Menu
 

Oskars Orlovs: Varu sarakstīt grāmatu, veikt iekšdarbus un nokaut cūku Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Ārstnieciskā persona, masieris Oskars Orlovs ir tas pats dzejnieks Raibīs, kurš raksta dzimtajā latgaliešu valodā. Un dara to tik pārliecinoši, ka šķiet – latviski TĀ pateikt nemaz nebūtu iespējams! Tāpēc pašsaprotami, ka viņš ir latgaliešu dzejas popularizēšanas akcijas «Dūmoj ar komatim» idejas autors. Izdoti stāstu krājumi “Pyrma syltī” (2011) un “Zalta tesmini” (2015), bet dzejoļu krājums «Pistacejis” (2017) bija nominēts Latvijas Literatūras gada balvas kategorijā “Labākā dzeja” un ieguva Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks”. Raibīs raksta arī lugas, ir Jaunās dramaturģijas lasījumu “10 minūtes slavas Latvijā” uzvarētājs (2014). Viņš arī Latgales vēstniecības “Gors” atklāšanas pasākuma uzveduma “Ķēniņmeita. Latgales pasaka” dziesmu spēles tekstu autors, piedalījies daudzos citos nozīmīgos kultūras projektos.

– Kāpēc Raibīs? Kā tiki pie šāda pseidonīma?

– Pilnais pseidonīms bija Raibīs Suņs. Bet suņi, kā mēs zinām, nedzīvo mūžīgi, un pēdējās divas grāmatas ir sarakstījis Raibīs. Viss sākās kā kuriozs. Kad vēl dzīva bija mana babiņa, viņai ne īpaši patika, ka es rātni nesēžu mājās, kad atbraucu no studijām, bet eju tikties ar draugiem vai braucam uz kādu pirtiņu. Tad arī baba pateica frāzi, ko dzirdēja mani draugi: “Nu, kur tev otkon juoskrīn! Sātā navari pasēdēt? Skrīņ pa pasauli kai, ot, tys raibīs suņs pa bierztaleņu.” Tā tas pielipa. Bet par raibiskumiem es saucu visas radošās lietas, ar kurām nodarbojos, – zīmēšanu, mūziku, literatūru. Un Suņa gadi jau arī aiz muguras, tā ka Suņam varam teikt ardievas.

– Kā tu redzi, izjūti atšķirības cilvēku raksturos, mentalitātē dažādos Latvijas novados – Latgalē, Vidzemē, Kurzemē? Šo jautājumu, protams, drīzāk vajadzētu uzdot ārzemniekam, bet arī latvietis, aizceļojot uz valsts otru galu, brīžiem jūtas kā ārzemēs. Pat valoda taču cita!

– Ir, ir atšķirība! Paldies Dievam un man, ka pirmā izglītība man ir baltu filoloģijā. Tās bija labas studijas. Palīdzēja gan personības veidošanā, gan domāšanā, gan izlokšņu un dialektu pieņemšanā un saprašanā. Lai kā cilvēki gānītos par latgaliešiem, jāsaprot, ka izlokšņu un dialektu mums ir daudz, bet ir divas rakstu valodas. Tas ir fakts. Pašlaik uzturos Vidzemes ziemeļgalā. Cilvēki citādi, protams, bet mani dzīve saved ar tādiem, kurus vajag dzīvē satikt. Šī puse ir čiuliskāka, kas parādās šur tur darbos un lietās, bet tas nav nekas slikts.

– Kāda bija tava bērnība, skolas gadi? Jaukākās atmiņas vai – tieši otrādi – notikumi, kas tevi lauzuši, veidojuši?

– Bērnība un zēnība man aizritēja Dricānu pagastā Rēzeknes novadā. Tur arī absolvēju vidusskolu. Par šo laiku man ir tikai vislabākās atmiņas. Varbūt neatminos pašus skolas gadus, bet atminos draugu kompānijas. Viena ir noturējusies tādā brālībā, kas pastāv vēl šobaltdien. Regulāri sazvanāmies, čatojamies. Es pats brīnos, kā tā var notikties un būt gandrīz 20 gadu garumā. Skolā liela nozīme bija skolotājām, kuras mācīja literatūru un kultūrvēsturi. Bet radoši praktisks cilvēks es, protams, kļuvu ar pieredzi. (Smejas)

– Kas tā par pieredzi?

