Mākslas zinātniece Inga Šteimane nebrauc ar auto, ja var izmantot sabiedrisko transportu Apriņķis.lv
- Autors: "Kodols"
Foto - Jānis Deinats
Janvāris un februāra sākums mākslas zinātniecei Ingai Šteimanei bija ļoti noslogots laiks, jo viņa vienlaikus iekārtoja divas leģendārajai māksliniecei Džemmai Skulmei (1925–2019) veltītas izstādes. Jūrmalā, mākslas stacijā “Dubulti”, nu skatāma izstāde “Džemma Skulme. Sarunas ar laiku”, savukārt Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā – izstāde “Džemma Skulme. Viņas glezniecība“.
“Manuprāt, abas izstādes akcentē Džemmas Skulmes unikālos mākslas aspektus, ar kuriem rakstīta ne vien viņas biogrāfija, bet arī Latvijas mākslas vēsture,” pauž Inga Šteimane.
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījusi?
Bez priekšzināšanām, jaunības maksimālismā paļaujoties uz “sarkanā” diploma spēku, no mūzikas vidusskolas ielēcu Mākslas akadēmijā. Sportā, ēšanā vai pīpēšanā neesmu ekstrēmiste.
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Meitas Beverīnas piedzimšana.
Kas jūs iedvesmo darbam?
Tikko veiksmīgi pabeigts darbs. Tad ir milzīgs enerģijas pieplūdums un kādu laiku liela skaidrība.
Jūsu veselīgie ieradumi?
Nebraukt ar auto, ja var izmantot sabiedrisko transportu.
Jūsu kaitīgie ieradumi?
Uztraukties.
Kultūras baudījums, kas pēdējā laikā atstājis spilgtāko iespaidu?
Ja runa ir par kultūru (un nevis par mākslu), es baudu Valsts prezidenta Egila Levita politisko kultūru, t.i., problēmu precīzu definēšanu un ķeršanos pie risināšanas.
Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Šoreiz filmas… Ap Ziemassvētkiem skatījos faktiski visas Žana Lika Godāra filmas, un dažas mani joprojām sajūsmina: “Nicinājums” (1963), “Masculine Feminine” (1966) un divas 1967. gada filmas – “Vīkends” un “Divas vai trīs lietas, kuras es par viņu zinu”. Nevaru nepieminēt, ka nesen atklāju padomjlaiku režisori Dināru Asanovu un viņas ārkārtīgi talantīgās “jaunā viļņa” kino atbalsis psiholoģiskajās drāmās, teiksim “Милый, дорогой, любимый, единственный” (1984), kas ir veltīta “vai viegli būt jaunam” problēmai.
Kādu mūziku klausāties?
Tādā nozīmē kā fona dizainu mūziku neklausos. Es eju uz koncertiem. Mūsu “Sinfonietta Rīga”, Elīna Garanča, Māra Sirmā diriģētie kora skaņdarbi, Izraēlas simfoniskais orķestris pagājušajā vasarā Dzintaros, ja minam dažus, un, protams, populārās mūzikas koncerti. Ak, jā, kad pelēks noskaņojums, uzlieku 40.–50. gadu džeza diskus – fantastisks optimisms!
Iecienīta vieta, kur pusdienot?
Man patīk visu nemitīgi mainīt un atjaunot, tāpēc meklēju jaunas vietas. Nesen biju vegānu kafejnīcā “Terapija” Bruņinieku ielā. Iedvesmojoša vieta!
Vieta, ko noteikti iesakāt apmeklēt?
19.gadsimta cietoksni pilsētiņā Fortezza / Franzensfeste Ziemeļitālijā, pie robežas ar Austriju. Starp citu, tur ir veloceļš! Redzēju tajā biennāles “Manifesta 7” ekspozīciju un biju pilnīgā sajūsmā par grandiozās vēstures uzmanīgo, taču pamanāmo laikmetīgo rekonstrukciju.