Varis Brasla: Brīvība un sava zeme ir vērtība, kuru vajadzētu izmantot ^{Apriņķis.lv}

– Lielākoties esat pazīstams kā kinorežisors, taču diezgan daudz darāt arī teātra lauciņā. Nesen Valmieras Drāmas teātrī iestudējāt “Pigmalionu”, tagad strādājat pie Hemingveja. Kāpēc šāda izvēle?

– Manā jaunībā parādījās tādi uzvārdi kā Hemingvejs un Remarks, kas tolaik bija sveši jauniem cilvēkiem, bet, kad izlasījām, tas bija kā negaidīts skābekļa un informācijas pieplūdums un parādīja tādu īstu pasaules pilsoņa domāšanu. Šajos darbos bija brīnišķīga romantika, piedzīvojumi, labs šņabis, skaistas sievietes… Tas viss šķita ļoti vilinoši. Turklāt Hemingvejs, par spīti likstām, kas nāca pār viņa galvu, centās visu tvert tā gaiši un turēt galvu augšā, nepadoties, rakties… Man patīk, ka viņa darbos parādās arī tā cilvēcīgā taisnības izjūta, un tas viss šķita tāds vilinošs. Zinu, ka Hemingvejs īsti nav izdevies nevienā filmā un nevienā izrādē, tāpēc man šķita – kāpēc es nevarētu pieņemt šo izaicinājumu? (Smaida.) Pirmizrāde ir novembra beigās, tā ka faktiski esam iegājuši fināla taisnē.

– Jūsu izrādē darbība notiks romānā aprakstītajā laikā vai arī notikumus pārcelsiet uz mūsdienām, kā tagad dara daudzi režisori?

– Nē, tas ir pilnīgi neiespējami, jo tas ir cits laiks un citi spēles noteikumi.  

– Izrādes iestudēšana un filmas veidošana ir divas atšķirīgas lietas. Iestudējumā vēl var veikt labojumus, bet gatavajā filmā vairs neko nevar mainīt…

– Tas nav tik vienkārši, un teātrī nejūtos daudz brīvāk, kā strādājot pie filmas. Teātrim ir savs aromāts – ar visu trupu, māju, tradīcijām, ar to, ka katru vakaru ir cits skatītājs un citādāka izrāde. Ja izrāde ir kaut cik izdevusies un rodas saikne starp skatītāju zālē un to, kas notiek uz skatuves, tā ir tāda reta un grūti aprakstāma sajūta. Tas ir tas teātra spēks.

– Un kāpēc tieši Valmieras Drāmas teātris?

– Tas veidojies vēsturiski – pēc Ļeņingradas Kino institūta beigšanas man Valmieras teātris deva iespēju taisīt diplomdarba izrādi, un tā tas turpinās. Tie gan atkal bija citi laiki un citi spēles noteikumi, un citi aktieri, bet paliku tur, kur esmu sācis.

– Ar ko Hemingvejs, jūsuprāt, ir aktuāls tieši šobrīd?

– Jau minēju, ka šodien bieži sūkstāmies, ka ir grūti, ka nav tā un tā, ko gribētos, valdība nav laba, parlaments nav labs. Bet viss šajā pasaulē ir nosacīts, un es domāju, ka ik pa brīdim mums tomēr vajadzētu apjēgt, ka tā brīvība ir un ka tā ir vērtība, ko vajadzētu izmantot, nevis nepārtraukti ņaudēt. Un vajadzētu darīt visu, lai bandītus un neliešus apklusinātu un novāktu pie malas, nevis vienkārši rādīt uz viņiem ar pirkstu, sak, re, kur viņi izlīduši, bet neko vairāk arī nedarīt. Šo dzīves svinēšanu vai kā mēs to sauktu, ko Hemingvejs tik skaisti ir aprakstījis, man gribētos dabūt uz skatuves un mēģināt to parādīt. Diemžēl man nav izdevies pabūt Hemingveja mājā Kubā, taču daudz esmu par viņu lasījis un pētījis.

– Dienā, kad sazvanījāmies par interviju, ar smaidu teicāt, ka jūtaties gluži kā Pēteris Pirmais. Tas nozīmē, ka jums nepatīk saņemt balvas vai nepatīk pievērstā uzmanība?

– Gan, gan. Pēc būtības neesmu publicitāti mīlošs cilvēks, jo man šķiet – ja reiz esmu šajā darbā, tad vajag darīt un nav ko čiepstēt. (Smejas.)

– Pēc dažām dienām saņemsiet savu piekto “Lielo Kristapu”, bet tas taču nenozīmē, ka savai radošajai darbībai pavilksiet svītru…

– Šim jautājumam man atbildē ir tas labais teiciens: “Nekad nesaki nekad!” (Smaida.) Tas attiecas arī uz nākotnes iecerēm. Lai tas tā drusku paliek aizkadrā.

– Bet šo balvu taču jūs neuztverat kā mājienu, ka jābeidz strādāt?

