejā Stokholmā. No 1970. līdz 1976. gadam bija laikraksta “Latvija” (Vācijā) Zviedrijas redaktors.

Dziļums miris Zviedrijā 1976. gadā un apbedīts Nījedas baznīcas kapsētā Molkomā, Vermlandē, Zviedrijā. Viņa atstātais literārais mantojums ir visnotaļ ievērojams – 21 romāns, četras atmiņu grāmatas un sešas lugas.

Diriģenta piemiņa Baldones Mūzikas skolā

Tie, kuri Dziesmu svētku kopkorī dziedājuši maestro Jāņa Dūmiņa (1922–2011) diriģēto Emiļa Melngaiļa “Jāņu vakaru”, šo brīdi droši vien neaizmirsīs nekad, un, kā sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” stāsta biedrības “Maestro Jāņa Dūmiņa piemiņas atbalstīšanai” pārstāvis Andris Feldmanis, jaunajiem diriģentiem šis skaņdarbs esot grūti pārkožams rieksts. Tiesa, vai “Jāņu vakaru” Dūmiņš ir diriģējis savā jaunībā, kad kļuva par Baldones kora diriģentu, kuru vadīja no 1940. līdz 1944. gadam, nav zināms, taču Rīgā dzimušā diriģenta mūžs ir bijis cieši saistīts ar Baldoni.

Kā stāsta Baldones novada muzeja pārstāve Anete Braufmane, gan Jāņa Dūmiņa tēvs, gan vectēvs ir dziedājuši Baldones korī, un viņu dzimta ir baldonieši vismaz piecās paaudzēs, lai gan dzimtas mājas tika sagrautas Otrā pasaules kara laikā.

“Baldone man ir vajadzīga jebkurā dzīves brīdī, jebkurā gadalaikā – arī ziemā. Kaut uz vienu dienu, kaut dažām stundām. Kājām vai uz slēpēm kādi kilometri pa pazīstamajām vietām – un jauni spēki, jauns darba prieks atkal atgriežas,” savulaik ir teicis Jānis Dūmiņš.

Andris Feldmanis stāsta, ka jaunībā Jānis Dūmiņš strādājis par tenisa treneri Baldones sanatorijā, jo bijis ļoti sportisks. “Turklāt tieši Jānim Dūmiņam varam teikt lielu paldies par Vanagkalna estrādi, jo viņš kopā ar toreizējo Baldones kolhoza priekšsēdētāju staigāja pa Baldones apkārtni un meklēja vietu ar vislabāko un piemērotāko akustiku. Dūmiņš lika savai meitai Ilzei dziedāt un klausījās, kur skan vislabāk, un tā šī vieta tika izvēlēta.”

Izcilā diriģenta piemiņa Baldonē iemūžināta, viņa vārdā nosaucot mūzikas skolu. Tiesa, pagaidām diriģentam veltīta ekspozīcija šeit nav iekārtota, bet tā pamazām topot, un ar materiāliem tai palīdzot diriģenta atraitne un meita Ilze, kura dzīvo un strādā Austrijā.

Diriģenta atdusas vieta ir Baldones kapos. Interesanti, ka, pateicoties biedrībai “Maestro Jāņa Dūmiņa piemiņas atbalstīšanai”, jau vairākus gadus viņa piemiņa tiek godināta kopdziedāšanas akcijā “Dziesmu ziedi”, un tiek plānots, ka 2022. gadā, kad tiks svinēta diriģenta simtā jubileja, taps vērienīgs koncertuzvedums.

“Sarkanā vilciena” autors atdusas dzimtajā pusē

Iespējams, mazāk pazīstams varētu būt dzejnieka un publicista Pētera Aigara (īstajā vārdā Herberts Tērmanis; 1904–1971) vārds. Lielākā daļa viņa darbu iznākuši trimdā Kanādā, taču Latvijā noteikti vispazīstamākais viņa darbs ir laikā no 1941. līdz 1947. gadam tapusī dramatiskā poēma “Sarkanais vilciens” – veltījums deportāciju upuriem, kurai mūziku sarakstījis komponists Juris Kulakovs un kas visai bieži tiek atskaņota 14. jūnijā.

Dzejnieks Imants Auziņš grāmatas “Sarkanais vilciens” pēcvārdā raksta: “Poēma “Sarkanais vilciens” ir latviešu rekviēms deportāciju upuriem. Tā ir gadsimta, laikmeta antitēze Raiņa poēmai “Ave sol”. Pētera Aigara veikums pieder pie nozīmīgākajiem latviešu dzejas sasniegumiem 20. gadsimtā.”

Pēteris Aigars dzimis 1904. gada 10. oktobrī Doles muižai piederošajā Katlakalna pagasta Vimbukrogā, kur viņa tēvs bija krodzinieks. 1905. gadā ģimene pārcēlās uz Baldones “Ciršiem” un ilgus gadus nodarbojās ar lauksaimniecību. Jāpiebilst, ka viņu māja atradās Baldones parka teritorijā un padomju gados tajā bija iekārtota sanatorijas laboratorija, taču, kā “Rīgas Apriņķa Avīzei” pastāstīja P. Aigara brāļa mazdēla Venta Tērmaņa kundze, Latvijas Nacionālās operas māksliniece Baiba Tērmane, šī ēka nav saglabājusies, līdz ar to piemiņas vieta šeit nav ierīkota. Tiesa gan, Baldonē dzejnieks nav aizmirsts – pateicoties novadnieku un radinieku iniciatīvai, kopš 1999. gada viņš un viņa kundze ir pārapbedīti Baldones kapsētā.

Pirmais P. Aigara dzejolis 1926. gadā publicēts “Latvijas Kareivī”, 1934. gadā viņš sāka strādāt “Jaunāko Ziņu” redakcijas literārajā daļā un šajā gadā apprecējās ar Latvijas Nacionālās operas baleta solisti Siru Jurgenu; ģimenē dzimuši divi dēli. Pēc kara, tāpat kā daudzi latvieši, arī Pēteris Aigars ar ģimeni devās trimdā, kur mira 1971. gadā.

Jāpiebilst, ka P. Aigars ir desmit dzejas grāmatu, astoņu stāstu un romānu, bērnu grāmatu, Latvijas un trimdas periodikā publicētu rakstu autors.