Menu
 

Inčukalna novada lepnums – Jānis Sudrabkalns, Doku Atis, Eduards Kalniņš un citi Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Kārļa Zāles, iespējams, pēdējais darbs apskatāms Inčukalna Vecajos kapos: raudoša sieviete noliekusies pār rožu klēpi, pieminot 1941. gada 4. jūlijā kritušos jauniešus. Ik gadu šajā datumā pie pieminekļa tiek rīkots piemiņas brīdis. Foto – Inga Freimane, Una Griškeviča, publicitātes Kārļa Zāles, iespējams, pēdējais darbs apskatāms Inčukalna Vecajos kapos: raudoša sieviete noliekusies pār rožu klēpi, pieminot 1941. gada 4. jūlijā kritušos jauniešus. Ik gadu šajā datumā pie pieminekļa tiek rīkots piemiņas brīdis. Foto – Inga Freimane, Una Griškeviča, publicitātes

Ar ievērojamām personībām bagāts ir arī Inčukalna novads. Te dzimis dzejnieks Jānis Sudrabkalns, muižā par rakstvedi strādājis rakstnieks Doku Atis, dzīvojis gleznotājs Eduards Kalniņš un aktieris Alfreds Amtmanis-Briedītis, “Atvasītēs” dzīvojis tēlnieks Kārlis Zāle, Mākslinieku dārzu iekopusi operas soliste Anna Ludiņa-Pabiāna...

Kā stāsta Inčukalna tautas nama vadītāja Inga Freimane, novads un pagasts tiešām var lepoties ar faktu, ka te dzimušas un dzīvojušas daudzas ievērojamas personības, taču lielākoties viņu piemiņa iemūžināta topošajā novadpētniecības muzejā: “Cik nu esam varējuši, tik esam savākuši.”

Piemiņas plāksnīte māksliniekam – vēl tikai padomā

Inčukalna pagastā dzimis un dzīvojis ievērojamais latviešu gleznotājs Eduards Kalniņš (1904–1988). Mākslinieka meita – māksliniece Ieva Kalniņa – “Rīgas Apriņķa Avīzei” pastāsta, ka viņas tēvs pagājušā gadsimta 50. gadu beigās Inčukalnā uzcēlis māju, kurai devis vārdu “Dārziņi”, un 1958. vai 1959. gadā vedis dzīvesbiedri – mākslinieci Ritu Valneri (1929–2015) – rādīt jaunceļamo namu.

“Vecāki stāstīja, ka sākumā viņi dzīvojuši mazā mājiņā, bet, kad tika uzcelta lielā, pārcēlušies uz turieni, taču galvenokārt viņi šeit dzīvoja pa vasarām,” stāsta Ieva un atzīst – lai gan māju nosaukums vairs nav “Dārziņi”, plāksne ar šo nosaukumu joprojām nav noņemta. Tiesa, nekādas informatīvas piemiņas zīmes, ka šeit dzīvojuši abi mākslinieki, neesot.

“Ciems gribēja likt piemiņas plāksni, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas pagaidām nav izdarīts. Nekādi interesentu bari arī te neklīst, jo dzejnieki jau noteikti ir populārāki par māksliniekiem, un šādas ekskursijas arī nav iesāktas,” ar smaidu rezumē Ieva, kura tagad dzīvo tēva celtajā mājā.

Inčukalna medību pilī, kuru barons fon Zonberhards cēla saviem bērniem, pirmās brīvvalsts laikā ārstējās daudzi mākslinieki, tostarp tēlnieks Kārlis Zāle.


Dzejnieka vecāku un muižas rakstveža draudzība

Arī dzejnieks Jānis Sudrabkalns (īstajā vārdā Arvīds Peine; 1894–1975) ir inčukalnietis – viņš pasaulē nāca Inčukalna kroga nomnieka (pēc izglītības skolotāja) Kārļa un Annas Peiņu ģimenē.

Tiesa, jau 1902. gadā ģimene pārcēlās uz Jaunpiebalgu, savukārt pati kroga ēka nav saglabājusies – vietai, kur tas atradās, tagad pāri iet ceļš.

“Interesants ir fakts, ka ar Sudrabkalna tēvu draudzējies rakstnieks Doku Atis, kurš no 1893. līdz 1903. gadam strādāja Inčukalna muižā par saimniecības pārzini un rēķinvedi.”

Atgādinot šo faktu, Inga Freimane ar smaidu citē jaunībā lasīto Doku Ata vēstuli par inčukalniešiem, un tā neesot bijusi īpaši glaimojoša: “Ļoti nenovīdīga tauta!”

Diemžēl no Inčukalna jeb Hincenbergas muižas nav palikušas nekādas pēdas, jo tā tika nopostīta 1919. gadā. Pēc Otrā pasaules kara beigām muižas parkā tika izveidoti padomju karavīru Brāļu kapi un tika uzstādīts tēlnieces Guntas Zemītes veidotais Mātes tēla monuments. Šo vietu mūsdienās sauc par Indrānu parku.