– Kā mājienu ne, bet nu zināmi zvani tie ir.

– Papētot jūsu radošo biogrāfiju, jūsu uzņemto filmu skaits patiešām ir iespaidīgs. Mēdz teikt, ka tēvam visi bērni ir mīļi, bet vai tomēr varat izcelt kādu filmu, kas jums ir īpaši mīļa un tuva?

– Jūs esat 537. cilvēks, kurš uzdod šo jautājumu. (Smaida.) Un tā arī ir, ka visi bērni ir mīļi. Protams, ir filmas, kurām ir jauks un varbūt veiksmīgāks liktenis nekā pārējām, piemēram, “Emīla nedarbi”, “Ezera sonāte”. Man pašam ļoti tuva ir “Tereona galva”. Bet ne no vienas filmas es neatsakos. Sportā jau arī nepārmet sportistam, kurš nosvīdis un izpumpējies pagājis maliņā, ka viņš ir zaudējis; pārmet, ja viņš nav licis visu ārā. Tas pats ir ar aktieriem – ja viņš ir profesionālis un normāls cilvēks, tad, veidojot lomu, viņš liek ārā sevi visu, lai gan rezultāts var būt arī zaudējums. Bet pārmest viņiem neko nevar.

– Balvu saņemšanas laiks ir brīdis, kad cilvēks mēdz atskatīties un novērtēt padarīto un izvēlēto dzīves ceļu. Ja būtu tāda iespēja, vai režisora ceļu jūs izvēlētos vēlreiz?

– Es citu ceļu nemaz neredzēju, un nekādas citas izvēles apspriestas netika, jo tādā ģimenē piedzimu un izaugu, guvu savus pirmos iespaidus. Augu teātra un mūzikas pasaulē, tāpēc izvēle mācīties par režisoru bija visnotaļ loģiska, tikai tajā gadā, kad man bija jāstājas augstskolā, Latvijā nebija iespējas mācīties par režisoru, tāpēc iestājos režisoru kursā Ļeņingradas Kino institūtā.

– Esmu lasījusi, ka jums allaž paticis būt dabā. Tas ir veids, kā restartējaties un smeļaties spēku joprojām?

– Jā, turklāt kopš bērna kājas esmu makšķernieks un spiningotājs. Ar šo nodarbi mani “saindēja” tētis. Patiešām – jebkurā laikā un vietā laivā uz ūdens un pie jebkāda loma es jūtos ļoti labi.

– Kāds ir bijis lielākais loms, ar kuru varat palepoties?

– 5,6 vai 5,8 kilogramus smaga līdaka, kuru noķēru tepat Latvijā. Esmu makšķerējis arī citur pasaulē, taču man ir svarīgi sēdēt nodarvotā koka laivā, nevis tā, ka motorlaiva tiek iestumta ūdenī, tu sēdi laivas vidū ērtā krēslā, pie vienas rokas tev ir alus, pie otras pepsis, un zivis pašas lec laivā. Tā nav nekāda makšķerēšana! (Smejas.) Pazīstu daudzus, kas brauc makšķerēt uz Ālandu salām un Norvēģiju, arī man ir gadījies ķert zivis Kanādā un Austrālijā. Protams, ir gadījies noķert arī kaut ko interesantu – tādu adatainu radījumu… Bet ar makšķerēšanu man tomēr vislabāk patīk nodarboties Latvijā.

– Pirmīt, stāstot par jauno izrādi, teicāt, ka mums nevajadzētu vaidēt, sūdzēties par valdību, bet izmantot savu brīvību. Jūs sūdzamies par kaut ko neesmu dzirdējusi, bet noteikti taču ir lietas, kas jūs tracina?

– Protams, jo esmu dzīvs cilvēks un skatos ziņas televīzijā, taču tā cilvēku darbības zona – sava viedokļa izteikšana Tviterī vai Feisbukā – man ir sveša, un lielākoties to lasīt ir nepatīkami, jo daudzi komentē anonīmi. Nīgrie bijuši vienmēr un visos laikos. Bet viens gan – mūslaiku dzīvē ir ļoti daudz no Orvela.

– Viņa romāna “1984” vai “Dzīvnieku ferma”?

– Gan, gan. Par daudzām lietām un norisēm, gan nebūdams politiķis, ekonomists vai citas nozares speciālists, bet ar milzīgu dzīves pieredzi un intuīciju, varu teikt: tā taču ir absolūta muļķība!

– Mēdz teikt, ka filma ir sava laika spogulis. Ja par to, kas pašlaik notiek Latvijā, jums būtu jātaisa filma, kāds žanrs tas būtu – komēdija, drāma, krimināldrāma?

– Domāju, ka visiedarbīgākā būtu komēdija, jo, ja par skumjām lietām runā skumji, tas nav tik iedarbīgi. Bet komēdijas žanrs ir ļoti grūts, pats grūtākais. Esmu ar teātra kritiķiem un kritiķēm kasījies par to, ka, manuprāt, “Šveiku” iestudēt ir grūtāk nekā “Hamletu”. Bet politiskā izrāde nav mana kaislība.

