Menu
 

Dace Vīgante: Rakstnieks noklausās klaču un piemuld klāt Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Sievišķīgi un cilvēciski šarmantā jūrmalniece Dace Vīgante no jaunās rakstnieces strauji kļuva par lasītāju iemīļotu un vienlaikus kritiķu atzītu autori. Šī kombinācija ir reta parādība literatūrā.

Viņas pirmais stāstu krājums “Ledus apelsīns” (2016) tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Spilgtākā debija” un saņēma bērnu vecāku žūrijas balvu, savukārt otrais krājums “Tad redzēs” (2018) nominēts balvai “Kilograms kultūras”. Rudenī apgādā “Zvaigzne ABC” klajā nāks Daces Vīgantes trešais stāstu krājums – “Bumbulītis”. Cilvēkizzināšanu rakstniece trenē, gatavojot intervijas arī žurnālam “Lilit”. Dace ir no tiem spalvas brāļiem un māsām, kuru man vienmēr ir neviltots prieks satikt. Nekad gan nav izdevies riktīgi izrunāties, tad nu lai iet tagad!

– Apraksti, lūdzu, kāda ir Dace Vīgante kā cilvēks, sieviete, mamma, darbiniece, draugs…

– Galīgi nemāku sevi aprakstīt. Esmu padomju produkts. To, ka sevi cildināt vai izbīdīt plāniņa vidū ir netikumīgi, dziļi bērnībā iepotēja sistēma un vecāki – tādi paši sistēmas upuri. Protams, man ir viedoklis par sevi, bet tas ir mainīgs. Ceru, ka iekšējais kodols jeb Antigones likums, kā to kādā intervijā formulēja kinozinātniece Valentīna Freimane, manī turas samērā stabili un neļauj gluži plivināties kā niedrītei vējā. Tāda iekšējā ētika.

Katrā ziņā kompromisu māksla nav mana stiprā puse. Pāri līķiem arī nekāpšu – Antigone manī spers pa ribām. “Ciešu” no izkāpināta atbildīguma – ja uzņemos kādu darbu vai pienākumu, tad, kaut asinis pa degunu, dabūšu to gatavu. Tādēļ nekad neparakstu līgumu par topošo grāmatu, pirms tā nav teju pabeigta. Jo zinu – tuvosies termiņš, būs jāiespringst. Bet fiksais ķep-ļep variants man nav interesants.

Man ir daži īsti draugi. Šīs attiecības ir grūti aprakstāmas, jo nebalstās uz vārdiem. Tāpat kā mīlestība. Ar vīru esam kopā 30 gadus. Savulaik biju pārliecināta, ka savai meitai būšu labākā mamma pasaulē, bet pieļauju līdzīgas kļūdas kā mani vecāki un dažreiz viņu sāpinu. Taču šie sāpinājumi mijas ar nenormāliem laimes brīžiem, kad apjaušu – jūtam viena otru pietiekami dziļā līmenī, lai spētu gan saprast, gan piedot. Paradoksālā kārtā literatūrā varu par šīm nepasakāmajām lietām runāt. Vismaz man tā ir teikuši.

– Par ko ir Vīgantes proza? Kādi ir viņas literārie varoņi?

– Vēl grūtāk ir formulēt stāstu varoņus, jo viņi ir dažādi. Visprecīzāko manas prozas raksturojumu sniedza divu pirmo grāmatu “Ledus apelsīns” un “Tad redzēs” redaktore Ieva Melgalve: “Daces prozā it kā nekas nenotiek, nenotiek, nenotiek, tad pēkšņi attopies ūdenī līdz acīm.” Stāstus ir dēvējuši par akvareļiem, pielīdzinājuši gleznošanai ar vārdiem un tušas zīmējumiem. Nezinu. Katrā ziņā nianses man ir ļoti svarīgas, daudz domāju par tekstu. Par to, kā caur mazām detaļām izstāstīt par lielo. Nebliežu uzreiz ar cirvi pierē. Mani interesē iekšējās drāmas, kas ārēji nav tik jaušamas, bet atstāj tikpat neizdzēšamas pēdas, kā būtu bliezts ar cirvi.

– Pašportretā, ar ko sākām, par temperamentīgu sevi nenosauci. Ja kāds rakstītu romānu par tevi un pētītu tavu biogrāfiju, ko interesantu viņš uzraktu? Kas būtu sižeta pamatā, kādi notikumi būtu pagrieziena punkti?

– Pirmkārt, nespēju iztēloties, kuru interesētu mana biogrāfija ne bulvārpreses līmenī. Otrkārt, autors uzraktu kaut ko tādu, par ko pati droši vien pat nenojaušu. Atminos, kādā “Literatūres” raidījumā Gustavs Terzens intervēja pieredzējušu zvejnieku un cita starpā pajautāja, kā, viņaprāt, rakstnieks strādā. Zvejnieka atbilde bija absolūti burvīga: “Rakstnieks noklausās kādu klaču un piemuld klāt.” Nu, aptuveni tāds būtu tas romāns par mani. Varbūt pat kāds noticētu, ka tā ir patiesība. Bet jāatceras, ka arī biogrāfiskos romānos mums tomēr ir darīšana ar talantīgu rakstnieku. Varbūt varoņiem viņu pašu dzīve šķitusi gana rēna. Noteikti var lasīt manas grāmatas, šis tas tur no manis ir.

