Juris Kaukulis. Ša-la-lā un īstais rokenrols ^{Apriņķis.lv}

– Kuru vietu tu sauc par mājām?

– Nu jau gadus piecpadsmit Siguldu. Un arī jūtos kā siguldietis. It kā pilsēta, bet tepat blakus ir mežs, arī Rīga. Ideāla vieta dzīvošanai! Arī manas saknes – Mālpils – ir tepat tuvumā. Cik esmu dzirdējis, jau drīz, pēc reformas, tas būs viens novads, jo tuvējos novadus pievienos Siguldai.

– Pastāsti par “Dzels vilka” sākumu Mālpilī.

– 1991. gadā izdomāju, ka jādibina grupa; saaicināju dalībniekus, ar kuriem kopā jau iepriekš biju spēlējis, sākām muzicēt un arī uzstāties. Sākotnēji “Dzelzs vilks” bija tīri Mālpils grupa – līdz pat 1996. vai 1997. gadam tajā spēlēja tikai mālpilieši.

– Mālpils jūs arī atbalstīja?

– Mūs atbalstīja vietējie uzņēmēji un arī pašvaldība iespēju robežās. Ne regulāri, bet tiešām atbalstīja. Mālpilī grupai palīdzēja daudz labu cilvēku – pat atsevišķas ģimenes grupas pirmsākumos, kad vajadzēja finansēt pirmo ierakstu “Mirušās kaijas”. Tas bija vēl kasetēs, un, jā, šis albums iznāca ar Mālpils atbalstu. Arī Sigulda mūs tagad atbalsta. Ne jau ikdienā, bet šad un tad atbalsta gan “Jauno Jāņu orķestri”, gan “Dzelzs vilku”.

– Siguldā ir skaistas mūzikas tradīcijas – Starptautiskie Siguldas Opermūzikas svētki, Saulrieta koncerti pilsdrupās. Lieliski!

– Jā, jo kultūra taču ir viena no medusmaizēm, ar ko pievilināt tūristus. Sigulda ir pilna ar idejām, un daudz cilvēku domā, kā vēl varētu ieinteresēt apmeklēt Siguldu – vienu no iecienītākajiem tūrisma galamērķiem Latvijā.

– Vai zini no galvas Siguldas saukli?

– ”Sigulda aizrauj” taču!

– Pareizi! Pastāsti, lūdzu, par savām attiecībām ar mūziku bērnībā un piedod, ja to jau simtiem reižu esi stāstījis.

– Bērnībā man īsti nebija nekādas saistības ar mūziku, to mācījies esmu tikai pats savā nodabā. Pārējie brāļi un māsas gan mācījās mūzikas skolā – tieši Siguldā, bet es tā arī neiestājos. Gribēju akordeonā nodaļā, bet tajā vairs neuzņēma, varēju iet pūšamajos, bet to man negribējās. Pagāja vairāki gadi, sāku iet ģitārspēles un ansambļa pulciņā, ko vadīja Atis Priedītis. Biju ļoti aizrāvies, man arī deva daudz vaļas – varēju spēlēt, cik gribu un ko pats vēlos, varēju dibināt sastāvu. Tas, ka neviens mani nekontrolēja, deva ļoti lielu prieka sajūtu. Es ļoti daudz klausījos mūziku – ārprāts, cik daudz es klausījos! Vasarās strādāju visādās darbavietās, kur vien bērns un jaunietis varēja strādāt, un visu naudu ieguldīju lentēs ar ierakstiem. Vecākais brālis man nopirka magnetofonu, un tad nu naktis un dienas, cik vien iespējams, klausījos – arī ģitāru partijas. Brālis bija ģitārists, daudz ko man parādīja un iemācīja, viņš arī nopirka man ģitāru.

– Tieši gribēju jautāt par pirmo ģitāru…

– Tā nebija pati pirmā. Pirmā uzradās ģitārspēles pulciņā, kad man bija kādi astoņi gadi. To man nopirka tētis. Padomju laikā bija ļoti masīvas ģitāras, laikam tāpēc es pēkšņi vairs negribēju kļūt par ģitāristu, jo bija šausmīgi grūti spēlēt – stīgas bija tālu no grifa, es nezināju, kā tās pievilkt tuvāk, tāpēc spēlēšana sagādāja diezgan lielas fiziski nepatīkamas sajūtas – mazi pirksti, resnas stīgas. Neveicās man ar mācīšanos! Bet vienpadsmit gadu vecumā, kad biju izmēģinājies visu ko citu – moto pulciņā gāju un deju kolektīvā – un sapratis, ka visvairāk man tomēr patīk klausīties mūziku, brālis man iegādājās ģitāru. Tā bija daudz labāka, un es sapratu, ka spēlēšana īstenībā ir baigā bauda. Pirmajam instrumentam ir ļoti liela nozīme – no tā atkarīgs, vai tu gribēsi to spēlēt, vai arī instruments karāsies pie sienas vai pat būs “izkritis” pa logu. Klausījos, mēģināju atdarināt to, ko spēlē magnetofona lentēs dzirdētie mākslinieki.

