Menu
 

Laura Groza-Ķibere: "Spēlēju, dancoju" nav tikai stāsts par skaistu mīlestību un upurēšanos Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
“Esmu moderna sieviete un ne vienmēr pakļaujos sabiedrības normām, tāpēc man bija svarīgi izstāstīt stāstu tieši par Leldi – ka viņa tiek noniecināta, nomocīta un apšaubīta kā sieviete,” saka režisore Laura Groza-Ķibere. Foto – Monta Tīģere “Esmu moderna sieviete un ne vienmēr pakļaujos sabiedrības normām, tāpēc man bija svarīgi izstāstīt stāstu tieši par Leldi – ka viņa tiek noniecināta, nomocīta un apšaubīta kā sieviete,” saka režisore Laura Groza-Ķibere. Foto – Monta Tīģere

“Pirmizrāde tuvojas, jāsāk svinēt,” smaidot pirms sarunas saka režisore Laura Groza-Ķibere. Ceturtdien, 26. septembrī uz Latvijas Nacionālās operas skatuves notika viņas jaunākā veikuma – Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” jauniestudējuma – pirmizrāde. Lauras iestudētās izrādes vairākkārt saņēmušas balvas – gan “Spēlmaņu nakts” balvu “Gada labākā izrāde”, gan Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvas “Kilograms kultūras”. Tās allaž mazliet provocējušas un sapurinājušas skatītājus. Laura pieļauj, ka šādu skatītāju reakciju varētu saņemt arī viņas iestudētā opera, kurā viņa kā režisore iekodējusi tās lietas un parādības, kas viņu pašlaik satrauc visvairāk.

– ”Spēlēju, dancoju” jūsu radošajā biogrāfijā ir jau otrais operas iestudējums. Kas jūs piesaista operas žanram?

– Man ļoti patīk liela formāta darbi, turklāt atšķirībā no teātra šajā izrādē uz skatuves atradīsies teju simt cilvēku, orķestra bedrē – vēl puse simta. Bet pats fascinējošākais šajā žanrā ir tas, ka mums visiem par kaut ko ir jāvienojas, un tas man ir liels izaicinājums. Protams, diriģents nāk ar savu autoritāti, un man ir savas vajadzības, lai īstenotu ideju, kuru esmu izdomājusi. Tā nu mazliet totalitārā režīmā demokrātisku sarunu rezultātā mēģinām vienoties. Protams, strādājot pie operas iestudējuma, visi saprot, ka “pirmā vijole” ir komponists, tāpēc ir svarīgi realizēt viņa radošās ieceres un ir būtiski, ka komponists mūs visus iedvesmo. Tāpēc mēs, strādājot pie iestudējuma, mēģinām komponistu saprast un atkodēt.

– Teicāt, ka šis darbs pie iestudējuma jums ir pamatīgs izaicinājums. Kādēļ to pieņēmāt?

– Pirms pusotra gada man šo darbu piedāvāja toreizējais Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors Zigmars Liepiņš, un kā es varēju nepiekrist, ja operu iestudēšana ir mans sapnis un man ārkārtīgi patīk šis žanrs? Ja būtu tāda iespēja, es Operā labprāt atgrieztos biežāk, taču mūsu valstī ir viens opernams, bet mākslinieku, kas strādā pie operu iestudēšanas, ir tik daudz, ka, lai tiktu pie šī darba, nākas stāvēt rindā. Laikam būtu jāveido slīdošais grafiks, jo, lai izstāvētu režisoru rindu, paiet kādi trīs četri gadi, kā tas bija manā gadījumā. (Smejas.) Protams, ka es gaidīju uzaicinājumu atkal atgriezties Operā, lai veidotu kādu iestudējumu, un, protams, ka mani uzrunāja arī iestudējamais materiāls, jo, manuprāt, “Spēlēju, dancoju” ir visinteresantākā Raiņa luga, kas mani allaž ir fascinējusi. Tiesa, es nekad neesmu sapratusi, kā šo darbu var iestudēt dramatiskajā teātrī, jo tas ir ļoti specifisks, lai gan biju par to domājusi. Šajā lugā ir tik daudz mitoloģijas, abstrakcijas, simbolu un vienlaikus arī sadzīve – tāds četru žanru samiksējums. Tāpēc man tiešām nebija skaidrs, kā dramatiskajā teātrī to var izstāstīt.