– Pirms vairākiem gadiem Māris Putniņš sapulcināja kopā latviešu aktieru ziedu un uztaisīja filmu “Džimlai rūdi rallallā”. Varbūt jums arī ir radusies vēlme savākt labus aktierus un uzfilmēt komēdiju, lai ar smaidu paskatītos uz to, kas notiek valstī?

– Taisīt filmu ar tiešiem mājieniem? Tas man ne visai “garšo”, un taisīt pamfletu un meklēt līdzības ar vienu vai otru atpazīstamu politiķi arī negribu. Visatbilstošākais pašreizējās situācijas attēlošanai būtu kāds no Orvela darbiem, bet, manuprāt, daiļliteratūra grūti padodas filmēšanai. Protams, esmu redzējis Liepājas teātra izrādi “1984”, bet vismaz man Orvels iedarbīgāks šķiet, tieši lasot.

– Ar jūsu filmu “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” tika atklāta Latvijas simtgades filmu programma. Vai paguvāt novērtēt arī kolēģu paveikto, un kāds, jūsuprāt, patlaban izskatās latviešu kino?

– Man ir viens secinājums: ja filmu pirmizrādes visu laiku notiktu tādā intensitātē kā pērn, tas dotu Latvijas kino nozarei pamatīgu uzrāvienu, jo tā knapināšanās ir diezgan briesmīga. Par kolēģu veikumu gan neizteikšos, jo neesmu kritiķis. (Smejas.) Par to, kā izskatāmies uz Eiropas fona, jau sen esmu skandinājis, ka pie mūsu tautas skaitliskā cipara mums patiešām ir ļoti daudz lielisku aktieru, kas var spēlēt un arī spēlē filmās; mums ir daudz komponistu, kas var uzrakstīt brīnišķīgu filmu mūziku, un tā es varētu turpināt. Vienīgā kļūda, par kuru jau arī esmu daudz runājis, – taisot šeit filmas, mums nevajag kopēt ne Holivudu, ne Skandināviju; mums ir pašiem sava filmu latiņa un savas prasības, tāpēc iegūt savu vārdu filmu pasaulē tik mazs pleķītis, kā esam mēs, Latvija, var tikai tad, ja rādām kaut ko savu. Tādu, kas tapis šeit, kas runā par mums, un tas nav provinciālisms! Tas pats attiecas arī uz sportu, jo starp sportu un mākslu ir ļoti daudz līdzīgā. Jā, mums basketbolā ir diezgan daudz viesspēlētāju, taču, manuprāt, mums ir gana daudz iekšējo rezervju, uz kurām jābāzējas. Bet kino jomā mēs itin nemaz neesam sliktāki par saviem kaimiņiem!

– Daudzi droši vien atceras laiku, kad premjers bija Einārs Repše, un tieši tad kino nozarei sāka “nogriezt” finansējumu. Vai tagad politiķi saprot, ka kino nozarei nauda ir nepieciešama?

– Simtgades gadā nauda filmām bija laba dāvana, taču līdzekļi aizgāja arī daudz kur citur – arī “sirēnām un svilpēm”. (Smaida.) To, ka garīgās pasaules attīstīšana un veicināšana, tostarp filmu uzņemšana, ir bezgala svarīga, “augšām” vajadzētu saprast. Jo izglītotāki būs cilvēki, jo mazāk būs problēmu, turklāt izglītotāki cilvēki ir grūtāk vadāmi.

– Pirmīt teicāt, ka nemīlat publicitāti, bet 12. novembrī, saņemot balvu, jums tomēr kaut kas būs jāsaka…

– Nezinu, tas noteikti būs ekspromts. Nu kāda runa?! Jūs jau pati minējāt to mazliet divdomīgo situāciju ar balvas nosaukumu. (Smaida.)

– Man šķiet, ka jūsu dzīve ir bijusi visnotaļ koša un aizraujoša. Varbūt esat domājis par memuāru rakstīšanu?

– Nē, nē, man tāda tendence nepiemīt. (Smejas.) Ja jau dzejnieks Jānis Peters nevar saņemties un pabeigt savus memuārus… Man šķiet, ka tas gan varētu būt ļoti krāšņi, jo Jānis ir talantīgs rakstītājs un viņam bijusi interesanta dzīve. Es noteikti stāvētu rindā, ja tāda grāmata būtu.

– Nākamnedēļ svinēsim Latvijas 101. dzimšanas dienu. Kāds būtu jūsu novēlējums?

– Man liekas, mūsu pašu zemīte mums ir tik svarīga, ka to ik dienu vajag pucēt, kopt un atgādināt sev, ka tā ir liela dāvana, ka mums nav jāliecas un ka esam kungi savā zemē. Un tos tārpus, kas te ir ieviesušies vai kurus esam pārmantojuši, vajag likvidēt pašu spēkiem.