– Ja reiz muzikantam ar savu ģitāru ir tik īpašas attiecības, kāpēc daudzi koncertos tās sasit?

– Nezinu. Varbūt viņiem to ir tik daudz, ka neviena nav mīļa. Varbūt tā ir šova sastāvdaļa… Tiešām nezinu. Es to neesmu darījis. Man nekad nav izraisījis afektu vai pat prieku skatīties, kā kāds uz skatuves dauza vai dedzina ģitāru. Nesaprotu, kam tas vajadzīgs. Tāda vardarbība mani nav interesējusi.

– Tas labi. Un kā gāja tālāk ar ģitārspēli?

– Tad pienāca laiks stāties augstskolā, bet paliku pirmais aiz strīpas Vēstures fakultātē. Pirmais sludinājums, ko uzreiz pēc tam pamanīju, bija, ka Kultūras darbinieku tehnikums uzņem ģitāristus. Mēnesi gāju uz konsultācijām pie visādiem skolotājiem, lai iemācītos visas iespējamās lietas, kas vajadzīgas, lai iestātos, – solfedžo, diriģēšanu. Un es tiku iekšā! Tādas nodaļas jau sen vairs nav, bet es to pabeidzu. (Smejas) Pēc diploma esmu kultūras darba organizators un lauku kapelas vadītājs. Nu man ir divas kapelas – “Dzelzs vilks” un “Jauno Jāņu orķestris”, tātad strādāju atbilstoši diplomam.

– Kas tev ir lielākais gandarījums radošajā dzīvē?

– Man patīk darbs, kamēr tas ir ražošanas procesā – tiek rakstīts, mēģināts. Kad tas nonāk pie publikas, tad tas vairs nav manējais. Bet es ļoti gaidu to brīdi, kad darbs nonāk pie publikas, jo gribu dzirdēt reakciju – kā uz to skatās, kā to klausās. Tomēr mīļākais brīdis ir tas, ko sauc par radošo procesu, kurā ir daudz neziņas, daudz pārdzīvojumu. Ne vienmēr redzi gaismu tuneļa galā, bet tāpat ej, jo tev ir nojausma, ka kaut kur tā gaisma būs, un tu uz to ej.

– Man ļoti patīk, ka jūs dziedat tautasdziesmas. Kāds bija ceļš pie folkloras?

– Jā, tautasdziesmu pasaule man atvēra pilnīgi citu dzīvi, un es bez tām vairs nevaru dzīvot. Ja nav “Jauno Jāņu orķestra”, kaut kāda daļa manis vairs nav. Pats es pie tām nenonācu. Iveta Mielava un Zane Šmite palīdzēja man atrast ceļu pie tautasdziesmām. Viņas teica: “Juri, tev jāuzraksta kāda dziesma ar tautas melodiju un tekstu.” Es drusku tā kā ķiķināju par to visu, bet tad sacīju: “Labi, pamēģināsim!” Mēs ar Kasparu (Kaspars Tobis, grupas “Dzelzs vilks” taustiņinstrumentālists, multiinstrumentālists, – G.R.) mēģinājām, bet sākumā nekas īsti nesanāca. Nesanāca nekas ticams. Tolaik kopā ar Kasparu bieži sanāca uzstāties Olgas Žitluhinas izrādē “Atkal par to pašu”. Braucām uzstāties daudzviet Eiropā, un reiz mums bija trīs dienas jānosēž viesnīcā, jo nebija lidojumu atpakaļ. Man bija mandolīna un tautasdziesmas, viņam akordeons, un pēkšņi sākām nevis izmantot tautas mūziku, bet savā melodijā dziedāt tautas tekstus. Nepagāja ne pāris stundu, kad mums jau bija pirmā dziesma no “Kur vakara zvaigzne lec”. Tā tas sāka veidoties, un es sāku iemīlēties šajā lietā. Latviešu folklora ir kaut kas fenomenāls! Tik daudz caur to var uzzināt, pat vienkārši lasot. Sākumā es tautasdziesmas lasīju kā literatūru, priecājos par katru vārdu, bet tad sāku saprast, ka katrai dziesmai, pat katram vārdam ir savs šifrs, savs vēstījums. Lasi kādu dziesmiņu, kas tev ļoti patīk un līdz šim asociējusies ar kaut ko pavisam citu, un pat neaizdomājies, ka tā ir par to, ka jaunu cilvēku pavada pēdējā gaitā, bet dainotājs stāv pie kapu vārtiem, lai atvadītos.

