Rakstnieks Māris Bērziņš: Pasaulē viss attīstās un notiek likumsakarīgi, nejaušību nav ^{Apriņķis.lv}

– Pēc izglītības esat ekonomists, tātad cilvēks, kas nodarbojas ar konkrētām un praktiskām lietām. Kā tas viss iet kopā ar lugu un romānu rakstīšanu, kas vairāk vai mazāk tomēr ir fantāzija, izdomāts teksts, vārdi, notikumi?

– Diezgan labi iet kopā, jo viens otru papildina. Nedomāju, ka rakstniekam obligāti jābūt pagalam nepraktiskam, tādam, kurš nevar ne naglu iedzīt, ne juridisku dokumentu izprast. Tas ir stereotips. Taču jāatzīst, ka izdomāt, izfantazēt savu pasauli man kopš bērnības patīk daudz labāk, nekā ņemties ar realitātes rūpestiem. Manuprāt, jo vairāk pieredzes rakstniekam ir dažādās jomās, jo labāk. Jo sevišķi – rakstot prozu, kur vajadzīgs, lai strādātu abas smadzeņu puslodes. Starp citu, Osvalds Zebris arī ir ekonomists, arī Gundars Ignats. Ignats gan kādu laiku nav publicējies, bet, cerams, tā viņam ir tikai pauze.

– Kāpēc jums rakstniecība ir tik saistoša? Kur slēpjas rakstīšanas kaifs? Varbūt kā iespēja atstāt pēdas nākamajām paaudzēm? Pateikt kaut ko būtisku saviem līdzcilvēkiem? Citiem rakstīšana aizstājot psihoanalīzes seansus. Kā ir ar jums?

– Diez vai man tā ir psihoanalīze, rakstīšanu es tā neizjūtu. Pēdas nākamajām paaudzēm arī ne, jo runa ir par neskaidru nākotni, gar kuru man vairs nebūs nekādas daļas. Kurš normāls cilvēks domā par to, lai viņu atcerētos pēc nāves? Tad taču būs vienalga. Kaifs slēpjas pašā rakstīšanas jeb radīšanas procesā. Un, jā, ir lietas, kuras gribas izstāstīt, bez apsvēršanas, patiks tas kādam vai ne. Tomēr, neliegšos, ja teksts padevies lasītājiem garšīgs, ir patīkami saņemt viņu atzinību šeit un tagad, nevis pēc nāves.

– Lasot rakstnieku biogrāfijas, sevišķi tās, kuras rakstītas par cilvēkiem pagājušā gadsimta sākumā, nevar nepamanīt ģimenes locekļu, kas auguši lauku saimnieku gaisotnē, tādu kā nosodījumu plānā galdiņa urbēja izvēlētājai profesijai. Tad nāca padomju gadi, kad rakstnieki (ne visi, protams) tika celti lielā godā un valsts apmaksāja viņu nodarbošanos. Kā jūs vērtējat rakstnieku stāvokli mūsdienu Latvijā un līdzcilvēku attieksmi pret viņiem?

– Manuprāt, sabiedrības attieksme starp “plānā galdiņa urbēju” un nekritisku celšanu uz pjedestāla ir daudzmaz izlīdzinājusies. Samērā veselīga attieksme, ja neskaita tos, kuriem viss ir slikti, arī latviešu literāti. Tiesa, arī man daži itin kulturāli cilvēki ir jautājuši, vai tad es normālu darbu nemaz vairs netaisos strādāt. Netaisos, jo man šis nenormālais rakstnieka darbs patīk labāk. Tas sagādā vairāk dvēselisku pārdzīvojumu, lai neteiktu ciešanu, nekā darbs kantorī, arī prieks par paveikto ir nesalīdzināmi lielāks.

Rakstnieku ekonomiskais stāvoklis ir salīdzināms ar daudzu citu profesiju pārstāvju, piemēram, medmāsu, pedagogu, situāciju, kuriem, lai iztiktu, jāpiepelnās vēl šur tur. Sliktāk ir tas, ka rakstnieki nesaņem tādas pašas sociālās garantijas kā tie, kuriem valsts maksā algu. Literātiem nav darba devēju, kas par to varētu parūpēties. Bet vajadzētu, jo vai tad var būt valsts, kurai nav savu rakstnieku, kurai jāiztiek tikai no literārā mantojuma, kas jaunāks un svaigāks nu nekādi nekļūst.