Kādu laiku Inčukalna pusē dzīvojis arī Vilis Lācis, kurš šeit esot strādājis pie baļķu kraušanas, un to viņš esot stāstījis rakstniecei Ingrīdai Sokolovai. Tiesa, par šo faktu nekādas sīkākas ziņas “Rīgas Apriņķa Avīzei” atrast neizdevās.

Uzņēmējs, kurš palīdzēja atgūt Latvijas zeltu

Ar Inčukalnu saistīts arī uzņēmēja Guntara Ābola (diplomātiskās darbinieces Ainas Nagobads-Ābolas dzīvesbiedrs) vārds. Inga Freimane stāsta, ka, lai gan G. Ābols dzimis un arī apglabāts Raunā, viņa vecāki bija uzcēluši mājiņu Inčukalnā, kur arī dzīvojuši.

Uzņēmējs, kurš izdarīja ļoti daudz, lai Latvija atgūtu 30. gados Francijas bankā noguldīto Latvijas zeltu, savās atmiņās raksta: “Manas skolas gaitas sākās Inčukalna pamatskolā – sarkanā ķieģeļu celtnē pie Vidzemes šosejas, 3,5 km no mājām. 7 km dienā septiņus gadus vecam puisītim manā atmiņā nav saglabājies kā īpašs grūtums. Gluži otrādi – palikušas dažas gluži poētiskas atmiņas. Vispirms jau pats ceļš. Gājiens cauri parkam, kas atradās blakus mūsu mājai. Tālāk akmeņu šķembām bruģēta šoseja. Ceļa labajā pusē necilās mājās dzīvoja Inčukalna ļaudis. Visai grūtos apstākļos savus puikas audzināja Lindes, Pļavgaiļi un citas ģimenes, kuru dēli bija mani draugi.

Linde bija pārmijnieks pie “Latvijas dzelzceļa” un saņēma nelielu algu, bet dēls Harijs īsi pirms kara pabeidza Rīgas ģimnāziju. Pļavgaiļa dēls Jānis bija manos gados – viņš bija liels lasītājs. Visu skolas laiku es gāju pie viņa mainīties grāmatām, jo viņam bija tādas, ko mēs nepirkām, piemēram, Old Vāverlija piedzīvojumi cīņā ar indiāņiem vai arī vācu šķīstās jaunavas mīlestība un ciešanas. Tālāk ceļš vijās gar kalēja darbnīcu, dzirnavām, dīķi un mazu upīti, kas aiztecēja pa kreisi garām skaistiem iežiem līdz nākamajam dīķim, kas spoguļojās manas skolas pakājē. [..]

Manas mīļākās vietas Inčukalnā atradās blakus dzirnavām. Dīķī mācījāmies peldēt un krastmalā ar citiem puikām spēlējām kārtis uz lielām summām. Es no mājas atnesu lielus žūkšņus naudas – tūkstošiem rubļu, kuri jau sen bija pārvērtušies papīrā. Tuvējā upītē ar brālēnu Pauli likām naktsšņores ar sliekām un nesām mājās ļoti gardas forelītes. Šeit pagāja zaigākās vasaras manā mūžā.”

Atgādināsim, ka Guntars Ābols un viņa kundze panāca, ka 1991. gadā Latvija atguva 20. gadsimta 30. gados Francijas bankā noguldīto zeltu.

Mūža nogalē Inčukalnā dzīvojis arī ievērojamais tēlnieks Kārlis Zāle. Diemžēl “Atvasītes”, kur viņš dzīvoja kopā ar ģimeni, atstātas likteņa varā.


“Atvasītes” atstātas aizmirstībai

Dzīves pēdējos gadus – no 1938. gada līdz pat aiziešanai mūžībā 1942. gada februārī – Inčukalnā pavadījis arī ievērojamais tēlnieks, Brāļu kapu ansambļa un Brīvības pieminekļa autors Kārlis Zāle. Daudzie darbi un milzīgā pārslodze radīja neatgriezeniskas sekas mākslinieka veselībai, tālab par vislabāko vietu atlabšanai tika izvēlētas “Atvasītes” Inčukalna pagasta Krustiņos.

Kā vēsta ieraksts vietnē www.incukalns.lv, šo vietu jau iepriekš bija novērtējuši daudzi mākslinieki – aktieri Alfreds Amtmanis-Briedītis, Anta Klints, Jānis Simsons, Ludmila Špīlberga un Ella Jākabsone, arī uzņēmēji un sabiedriskie darbinieki. “Priežu meža gaiss un plaušu dziednīca pie Gaujas bija tas, kas Kārlim Zālem uz laiku ļāva uzturēt veselību un darba spējas. Te viņš savrupi dzīvoja kopā ar sievu Annu un audžumeitu Saskiju. Kārļa Zāles, iespējams, pēdējais darbs ir apskatāms Inčukalna Vecajos kapos – raudoša sieviete noliekusies pāri rožu klēpim, pieminot 4. jūlijā kritušos jauniešus; tas uzstādīts 1941. gada rudenī.