– Izrādās, arī “Upe nesa ozoliņu” ir traģisks stāsts. To man citā intervijā pastāstīja kāda folkloriste. Vai to stāstu tu zini?

– Nē, nezināšu vis! Izstāsti!

– Latvijai pāri gājuši daudzi kari un svešu zemju karavīri. Pēc izvarošanām dzima ienaidnieku bērni. Pēc sentēvu tradīcijām pādīti varēja arī neuzņemt dzimtā – visai bieži tā notika ar ārlaulībā vai no ienaidnieka dzimušajiem bērniem. Pēc piedzimšanas krīvi paņēmuši bērniņu un gājuši uz svētbirzi vai krīvu kalnu apspriesties, un māte zināja, ka bērnu var arī neatnest atpakaļ. Bieži jaundzimušo ielika koka silītē un palaida pa upi, ar domu – ja liktenis būs žēlīgs… No tā tad arī daina “Upe nesa ozoliņu ar visām bitītēm”...

– … “dravinieka līgaviņa tek gar malu raudādama”. Jā, baigā jauda! Dainās visu laiku ir ko atklāt – kāpēc ir stāstīts tas vai tas. Vai tas ir par debesu tēliem, vai tā ir sadzīviska dziesma… Tur ir ko dziedāt!  

– Savulaik jau arī latviešu estrādē katra dziesma bija vesela leģenda. Atceries kaut vai dziesmas “Cielava”, “Kurzeme”, “Vecā jūrnieka stāsts”, “Kamolā tinēja” – jebkura dziesma bija arī ļoti kvalitatīva dzeja. Šķiet, arī tev ir svarīgi, ko tu dziedi.

– Jā, citādi es pat nevarētu dziedāt. “Dzelzs vilkam” jau no paša sākuma teksts bijis svarīgs lielums, līdzvērtīgs mūzikai. Nekad nav bijis ša-la-lā, ša-la-lā.

– Un ko tu saki par tiem ša-la-lā?

– Jābūt kompromisam. Tev var patikt vai nepatikt kāda māksla, bet, ja tā tiek patērēta un cilvēkiem kaut ko dod, tad nu… Man to nevajag, bet varbūt tas ša-la-lā izglābj kādu dzīvību vai dod kādu prieciņu vakarā. Vai kāds ieņem bērnu, klausoties ša-la-lā, un tas ir arī dzimtenei par prieku. Domāju, ka visādai kultūrai ir jāpastāv – jebkādai. Arī ša-la-lā. Svarīgs ir balanss, cik no tā visa cilvēks patērē.

– Kas mūziķiem ir augstākais novērtējums? Es tagad minēšu: uzaicinājums rakstīt mūziku izrādei vai filmai – tas ir ļo-o-oti augsts novērtējums. Tad ir cita kategorija – dažādas balvas. Un ir CD pārdošanas rezultāti. Kas no šī visa ir augstākais novērtējums tev?

– Laikam tomēr tas, ka cilvēki pērk biļetes un nāk uz koncertu. Ne tikai tāpēc, ka iet uz koncertu – tas ir moderni, bet tāpēc, ka tiešām zina, ko grib dzirdēt, un dzīvo līdzi koncertā. Kad publika zina, ko sagaida, un tu to jūti un vari iedot vēl vairāk. Savukārt viņi to gaida, un, ja tu to iedod, – tā ir tā augstākā sajūta. Februāra vidū, īsi pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas, mums bija koncerts Valmierā, un tas bija tik īpašs, ka es pēc tam vēl ilgi biju laimīgs, un tā laimes sajūta bija neaprakstāma! Var izdot disku, var iespēlēt filmu vai redzēt sevi filmā, bet visvairāk man patīk koncerti. Un arī izrādes. Man patīk dzīvā atmosfēra, kontakts ar publiku. “Dzelzs vilkam” enerģiju apmaiņa ir ļoti svarīga. Mēs koncertos spridzinām, dodam virsū, un publika to pašu dod pretī. Tā rodas tas enerģijas lādiņš, tas īstais rokenrols, – sadarbība starp mūziķi un skatītāju. Pēc koncertiem jūtos tā, it kā būtu bijis masāžas salonā, kā no jauna piedzimis.