– Vai ar rakstniecību var nopelnīt ikdienas vajadzībām, un kādi priekšnosacījumi tam nepieciešami?

– Visi literāti nekad nebūs vienādā situācijā. Ir, kas nopelna pietiekami, it īpaši, ja ir ienākumi par autortiesībām. Tomēr vairākumam, kā jau teicu, ir jāpiepelnās citur. Septiņiem literātiem, mani ieskaitot, Valsts Kultūrkapitāla fonds šogad piešķīra pieklājīgu stipendiju, un tas nozīmē, ka vienu gadu varēsim rakstīt bez rūpēm par iztikšanu. Pie mums tas ir pirmais gadījums, Igaunijā tādas maksā jau vairāk nekā desmit gadu. Valsts atbalsts nekad nebūs par lielu, taču es iedomājos, ka arī bagāti privātie, piemēram, bankas, varētu atbalstīt. Diemžēl neesam tik publiski atraktīvi kā sportisti vai skatuves mākslinieki, tiem vieglāk rast sponsoru labvēlību. Vienīgā banka, kas atbalsta literatūru, ir “Baltic International Bank”, bet tas ir saprotams – bankas īpašnieks ir Latvijas pilsonis un liels literatūras cienītājs.

– Pēc “Svina garšas”, kas tika augstu novērtēta un saņēma divas prestižas balvas, nebija grūti ķerties klāt jaunam romānam – “Aizliegtais pianīns”?

– Laiku atiešanai vajadzēja. No vienas puses, panākumi ir patīkami, no otras – atņem daudz spēka, nervu un enerģijas. Vismaz man tā ir. Visu vajag ar mēru. Pēc “Svina garšas” lēnām iešūpojos ar “Gūtenmorgena” otrā krājuma izveidošanu, pēc tam jau arī ķēros pie “Pianīna”.

– ”Svina garša” daudziem atklāja Torņakalnu un Ziepniekkalnu. Kādus šo abu apkaimju noslēpumus un valdzinājumus atklājāt, strādājot pie šī romāna? Šķiet, vienubrīd interesentiem pat tika rīkotas pastaigas jūsu vadībā…

– Manā vadībā gan ne. Vienreiz izvadāju Rakstniecības un mūzikas muzeja darbiniekus pa “Svina garšas” vietām, viņi safilmēja manu stāstu un pēc tam paši organizēja literārās pastaigas.

Esmu torņakalnietis piektajā paaudzē, daudz ko jau zināju, tomēr uzzināju vēl jaunas detaļas par pirmskara un kara laiku. Tāpēc jau arī darbība notiek Torņakalnā un Ziepniekkalnā, jo šo vidi pārzinu no bērna kājas. Un kāpēc gan neizstāstīt par sev tuvām vietām arī citiem?

– ”Svina garša” pārtapa dramatizējumā, turklāt ļoti veiksmīgā. Vai ideja iestudēt šo darbu teātrī jums bija pārsteigums?

– Protams! Ja nav rakstīts tieši teātrim, kurš uz ko tādu cer? Nepiedalījos iestudēšanas procesā, jo ne es, ne režisors to negribēja. Tur mums domas sakrita, un sakrita arī tajā, ka Valters Sīlis uztaisīja tā, kā gribēja, un man tas viss patika. Biju ļoti iepriecināts, apmierināts un visādi citādi pacilāts. Teātra specifika nav mans lauciņš – ko es tur varu profesionāļiem palīdzēt? Tikai maisītos pa kājām un jauktu galvu. Mana atbildība beidzas ar grāmatas pēdējo lapu, tālāk jau rodas jauns mākslas darbs citā mākslas nozarē. Ja arī bija kādi jautājumi, uz tiem labprāt atbildēju, izstaigājām ar aktieriem to pašu ekskursiju pa grāmatā aprakstītajām vietām, un viss. Mana sadarbība ar teātri bija īsa, konstruktīva un, galvenais, auglīga.

– ”Aizliegtais pianīns” ir stāsts par Saeimas aizkulišu spēlēm un iespēja ielūkoties departamentu, policijas un citu iestāžu birokrātijas gaiteņos. Ar ko šī tēma jums šķita interesanta? Vai rakstījāt no savas pieredzes?