– Tas apmēram tā, ka varu sarakstīt kādu grāmatu, veikt iekšdarbus un nokaut cūku. Viss pēc vajadzības un konkrētās situācijas. Arī visas manas profesijas ir radoši praktiskas – jāstrādā ar galvu un rokām. Vai tā ir filoloģija vai ārstnieciskā masāža.

– Par dzejniekiem, it īpaši vīriešiem, gadu simtos ir izveidojies stereotips – mākoņstūmēji, praktiskajai dzīvei nederīgi (spuldzīti neprot ieskrūvēt), noauguši, nekārtīgi vai pižoni, dzērāji utt. Tad gandrīz vai jāsaka, ka tu neesi īsts dzejnieks!

– Ja mēs piekrītam stereotipiem, tad es tiešām neiekļūstu dzejnieku kārtā. Un baigi arī necenšos. Latvijā šis “arods” ir hobija līmenī, jo algu par to nemaksā. Bet pārmetumi ir dzirdēti un saņemti, tas tiesa. Latgalē, manuprāt, joprojām pastāv uzskats, ka mākslinieks ir cylvāks, kas nikuo nadora. Pēc 10 gadiem kultūras projektu rakstīšanā un to realizēšanā un darbošanās neformālajā izglītībā jeb, kā es to saku, projektos, sapratu, ka sevi esmu izsmēlis un gandrīz izdedzis, kalpojot sabiedrībai par labu, bet bez atgriezeniskās saites. Esmu sajutis un sapratis, kas ir depresija un citi tai garšīgi sīkumi, līdz sarunās ar sevi nonācu pie eksistenciālā jautājuma: kam vēl tu dzīvē esi derīgs? Tad nu es tā apdomājos… un iestājos Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā, ārstnieciskās masāžas studijās. Man vienmēr ir paticis kontakts ar cilvēkiem un pirts rituāli, tāpēc ilgi nebija jādomā. Es neuzskatu, ka dzejniekam jāsēž mājās vai jādara kāds intelektuāls darbs, kas nav algas cienīgs. Cilvēka visprimārākais mērķis ir izdzīvot. Un tāpēc viņš dara, ko māk. Tāpat kā intelektu cilvēks neiegūst ar savām augstākajām izglītībām, tāpat ne kurš katrs var kotēties dzejnieka kārtā. Un vēl es gribētu citēt vienu no saviem teicieniem: ka saimē iraida divi muokslinīki, vīnam nu tīm ir juostruodoj. Tā kā pēc horoskopa esmu Dvīnis, vajadzēja vienoties, kurš no mums strādās. (Smejas) Rakstnieks Čārlzs Bukovskis un daudzi citi ir strādājuši visādus darbus – gan pieklājīgus, gan ne, tādēļ es nebūšu kārtējais izņēmums.

– Un tomēr – kurš kultūras projekts bez dzejas rakstīšanas tev bijis īpašs? 

– ”Erasmus plus” studijas Polijā. Smieklīgi sanācis, ka arī Eiropas brīvprātīgo darbu veicu Polijā. Šīs pieredzes man mazliet pat pamainīja dzīves uztveri un domāšanu. Esmu ļoti pateicīgs. Esot citā zemē, ar visu jātiek galā pašam. Ļoti feina pieredze.

– Tu raksti latgaliešu valodā. Tas ir lieliski ne tikai kultūrvēsturiskā nozīmē, bet arī savdabīgs izteiksmes veids. Ne velti ārzemju latviešiem bieži jautā, kādā valodā viņi domā. Atklāj, lūdzu, ar ko atšķiras filozofija “parastajā” latviešu valodā un latgaliski!