– Kādus vēl mākslas veidus bez mūzikas tu patērē? Pastāsti par pēdējo skaistāko piedzīvojumu citā mākslas žanrā.

– Ir tāda tulkotāja Dace Meiere, man patīk lasīt visu, ko viņa tulkojusi. Patīk Dienvidamerikas autoru darbi. Meieres tulkojumā lasīju Roberto Bolanjo romānu “Mežonīgie detektīvi” – ar to es ļoti aizrāvos. Tagad lasu katalāņu rakstnieka Žaumes Kabrē romānu “Es atzīstos” – tūlīt būšu ticis galā. Es nelasu visu pēc kārtas, bet, ja lasu un ievelkos, tad vairs nevaru apstāties. Man patīk, ja grāmata ir cilvēcīga; ja tajā ir kaut kas tāds, ka varu sasaukt cilvēcību sevī ar to, kas tur aprakstīts vārdos. Man patīk, ja grāmatā ir daudznozīmības – ja tu lasi stāstu kā stāstu, bet pēkšņi kopā saslēdzas kaut kādas pasaulīgas lietas, kas iet cauri gadsimtiem cilvēces vai attiecību vēsturē. Un pēkšņi kaut ko ieraugi citādi, nekā par to domāji pirms tam. Tas visspilgtāk izpaužas tieši latīņamerikāņu darbos, jo tur ir gan kaut kas no kristīgās dzīvesziņas, gan no indiāņu pasaules, kas sensenos laikos savijušās kopā, tāpēc tā cilvēcības sajūta ir ne tik kokaina, daudz elastīgāka, kaut kādā ziņā liberālāka. 

– Kā mainījusies tava dzīve Covid-19 aizliegumu laikā?

– Vairāk rakstu mūziku. Sēžu mājās un rakstu savā garāžā. Arī šodien to daru. Ir laiks radošam darbam. Nezinu, cik ilgi tāds būs, tāpēc jāizmanto, kamēr ir.

– Un kā visvairāk pietrūkst?

– Koncertu. Un pieskārienu. Rokas spiedienu, sarunu ar cilvēkiem. Un… koncertu.  

– Vai redzēji video ar ministri Viņķeli dīdžejojot?

– Neesmu redzējis, bet esmu dzirdējis, ka sacelta ažiotāža ap to.

– Cik tālu, tavuprāt, var iet politiķis, lai, mēģinot kļūt populārāks, nekļūtu smieklīgs?

– Cilvēkam jādara tas, kas viņam patīk. Problēma rodas tādēļ, ka ir daļa cilvēku, kam to vien vajag, kā meklēt kādu grēkāzi, ko nopērt, un, tiklīdz šāda iespēja rodas, tā metas viņam virsū. Jebkura politiķa darbu var izvērtēt tikai kopējā kontekstā. Politiskā kultūra Latvijā nav izaugusi, tāpat kā jebkura cita, jo mēs esam jauna valsts. Domāju, ka politiķis mierīgi var vadīt diskotēku, ja grib, var vadīt TV vai radio raidījumu, kā to darīja Ivars Godmanis. Arī diskotēka ir kultūra, tāpat kā rokmūzika. Un diskotēku kultūra ir tāda, kāda tā ir; tā nevar būt politiķu diskotēka vai citu profesiju dīdžeju diskotēka. Ja skatās tā, tad tas viss ir sūds, ne kultūra. Politiķis taču ir tāds pats cilvēks kā mēs visi pārējie: viņš ēd, viņš kniebjas, un kāpēc viņam nevarētu būt kāda aizraušanās?

– Vai vari veltīt kādu dainu “Kodola” lasītājiem? Kādu kovidlaika prieciņu...

– (Brīdi domā) Nu tad – aiziet! Un tas nebūs nekāds “Upe nesa ozoliņu”. Pēdējā laikā interesējos, vai tautasdziesmās ir vārds “muzikants”. Izrādās, ka ir! Tas bija jautrs pārsteigums, jo tā tāda nebēdnīga lieta bijusi arī agrākos laikos.

Kur palika muzikanti,
Ka nedzird spēlejam?
Muzikanti kambarē
Ar meitem bučojes,
Ar meitem bučojes,
Ar sudrab' lielijes.