– Man ir svarīgi zināt detaļas, jo tad rakstot jūtos drošāk. Negribas sarunāt muļķības un nonākt pretrunās ar realitāti. Par birokrātiju man šķita svarīgi runāt, bija tāds kā iekšējais pasūtījums rakstīt par to. Birokrātija zeļ un plešas, līdz pavēršas pret cilvēku, kam tai patiesībā jākalpo. Līdz pat tādam traģiskam absurdam, kāds pašlaik notiek ar Kristīni Misāni.

– Zinu, ka pašlaik strādājat pie romāna par Vili Lāci, kurš ir ļoti pretrunīgi vērtēta personība. Ar ko šis cilvēks – “Zvejnieka dēla” autors un tajā pašā laikā amatpersona, kas parakstīja deportācijas, – jums šķiet interesants? Vai tas būs autobiogrāfisks romāns vai jūsu fantāzija?

– Gan, gan. Lielos vilcienos viņa autobiogrāfija ir zināma, taču ne viss ir skaidrs, ne viss ir noskaidrojams. Tāpat nevaru ielīst Viļa Lāča prātā, pat ja viņš būtu dzīvs. Lāci vienmēr varēs pavilkt uz vienu vai otru pusi, pozicionēt dažādi, kā jebkuru cilvēku, tāpēc topošais romāns būs tikai Māra Bērziņa personīgā versija. Atbilstoša manai uztverei, zināšanām, intuīcijai, pieņēmumiem un attieksmei. Būs fakti, bet būs arī totāls subjektīvisms.

– Ar laika atstarpi reizēm ir vieglāk vērtēt notikumus, tomēr cilvēkus interesē norises šodien un tagad, tāpēc gribētos lūgt jūs arī nedaudz pavērtēt pārmaiņas mūsdienu sabiedrībā. Vai saskatāt jaunu vēsmu, ideju, ideoloģiju ienākšanu mūsdienu cilvēka domāšanā, un kā tās vērtēt?

– Nezinu, vai es ko diži saskatu… Var uzskatīt, ka cilvēka daba nemainās, un šāds vērtējums būs tikpat pareizs, cik viedoklis, ka cilvēki mainās. Viss visu laiku mainās, tajā skaitā sabiedrība. Tā nepārtraukti reaģē uz ārējiem kairinātājiem un dažādu apstākļu ietekmes rezultātā nonāk jaunās vietās, bet nereti arī atgriežas vecajās. Jautājums ir, cik šīs pārmaiņas ir dziļas, cik virspusējas, ārišķīgas. Es pieturos pie ieskata, ka pasaulē viss attīstās un notiek likumsakarīgi, nejaušību nav. Cenšos apzināties esošo un rēķināties ar to. Taču šāda rēķināšanās, manā terminoloģijā, nenozīmē samierināšanos, ka visu atzīstu par labu esam. Tāpēc, piemēram, tapa “Aizliegtais pianīns”. Daudzi nespēj pārdzīvot migrāciju, tehnoloģiju attīstību, dažādu vērtību maiņu un citas globālas pārmaiņas, it kā aizietu kaut kāds “zelta laikmets”, bet tā, man šķiet, ir vienkārši vecišķa pasaules uztvere. Starp citu, jebkura Latvijā notiekošā reforma diezgan labi parāda, cik grūti cilvēkiem pieņemt pārmaiņas. Paši pieprasa, bet, kad tās sākas, tad – nē, paldies! Tāpat savulaik cilvēki ir baidījušies no elektrības, auto, kino, lidmašīnām utt., tagad baidās no tehnoloģiju pārāk straujās attīstības. Šajā ziņā nekas nav mainījies.

– Nesen kādā intervijā zinātnieks, kurš nodarbojas ar mākslīgā intelekta izstrādi, stāstīja par programmām, kas pārspēj cilvēka iespējas, piemēram, tulkošanā. Nedaudz pafantazējot, varētu aizdomāties līdz situācijai, ka dažu minūšu laikā savā dzimtajā valodā varam iegūt no jebkuras pasaules valodas tulkotu tekstu. Vai tas apdraud rakstnieka, dzejnieka, dramaturga profesiju nākotnē?

– Tad tulkotājiem būs jāizsvēpē tas mākslīgais intelekts. Bet, nopietni runājot, man grūti noticēt, ka mākslīgajā intelektā varēs dabūt iekšā mūsu lielisko tulkotāju individualitāti, dvēseles noskaņojumu un domāšanu, kas nosaka gala iznākumu. Varbūt, bet ne tik drīz. Kādreiz arī varētu pienākt brīdis, kad visi būs atēdušies mākslīgā intelekta radītos produktus un dzīva cilvēka radīts vai tulkots teksts būs kaut kas ekskluzīvs.