1941.gada 3. jūlijā kāda Sējas pagasta iedzīvotāja, dzirdot pa radio skanam “Dievs, svētī Latviju”, mastā uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Par šo noziegumu viņu un viņas māti nošāva padomju okupācijas un čekas pārstāvji, kuri panikā atkāpās no Rīgas. Inga Freimane stāsta, ka tuvējās apkārtnes iedzīvotājos šis traģiskais notikums izsaucis pamatīgas dusmas, un nacionālie partizāni saķērušies nevienlīdzīgā cīņā ar padomju varas pārstāvjiem; astoņi varoņi krituši kaujā.

“Godinot bojā gājušo piemiņu, toreiz Inčukalna vecajos kapos svinīgi atklāja pazīstamā tēlnieka Kārļa Zāles veidoto šūnakmens cilni – sērojošu, pār rožu klēpi noliekušos mātes tēlu un vertikālu plakni ar uzrakstu “Par Tēvzemi kritušiem partizāniem 1941”. Padomju gados ir mēģināts pieminekli nogāzt un iznīcināt, taču, pateicoties apkārtējo uzņēmēju atbalstam, tas atjaunots, un nu katru gadu 4. jūlijā inčukalnieši šeit pulcējas uz piemiņas brīdi.”

Savukārt, stāstot par mājām, kur dzīvojis gan Kārlis Zāle, gan citas izcilas personības, Inga Freimane ar nožēlu atzīst, ka tur nekas nenotiek un tās ir ļoti sliktā stāvoklī. “Pēc Kārļa Zāles aiziešanas mūžībā viņš tika apglabāts Brāļu kapos, savukārt viņa sieva ar audžumeitu turpināja dzīvot turpat, līdz, frontes līnijai atkāpjoties, “Atvasītēs” tika ierīkots vācu štābs. Viņām nācās pārvākties uz saimniecības ēku.

1944.gada rudenī Zāles kundze bija smagas izvēles priekšā – palikt Latvijā vai pieņemt vāciešu piedāvājumu doties līdzi. Tā nu mašīnās tika sapakoti Kārļa Zāles darbu meti, un kopā ar tēlnieka sievu un audžumeitu tie devās mums līdz pat šim brīdim nezināmā virzienā.

“Atvasītēs” savu mājvietu atrada vairākas ģimenes. Trešajai Atmodai sākoties, māja tika atdota Kārļa Zāles sievas radiniekiem, bet diemžēl nekādas dzīvības pazīmes tur nav jūtamas joprojām.”

Operdziedātājas veidotais Mākslinieku dārzs

Runājot par Inčukalnu, noteikti jāpiemin arī Annas Ludiņas-Pabiānas veidotais Mākslinieku dārzs. Tā aizsākumi meklējami 1964. gadā, kad dārzā iestādīti pirmie kociņi, un pašlaik tajā aug 80 koku un 130 krūmu sugas, ko stādījuši izcili mākslinieki – operdziedātāja Žermēna Heine-Vāgnere, komponists Raimonds Pauls, dzejnieki Imants Ziedonis un Jānis Peters u.c. Anna Ludiņa-Pabiāna (1906–1998) bija Latvijas Nacionālās operas soliste – viņas skaisto mecosoprānu klausītāji vairāk nekā 30 gadus baudīja vairāk nekā 70 izrādēs.

Inčukalna novada lepnums ir operdziedātājas Annas Ludiņas-Pabiānas 60. gadu sākumā veidotais Mākslinieku dārzs, kurā joprojām apskatāmi vairāki desmiti krūmu un koku, kurus stādījuši aktieri, dziedātāji, komponisti, rakstnieki u.c.


Kopā ar vīru Adrianu Pabiānu un bērniem – dēlu Andri un meitu Dzintru – dziedātāja vasaras mājās “Līgotnes” 1964. gada maijā iestādīja pirmos kociņus, un līdzgaitnieki zina teikt, ka dārzs māksliniecei bijis skatuves vietā pēc atvadīšanās no Operas. Pēdējo koku dārzā iestādījusi pati Anna Ludiņa kā veltījumu Annai Brigaderei, un viņas vēlējums ir šāds: “Mana vēlēšanās ir, lai šis dārzs augtu un kuplotu cauri gadu simtiem un sargātu savu stādītāju piemiņu.”

Dārzā novietots piemiņas akmens Annai Ludiņai-Pabiānai. Inga Freimane zina teikt, ka dārzu, kur ik pa brīdim notiek sakopšanas darbi (beidzamā reize bija pērn akcijas “Latvijas goda aplis” laikā), tagad pieskatot kaimiņmāju iemītnieki, un to laipni aicināts apskatīt ikviens interesents.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.