– Bet ir taču gan Smiļģa, gan Mierlauka veidotie šīs lugas iestudējumi.

– Tie bija citi laiki! Tad vairāk klausījās vārdu, modē bija tautiskais romantisms. Mūsdienās Raini vairs nevaram stāstīt, uzvelkot meitenēm blondās bizes un…

– … un Totam iedodot kokli?

– Mūsu izrādē, starp citu, Totam būs kokle, jo modē atgriežas folkloras elementi un ir pietiekami daudz modernu cilvēku, kas praktizē šīs lietas. Ja tās ir saturiski kvalitatīvi nostrādātas un blīvas, man liekas, ka tas ir jaudīgi. Taču man ir iebildumi pret, kā mani kolēģi saka, “feikloras” elementiem – ka mēs tos izmantojam, bet caur komercstruktūrām tie ir tik ļoti pārradīti un tik ļoti interpretēti. Cilvēki šos elementus ļoti daudz lieto, taču reti kurš apzinās, no kurienes tas nāk. Ir tik daudz krūzīšu ar latvju zīmēm, krekliņi ar zalkša zīmi, rokassprādzes, tautiskās zeķes… Tas man vairs neliekas tik simpātiski. Savukārt tas, ko mūsu kultūrā dara Ilga Reizniece vai Laima Jansone, ir pilnīgi cits stāsts! Mūsu izrādei Tota kokli gatavoja koklētājas Laimas Jansones meistars, un šis instruments ir maksimāli autentisks. Un, jā, man visa iepriekš minētā liekas par daudz, tāpēc operas otrajā cēlienā mēs mazliet ironizējam par autentisku lietu padarīšanu par plaša patēriņa precēm.

– Operas darbība pārcelta uz Rīgas pili, kad tur pirms sešiem gadiem saulgriežos izcēlās milzīgs ugunsgrēks. Vai tas simbolizē elli, uz kuru Tots dodas glābt Leldi?

– Kad man piedāvāja iestudēt šo darbu, es gribēju izstāstīt stāstu un atrast analoģiju mūsdienu kontekstā. Varēju to abstrahēt un radīt simboliskus tēlus “zeltainā tēvzemē”, bet man gribējās, lai sadzīve iet caur jēdzienisku satvaru un komunicē par problēmsituāciju šā brīža Latvijā. Rainis šo lugu rakstīja kara laikā, un viņš pat nevarēja iedomāties, ka kādreiz Latvija būs brīva, lai gan par to sapņoja un arī iekodēja to Leldes tēlā, savukārt vācu muižniecība bija spēks, kas apdraud pašnoteikšanos; par tautas pasivitāti, kas kavē atmodu. Septiņdesmitajos gados par to pašu runāja Imants Kalniņš un Imants Ziedonis, un tad bija pilnīgi skaidrs, kas ir ārējais ienaidnieks, ka valsts mums beidzot ir, taču tā ir okupēta.

– Un tagad?

– Tagad, 2019. gadā, mums ir sava valsts, esam atguvuši pašnoteikšanos un brīvību, esam kungi paši savā zemē, taču, saņemot piedāvājumu strādāt pie šī iestudējuma, uztraucos, vai vispār šis darbs tagad būs vietā un laikā, vai ir īstais laiks runāt par “latvju zemes laupīšanu” laikā, kad nav nekāda apdraudējuma, tikai propagandas uzturēta trauksme, ka mūs visu laiku apdraud tā pati blakus esošā Krievija vai imigrantu pūļi, vai arī mēs no tā abstrahējamies. Jo burtiski šeit, šajā dienā, man neviens neuzbrūk, neviens pāri nedara. Es nevaru visu laiku atsaukties uz kultivēto propagandu par ārējo ienaidnieku, kas uz mums tēmē! Iespējams, tas tā notiek, bet – es nevaru visu laiku baidīties, tajā pašā laikā nedzīvojot to dzīvi, kas man ir tagad.

– Jo droši vien tagad ir citas problēmas.