– Atceros vienu interviju ar grupu “Bez PVN”. Viņiem jautāja: “Kāpēc jūs spēlējat latgaliski?” Viņu atbilde bija precīza un pārliecinoša: “A mes taidā volūdā dūmojom.” Tā arī man. Es domāju tādā valodā. Arī rakstu. Pēc visām Eiropas regulām latgaliešu valodai vajadzētu būt “reģionālajai” valodai, bet, ņemot vērā politiskos nostādījumus, tas nekad nenotiks. Vispār man liekas, ka latgalieši neiespringst uz dzīvi. Tā es domāju. Nu, okei, naudas nav, okei, bezdarbs ir, bet tā tas jau ir bijis tik ilgi, cik es sevi atceros. Uzņēmīgi cilvēki dara un kaut kā izpaužas. Turklāt man liekas, ka latgaliešu humors ir vairāk pietuvināms skandināviem, cik nu es viņus esmu izpētījis caur grāmatām un kino. Kāds tas ir, jautāsiet? Skarbs, brutāls, ar cinisma un sarkasma piegaršu. Varbūt šī specifiskā traģikomēdijas izjušana un humors palīdz vieglāk uztvert dzīvi.

– Vai dzejas lasījumos klausītāji, tostarp arī latvieši, saprot tavus tekstus?

– Es ceru, ka saprot. Ceru, ka ļoti saprot. (Smejas) Nē, nu, pēdējās grāmatās man ir, kā es to saku, latgalian for dummies – tur specifiskie vārdi ir paskaidroti čista latviski. Kā sava veida vārdnīciņa. Pagaidām par tādu grāmatas noformējumu esmu saņēmis tikai uzslavas. Vai vispār var saprast latgaliski? Nu, tas ir attieksmes jautājums. Manas māsīcas vīrs, īstens čiulis, ir izlasījis visas manas grāmatas un saka, ka vajag tikai drusku piespiesties, pacensties un viss aizies! Ar Rīgas rakstniekiem, saviem čomiem, arī runāju latgaliski, un visi visu saprot; kad nesaprot, tad pārjautā.

– Tev ir neparasts talants metaforu un dzejoļa atslēgu pamanīt un atkodēt visneiedomājamākajās detaļās, par ko parasts cilvēks, visticamāk, pat neaizdomājas. Tās var būt saulespuķu čaumalas uz perona, pašfotografēšanās mānija vai dzeltenās cenu atlaižu zīmes veikalā... Vai nav tā, ka dzejas aizmetņi tev uzbrūk ik uz soļa?

– Oh, nu gan kompliments! Par dzejoļu karkasu, ja tā var teikt, es vispār nedomāju. Tie atnāk brīžos… savos pieejamākajos. Jā, ir lietas, par ko un ko gribas akcentēt, bet galu galā tas viss nobriest uz dzejoļa rezultātu. Mani vislaik uzrunā detaļas. Tas atkal nāk atpakaļ no filoloģijas studijām. Citējot vienu savu pasniedzēju, “svarīgas ir detaļas, ne sīkumi”. Un tā – detaļas veido kaut kādu manu saprašanu. Dzīves, cilvēka saprašanu utt. Bet, esot Dvīnim pēc horoskopa, es varu kalkulēt divas situācijas uzreiz, tā ka detaļu apstrādāšana man problēmas nesagādā. Bet metaforas un vārdu spēles man patīk, jā. Patīk ar vārdiem spēlēties.

– Savā dzejā tu apbrīnojami vienkāršā valodā un tieši tāpēc trāpīgi runā arī par smagām sociālām tēmām.

– Nezinu, vai par sociālām tēmām esmu izvēlējies paust savu viedokli. Pārsvarā jau dzeja ir kultūrslāņaina. Bet, jā, man ir specifiski dzejoļi, kas izceļas.

– Kas ir tas, kas tev visvairāk sāp? Vari nosaukt konkrētus notikumus?

– Vai man kas vairāk sāp? Jā, tā ir sirds. Sirds sāp. Nevis tas, ka tā ir “sūda muskulis” (citēju savu anatomijas pasniedzēju), bet par to, ka, piemēram, novadu domes sponsorē visādus dzejas izdevumus un tos cēli nosauc par literārajiem almanahiem, kaut gan tie izdevumi nav ne tuvu definīcijai, kas ir almanahs. Nevajadzētu uzreiz visus, kas rīmē atskaņu tekstus, saukt par dzejniekiem. Vajadzētu tomēr būt kādai kvalitātes latiņai. No otras puses, ir arī vajadzība pēc šādiem fona dzejdariem. Bet principā par visiem notikumiem, ko sabiedrībai apspriest, jau rūpējas valsts. Vai kaut kādi speciāli notikumi vajadzīgi, es šaubos. Vienkārši mēs dzīvojam tādā valstī, kas savā demokrātijā vēl pieaug… cerams. Bet, ja manā dzejā parādās kāds sociāli aktuāls notikums, tad, protams, es par to esmu domājis un apdomājis. Dzejas valoda jau ir koncentrēta.