– Savulaik bijāt Valsts Kultūrkapitāla fonda vadītājs, tāpēc gribu jūs lūgt atbildēt uz jautājumu, kas varbūt bieži neizskan, bet tomēr… Cilvēki komentāros nereti izsaka viedokli, sak, būtu labāk to naudu bērnu slimnīcai, pensionāriem vai skolotājiem iedevuši, jo kāds gan praktisks labums no kultūras. Jums noteikti būs pretargumenti…

– Kas nosaka Latvijas identitāti? Vieta ar tās dabu un cilvēki ar savu valodu un kultūru. Labi – atdodam visu kultūras naudu citām vajadzībām, daudz neskaitot, ko tas dos citiem. Kas notiek tālāk? Bibliotēkas un muzeji aizveras pirmie, Gaismas pili un Nacionālo mākslas muzeju pārtaisām par biroju ēkām vai graudu glabātavām. Teātri un Nacionālā opera un balets uzved tikai komerciāli izdevīgus uzvedumus, šovus. Mūzikā līdzīgi. Dziesmu un deju svētki? Aizmirstam! Es neticu, ka šie komentētāji to patiesi grib, lai gan no sausi ekonomiskā viedokļa mums jau sen daudz izdevīgāk būtu kopš dzimšanas runāt angļu, ne latviešu valodā un pārtikt no tās kultūras, ko var par velti dabūt no ārzemēm. Viņi nepadomā par vienu – mākslu, mūziku, teātri un grāmatas cilvēki vienalga pieprasīs, jo pieprasa arī tagad. Tikai tad nāksies pirkt stipri dārgāk un būs zemāka kvalitāte. Sabiedrība, tajā skaitā komentētāju draugi un kaimiņi, iespējams, kļūs prastāki gan domāšanā, gan uzvedībā, un Eiropā smīnēs: “Tie ir tie dīvainie cilvēki no Latvijas, kuri šķietamas labklājības dēļ atteicās no savas kultūras.” Cilvēks nespēj izdomāt divus soļus uz priekšu, bet komentārus tomēr raksta.

– Jums ir ļoti latvisks un bieži sastopams uzvārds. Vai esat tīrasiņu latvietis, un vai jums tas vispār ir būtiski?

– Par to jau neviens nekad nevar būt drošs. Taču, cik esmu papētījis, dīvainā kārtā neviens cittautietis tiešām nav ciltskokā manīts. Ja arī gadītos, es vienalga būtu latvietis. Ne jau asins sastāvs ir galvenais, bet apziņa. Starp citu, aptuveni mani radu raksti un attieksme pret latvietību ir pausta “Svina garšā” Matīsa Birkena personā.

– Tulkotāja Silvija Brice ir teikusi, ka labprāt padzīvotu 19. gadsimta Vīnē. Ja būtu iespēja iekāpt laika mašīnā, kurš laikmets un kura vieta jums šķistu pievilcīga?

– Arī man patīk pasapņot par dažādiem laikiem, taču zinu vienu – mūsdienu komforta līmeni es nemainītu ne pret kādu veco laiku romantiku. Bērnībā mums bija ūdens pumpis pagalmā, mazmājiņa dārzā, malka šķūnītī. Ziemā ar šādu infrastruktūru nav baigi ērta dzīvošana.

– Cik svarīga jums ir atgriezeniskā saite ar lasītāju, un vai tas ir devis idejas un ierosmes?

– Atgriezeniskā saite ar lasītāju ir svarīga, taču ar mēru. Pēc iespējas vairāk laika jāsataupa rakstīšanai. Labprāt tiekos ar lasītājiem bibliotēkās un citur klātienē, bet sociālie tīkli man ir sveši, tas man būtu par daudz. Neesmu fiksējis, vai no lasītājiem ir nākusi kāda ideja vai ierosme, taču pa kādai atziņai esmu guvis gan. Piemēram, Jaunmārupes bibliotēkā kāds lasītājs izteica domu, ka “Svina garšai” panākumi ir tādēļ, ka tur ir divas galvenās lietas – sekss un vardarbība. Es tā apsmējos! Laikam jau sava daļa taisnības tur ir, bet man pašam tas nemaz nebija ienācis prātā.