– Un pietiekami daudz! Mēs esam kļuvuši ļoti pavirši, nolaidīgi pret savu atgūto mantojumu, pret to, ko kāds ir izcīnījis, radījis, bet mēs nespējam miera laikos to apsaimniekot. Tad atcerējos 2013. gada ugunsgrēku Rīgas pilī, un man tas likās ļoti simboliski – tāpat kā šovasar, kad dega Parīzes Dievmātes katedrāle. Man liekas, ka kaut kur gaisā ir nenosargātās brīvības tēls, un to var attiecināt arī uz Rīgas pili, uz nespēju to apsaimniekot – pils dega rekonstrukcijas darbu laikā, jo netika ievērota ugunsdrošība. Kas man liekas simptomātiski – ka tagad, sešus gadus vēlāk, neviens par to nav saukts pie atbildības, ka nav atrasts neviens vainīgais! Un bēdīgi slavenā būvfirma, kas veica atjaunošanas darbus, atkal ir kļuvusi bēdīgi slavena… Tā bija tāda notikumu virkne, kas atkal aktualizējās, kad mēs jau strādājām ar savu iestudējuma ideju. Man bija vajadzība aktualizēt stāstu par neapsaimniekotu, miera laikos nopostītu Rīgas simbolu. Laikā, kad mūs neviens neapdraud, pašā Vecrīgas sirdī dega Rīgas simbols – pils, kurā atradās Vēstures muzejs, kur varēja sadegt mūsu valsts nacionālās vēstures liecības, kas identificē mūs kā nāciju. Cieta prezidenta reprezentācijas telpas, tostarp Anša Cīruļa ļoti skaistais Art Deco un nacionālā romantisma stilā veidotais interjers. Tas būs redzams arī uz skatuves kā izrādes dekorācijas. Kāpēc es par to runāju? Toreiz pils ugunsgrēks man bija kā pļauka sejā, jo neviens taču pili nebombardēja un neapšaudīja.

– Kas tādā gadījumā būs Lelde – vienkārša latviešu meitene? Un kāds jūsu izrādē būs Tots?  

– Tie nebūs konkrēti prototipi, bet, jā, Lelde tiešām būs vienkārša latviešu meitene ar tām latviešu sieviešu problēmām un kvalitātēm, kas šobrīd raksturo sievietes, un es to atļaujos stāstīt kā sieviete. Lelde ir no emocionālās un psiholoģiskās vardarbības cietusi sieviete, kura tiek provocēta uz laulību procesu, kam viņa nemaz nav gatava, un kurai jāpacieš sabiedrības spiediens. Lai gan sevi uzskatām par mūsdienīgu un modernu nāciju, joprojām sievietēm jāpacieš norādījumi par to, kad viņām jādzemdē un kad jāprecas. Esmu moderna sieviete un ne vienmēr pakļaujos sabiedrības normām, tāpēc man bija svarīgi izstāstīt stāstu tieši par Leldi – ka viņa tiek noniecināta, nomocīta un apšaubīta kā sieviete. Zemgus, manā izpratnē, ir puisis, kurš (atvainojiet, mīļie latviešu vīrieši!) pārāk ilgi dzīvojis kopā ar mammu, un arī šāds attiecību modelis daudz ko nosaka, un tā ir viņa nelaime. Savukārt Tots ir ļoti moderni domājošs cilvēks, kurš savulaik izmantojis privilēģiju un aizbraucis no Latvijas, lai daudz ko iemācītos un tur iegūtās zināšanas liktu lietā Latvijā. Mēs daudz tiekam biedēti ar globalizāciju, bet daudziem jauniešiem globalizācijas sekas ir ļāvušas doties mācīties uz ārzemēm, tad atgriezties un tur gūtās zināšanas investēt šeit. Arī Tots ir izceļojies, tāpēc, atgriežoties Latvijā, uz daudz ko skatās citādāk, taču man bija svarīgi pateikt, ka viņam nav līdera ambīciju. Viņš ir labā nozīmē lecīgs un pašpietiekams, viņš grib dzīvot un baudīt. Un tad Tots ierauga meiteni, kas viņam iepatīkas…

– Šī opera būs arī skaists mīlas stāsts?