– Saka, ka tā ir prozistu–iesācēju pazīme – pirmās trīs grāmatas esot par sevi, tāda kā sevis norakstīšana. Pēc tam sākoties rakstniecība.

– Šis tāds neviennozīmīgs viedoklis. Literārajā akadēmijā mums stāstīja, ka tā mēdz būt tikai ar pirmo grāmatu, kas iznāk kā dvēseles kliedziens. Pasaules literatūrā gan ir bezgala daudz piemēru, kad autors vairāk vai mazāk rakstījis par savu pieredzi – kaut vai Marsels Prusts vai Hemingvejs. Daudzi rakstījuši no sevis nost vai meklējuši atbildes, ja tā var teikt. Darot to arvien meistarīgāk. Varbūt tur tā sāls. Savas balss un meistarības izkopšana. Kurš izsvērs, kur sākas rakstniecība?

– Vai vari nosaukt kādu grāmatu, kas tevi spēcīgi saviļņojusi, radījusi kādu cilvēcības apvērsumu vai pārsteigusi ar līdz šim nezināto?

– Atminos, kā Ieva Melgalve stāstīja, ka pusaudža gados Remarka “Trīs draugi” mainījuši viņas dzīvi – bijis klikšķis, un kaut kas līdz tam neskaidrs tapis saprasts. Nevaru nosaukt tādu pirmo grāmatu. No pēdējā laikā lasītā spēcīgi saviļņoja Regīnas Ezeras “Pati ar savu vēju. Varmācība”. Tu tikai staigā pakaļ sievietei ar sunīti pa mežiem un mājām, bet beigās sajūties, it kā būtu izbridies pa svešiem likteņiem kā pa savējo. Ļoti spēcīgi. Un poļu rakstnieka Mikolaja Ložiņska “Grāmata”. Tas ir romāns, kur īsās, lakoniskās nodaļās, rakstot par kādu priekšmetu, izklāstīta veselas dzimtas vēsture. Teksts ir teju vārdojums. Izlasot vienu nodaļu, kurā nav daudz vairāk par vienu ainu un īsu sarunu, līdz serdei saproti, kas noticis ar varoņiem daudzu gadu garumā. Meistardarbs. Tu jautāji par biogrāfisko prozu... Ir skaisti un labi uzrakstītas grāmatas, kas balstītas vienīgi uz vēstulēm, varbūt vēl kādu līdzcilvēku personīgajām atmiņām – kā Beigbeidera “Ūna un Selindžers”. Sirdi plosošs mīlas stāsts, briesmīgi kara apraksti, un tik dzīvi, tik smeldzīgi, un tā gribas ticēt.

– Tu notici, bet varoņi, iespējams, paši sevi pat nepazītu.

– Runājot par savu prozu, atminos – zvanīja kāda kundze no lasītāju kluba. Esot sastrīdējušies, ko tad īsti esmu tajā stāstā domājusi. Nu, es pastāstu, ko biju domājusi, bet saku, ka neiebilstu, ja tiek uztverts citādi. Tas būtu tāpat kā, ja mēs abas skatītos uz vienu gleznu, bet, apmainoties viedokļiem, saprastu, ka esam saskatījušas tur kaut ko savu. Un tas ir normāli. Turklāt interesanti.

– Ļoti! Ar šo niansi ir pat vingrinājumi. Tagad Feisbukā ir modē izsludināt “atdraugošanu”. Piemēram, pasludināt – izdzēsu visus covididiotus vai covidpaniķus, homofobus, rasistus utt. Kādus cilvēkus vai par kādiem nopelniem atdraugotu tu?

– Pirmkārt, es vispār neapstiprinu cilvēkus, kuri no sava profila mēģina kaut ko pārdot par katru cenu, agresīvi aicina mīlēt Dievu, sludina VIENĪGO patiesību, kā arī visus tos zēnus kailiem torsiem, kas bildēti pie puķu vāzēm un saulē mirguļojošiem mersedesiem. Savukārt tos ļaudis, kuru adrenalīns pārsniedz normu pilnmēness laikā, vai tādus, kas nevar nodzīvot dienu, ja nav kādam uzspļāvuši, man kā rakstniecei ir interesanti vērot.

– Ej nost! Tas man nebija ienācis prātā!

– Jā, pateicoties šiem tipāžiem, attīstās tāds profesionālais kretīnisms: kur tas novedīs? Reizēm ir interesanti, bet vairāk gan kļūst bail. Sabiedrība ir slāņaina, un liela daļa cilvēku diemžēl ir viegli ietekmējami. Atceries gadījumu ar Kristīni Misāni? Cik tūkstošus parakstu savāca! Lielākais pilsoniskās aktivitātes akts kāda līdzcilvēka aizstāvībai.