– Ko valdība nezina par reālo dzīvi?

– Reālo dzīvi. Respektīvi – Rīgā ir cita dzīve, un drīz Rīga kļūs par valsti, bet, neskatoties uz to, politiķiem vajadzētu aizbraukt “lauka pētījumā”, kādus veic filoloģijas vai citu zinātņu pārstāvji. Oi, tur cilvēkstāstus noklausīsies vairāk nekā no Gobzema! Tur sajutīs īsto Latvijas garšu vai simtgadi, kas principā bija tikai vienai Rīgai. Šausmeņis! Bet reālā situācija ir tāda, ka Latvija būs vai jau ir pilsētvalsts. Diemžēl tā dzīve notiek vien ap Rīgu. Paskaties, Cēsis un Sigulda vairs nav pilsētas, bet pārtop par tādiem kā Rīgas guļamrajoniem.

– Psihoterapeitiem, arī sociālajiem darbiniekiem laiku pa laikam nepieciešama supervīzija – cita profesionāļa palīdzība –, lai atbrīvotos no klientu, pacientu uzkrautajām negācijām. Esmu pārliecināta, ka tāda nepieciešama arī literātiem, ja vien viņi neraksta tikai par zilu debesi zelta mākoņos. Kā tu meditē? Protams, tas nenozīmē tikai sēdēt krusteniski ar pareizi saliktiem pirkstiem.

– Reizēm es meditēju arī tā – sakrustotām kājām lotosa pozā. Bet vairāk restartu gūstu, esot dabā. Tuoļuok nu dobys, tiuļuok pi psihoterapeita. Esmu arī garu pārgājienu cienītājs. Tad izvēdinās gan miesa, gan galva. Un diskusijās ar sevi var pārdomāt visu dzīvi un atrast idejas turpmākajiem plāniem. Cilvēki nogurdina. Kur nu vēl garas sarunas, katram savas likstas un problēmas.

– Vai literātam vispār ir jāskar dzīves sāpīgā, netīrā puse? Varbūt vajag rakstīt tikai par smaržīgo un pūkaino?

– Var rakstīt gan tā, gan arī tā. Domājams, katrs rakstnieks sev var atrast uzmanīgas lasītāja acis. Kaut gan, ja tev visu laiku saka, cik tu esi balts un pūkains, tad kaut kas nav pareizi ar tevi pašu. Un man liekas, ja viss ir smaržīgi un pūkaini, tad cilvēkam speciāli gribas sataisīt vai atbildēt pēc iespējas riebīgāk.

– Šoruden būsi Kurzemes Dzejas dienu īpašais viesis, kas pārstāvēs Latgali. Vai esi jau domājis, kā to darīsi?

– Oh! Dzejas dienas vienmēr man ir interesantas! Nu, vismaz pēdējos piecus gadus kaut kur uzaicina, un forši, ja tās ir manis vēl neapmeklētas pilsētas. Ja jāatbild, vai es speciāli gatavojos Kurzemes Dzejas dienām, tad godīgi jāsaka – nē. Vairāk paļaujos uz savu improvizāciju, kas vienmēr nāk palīgā. Varbūt vienīgi runāšu lēnāk, lai klausītāji var izgaršot latgaliešu runas plūdumu.

– Un visbeidzot – uzdāvini, lūdzu, kādu savas dzejas rindu “Kodola” lasītājiem!

– A mes nabrauksem nikur.
Mes dzerom garažā, mašynā.
Nu di!
Es tev gūūūdeigi tū soku i sytu kryutīs treis reizis.
Reit
iz dzeda meža calmu
laseisem bio baravikus.
Taidi niule trendā i nadzeivoj nikur.
Taidi aug viņ gūdeigu, tok pīkruoptu jaunovu mežūs.
Vysi jūs puiši piderasi
i baba ir jūs dzeds.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.