– Jā, tā ir iecerēts. Kāds to varētu salīdzināt ar “Orfeju”, taču tajā stāstā Eiridīki glāba viņas mīļotais. Tāpēc mūsu stāstā Zemgum vajadzētu doties pazemē pakaļ Leldei, bet viņu glābj būtībā svešs vīrietis. Un tas man liekas labs stāsts un vēstījums – ka svešie reizēm ir tie tuvākie, savukārt tuvākie ir sveši, un tā tas ir arī šajā gadījumā, kad Tots ir gatavs upurēties. Tas upurēšanās stāsts man arī liekas ļoti skaists, kas varbūt kādam liksies ļoti muļķīgs, jo – kāpēc gan būtu jāupurējas svešiem cilvēkiem. Tāpēc Totam arī izrādes beigās tiek pateikts, ka viņš vairs nedzīvos savā karmas aplī, kādā ir pierasts, bet aizies citās sfērās, kas viņam ir piedienīgākas.

– Ko, jūsuprāt, par šo interpretāciju teiktu Rainis un Imants Ziedonis?

– (Smaida.) Man pat ir bail domāt, ko viņi teiktu, jo nekādā veidā nemēģinu ar viņiem sacensties. Man ir svarīgi tas, ko domās Imants Kalniņš, jo viņš būs uz pirmizrādi. Tiekoties ar viņu pirms šā darba iestudēšanas, sapratu, ka viņam piemīt apbrīnojami ass prāts, viņš nav iestrēdzis sīki nacionālās kategorijās. Nekādā veidā nekritizēšu viņa politiskos uzskatus, ko daudzi pārprot, – manuprāt, viņš savus uzskatus pauž ļoti radikāli. Man ļoti patīk, kā viņš redz Latviju. No otras puses, Kalniņa mūzika pierāda, ka viņš nav sīki nacionāls, bet tajā pašā laikā tas ir tas, ko mēs saucam par latvisko kodu. Arī Imants Ziedonis kā absolūts dižgars un filozofs vienmēr runāja par Latviju plašākā telpā, viņš nerunāja sīki nacionālā nozīmē. Tas pats attiecas uz Raini – viņš atgriezās no emigrācijas un gribēja šeit celt jaunu valsti, bet – izmantojot to pieredzi, ko bija ieguvis ārpusē, nevis aizverot robežas. Tāpēc arī elle mūsu izrādē tiek definēta kā radikāli nacionāla vide. Man pašai tā būtu elle – kā Latvijas pilsonei un patriotei nonākt valstī, kur, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, tiktu aiztaisītas robežas, un nacionāli radikalizēties, kur visiem liktu dziedāt Dziesmu svētkos, nēsāt prievīti un kalpot vienam vienīgam uzskatam.

– Manuprāt, jums ar saviem iestudējumiem patīk publiku nedaudz provocēt. Vai jūs nebaida, ka “Spēlēju, dancoju” vēstījumu skatītājs varētu pārprast?

– Domāju, ka tā varētu gadīties. (Domā.) Mūsu kultūrā neviens nedrīkst kaut ko sliktu pateikt, piemēram, par Dziesmu svētkiem, un es arī neko sliktu nesaku. Tajā pašā laikā es gribu būt uzmanīga, jo tad, kad mēs aizraujamies un kāds vēl to izmanto, mums rodas sajūta, ka esam šausmīgi nacionālpatriotiski un apkalpojam vienu konkrētu pasaules uzskatu. Mēs kļūstam neiecietīgi pret citām nācijām, pret iebraucējiem, un tas mani ļoti biedē. Kāpēc mēs nespējam ar pašapziņu nest savu nacionalitāti? Vajag stiprināt savu pašapziņu, jo mēs visu laiku tiekam biedēti, un tas mums liek kļūt neadekvātiem pret normālām parādībām.

– Šī izrāde, jūsuprāt, varētu stiprināt nacionālo pašapziņu? Protams, ja tā tiks pareizi nolasīta, jo nav jau noslēpums, ka daļa latviešu skatītāju ir gana konservatīvi.

– Man ir grūti atbildēt, jo izrādē ir dažas provokācijas un es nezinu, kā tās nolasīsies. Bet manu pašapziņu šī izrāde viennozīmīgi stiprina, jo es strādāju ar trim ģeniāliem cilvēkiem – operas autoriem –, kas man liek būt maksimāli ģeniālai gan kā šīs valsts pilsonei, gan kā personībai un māksliniecei, gan Latvijas valsts patriotei.

 

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.