– Atceros gan! Pati gatavoju publikāciju “Rīgas Apriņķa Avīzei” un jūtos neviltoti laimīga, ka biju tajā sadoto roku ķēdē un Kristīne tagad ir brīvībā, beidzot kopā ar saviem bērniem. Ka mēs, latvieši, to spējām, jo bija taču skeptiķu verdikti, ka “Baltijas ceļš” un barikādes bija pēdējie tautas kopības akti.

– Jā, uz brīdi protam būt “skaisti un vareni”. Kaut gan par to tautas kopības aktu arī es esmu visai skeptiska. Kristīnes gadījumā bija cilvēki, kas pilināja, sak, pati vainīga, ko tad brauca… Ak, dzēra un kāvās? Un tu vēro, kā pēc šīm frāzēm mainās jūsmīgo aizstāvju noskaņojums. Cik daudzi uzreiz gatavi tiesāt un sūtīt cietumā cilvēku par viņa privāto dzīvi. It kā būtu ar sveci līdzās stāvējuši. Un to izdara viena frāze, kam vispār nav sakara ar lietas būtību. Runa bija par valsts amatpersonu nihilistisko attieksmi, pietiekami neiedziļinoties viena pilsoņa lietā ar gana augstām likmēm – 15 gadi Āfrikas cietumā vai tikt tiesātai Latvijā. Viss, ko vajadzēja panākt, – lai valsts amatpersonas iesaistās un izdara visu, lai labotu pieļauto attieksmes kļūdu. Bet šādus cilvēkus neatdraugoju. Turu acu priekšā.   

– Jo kur vēl dabūt tādus tipāžus literatūrai, vai ne?

– Tipāžu galerija Feisbukā ir plaša.

– Iztēlojies, lūdzu, briesmīgāko šoku mūsdienu jauniešiem, pēkšņi nokļūstot viduslaikos, un otrādi.

– Ja laika mašīna iemestu mūsdienās kādu viduslaiku klostera mūķeni, pirms viņa sajuktu prātā no šausmām, ka nonākusi ellē, aizlūgtu par Džordāno Bruno, atzīstot, ka viņš sadedzis salīdzinoši nevainīgs. Savukārt, ja sociāli aktīvi jaunieši attaptos viduslaikos, sašustu, ka nevar no aifona iekomentēt savā profilā, ka attiecīgās valsts karalis ir idiots, jo nespēj nodrošināt atnācējiem no nākotnes pieklājīgu uzņemšanu. Bet trakākais vēl stāvētu priekšā – dzīve bez zobbirstes un tualetes papīra. Tagad raksti, ka smejos.

– Un tagad par mūsdienām. Kuras mūsdienu Latvijas norises, sabiedrības, arī indivīdu, īpatnības, tavuprāt, interesēs nākotnes rakstnieku, ja, piemēram, pēc 100–200 gadiem tiktu veidota grāmatu sērija “21. gadsimta romāns”?

– Jau no antīkiem laikiem cilvēku daba nav mainījusies, un man nav ilūziju, ka stipri mainīsies. Būs tādi, kurus interesēs, ko ēdām, kā mīlējāmies, būs tādi, kas ģenerēs sev izdevīgas spekulācijas, un būs tādi, kuri iedziļināsies un godprātīgi apskatīs 21. gadsimta politiskos, ekonomiskos, kultūras procesus un individualitātes. Manuprāt, jau 20. gadsimta romānu sērija ļoti labi parādīja, ka rakstnieks, pat ja viņam iedala konkrētu laikposmu, pirmām kārtām raksta par to, kas interesē viņu pašu. Kaut vai Ingas Gailes romāns “Stikli”, kurā viņa runā par eigēnikas problemātiku Ulmaņa režīma laikā. Tādēļ man nav ne jausmas, kas interesēs nākotnes rakstnieku, kurš, iespējams, pārdomās romāna struktūru, sēžot kosmosa kuģī ceļā uz Mēnesi.

– Ja tev piedāvātu uzrakstīt vēsturisko romānu – kurš laikaposms tevi kā rakstnieci visvairāk interesētu?

– Tev tiešām patīk tie iztēles vingrinājumi. Patlaban uzskatu, ka padomju laiks man ir neizsmeļama iedvesmas aka. Bet tas nenozīmē, ka no šīs akas pastāvīgi dzeršu. Kaut gan šobrīd to daru – rakstu romānu par padomju autosportistu. Tā ir liela privilēģija – būt pietiekami ilgi dzīvojušai padomju laikā un rakstīt par notikumiem šodienas acīm.

– Uzdāvini, lūdzu, kādu citātu no savas literatūras “Kodola” lasītājiem!

– ”Pārlasu Feisbukā draugu komentārus pie savām fotogrāfijām: “Cik burvīgs banānkoks tev aiz muguras!” “Tu esi labākā mamma!” “Respect, mīļā, jūs abas ar suneni esat tik skaistas tajā rožu dobē.” “Nevaru saprast, vai tas pildītais rubīna čemurs ir ‘Monako princis’ vai ‘Čipendeils’?” Ierakstu atbildē, ka esmu kā upe, kas lēni ietek jūrā. Saņemu vienu paceltu īkšķi, sešas sirsniņas un komentāru no savas frizieres: "Turi buru! Nezāles neiznīkst!""

 

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.