Menu
 

Siguldietis Andris Muižnieks: 75 gadi ar orķestra mūziku un smaidu Apriņķis.lv

  • Autors:  Elza Elizabete Vanaga
Foto –  Ginta Zīverte Foto – Ginta Zīverte

Siguldietis Andris Muižnieks 40 gadus ir vadījis Siguldas jauniešu pūtēju orķestri “Sudrabskaņa” un šobrīd ir Siguldas Absolventu orķestra diriģents. Viņa uzraudzībā uzaugusi liela daļa Siguldas mūziķu, un par savu ieguldījumu kultūrā viņš ir saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Šā gada sākumā Andrim Muižniekam tika diagnosticēts ļaundabīgs audzējs, kura ārstēšanai portālā “Ziedot.lv” tika lūgts ziedot 9500 eiro, taču desmit dienu laikā ziedojumu summa sasniedza 13 770 eiro.

Piektdien, 25. septembrī, plkst. 19.00 par godu Andra Muižnieka 75. dzimšanas dienai kultūras centrā “Siguldas devons” notiks koncerts.

– Jums tuvojas zīmīga jubileja. Kā svinēsiet?

– Pašlaik gatavoju dziesmu repertuāru jubilejas koncertam. Man paliks 75 gadi. Es gribēju pasniegt šo koncertu bez maksas. Man sanāca liela nelaime, cilvēki saziedoja, un es gribēju saviem ziedotājiem sarīkot koncertu. Tomēr dažādu tehnisku un citādu iemeslu dēļ par biļeti tiek prasīti 5 eiro. Tur diemžēl es neko nevaru darīt. Afišas jau ir izliktas… Bet pensionāriem ir ļoti labas atlaides. Diemžēl gan izjūk koncerta sākotnējais elements…

– Kā jutāties, kad uzzinājāt, ka ārstēšanai jums saziedots vairāk, nekā ir nepieciešams?

– Es tiešām biju dziļi, dziļi saviļņots, ka man tik daudz tika saziedots. Man katram, kurš Siguldā nāk pretī, ir jāklanās un jāsaka: “Paldies!” Gribu viņiem pateikties koncertā.

– Vai varat jau atklāt koncerta repertuāru?

– Tas pagaidām paliek noslēpums. Pirmie skaņdarbi jau top. Būs solo numuri, būs pūtēju orķestris, būs klasika, būs estrādes mūzika.

– Kā aizsākās jūsu diriģenta gaitas?

– Es vadīju “Sudrabskaņu” četrdesmit gadus. Tad jutu, ka sāk pietrūkt spēka, un nodevu orķestri jaunākiem kolēģiem.

– Tomēr vēl šodien vadāt Siguldas Absolventu orķestri…

– Nu, šis orķestris gan ir tikai tiem, kuri mācības jau pabeiguši. Tos četrdesmit gadus es “Sudrabskaņu” vadīju faktiski viens pats. Tagad viņiem ir vairāk palīdzības. Metāla pūšamajiem ir divi pedagogi. Toreiz nevarēja katrā specialitātē dabūt savu pedagogu, jo tas ir ļoti dārgi. Ļoti dārgi, bet vajadzīgi. Katram instrumentam ir sava specifika, ko var iemācīties, tikai spēlējot konkrēto instrumentu. Tad to var nodot tālāk audzēknim. Taču, ja es spēlēju, teiksim, trombonu, bet mācu tubu, tad ir, kā ir. Skolā mēs apguvām tikai pedagoģiju. Tagad jau ir speciāli jāmācās.

Toreiz bija tikai četri priekšmeti: diriģēšana, pedagoģija, specialitāte un radniecīgie instrumenti. Tad nu es tolaik noliku eksāmenu par radniecīgajiem instrumentiem un dabūju sertifikātu. Ja kādam bērniņam vajadzēja vairāk palīdzības, vedu uz konsultācijām pie speciālistiem Rīgā. Tas bija ļoti interesants laiks. Ne par velti radās teiciens: “Māksla dzimst tukšā vēderā.” Tagad laiki ir mainījušies un tas vairs nav vajadzīgs, jo turpat Siguldas Mākslu skolā “Baltais flīģelis” ir pieejami visi speciālisti. Man ir liels prieks, ka Latvijā kultūra attīstās. Ir tendence mūzikai atvēlēt vairāk naudas.

– Vai tagad “vēderi ir pilni”?

– Jā, ja paskatās, kādi mums ir orķestri, var ļoti labi redzēt gan valsts, gan domes atbalstu kultūrai. Latvijā ir daudz orķestru, Siguldā vien ir četri.

– Vai jums vieglāk ir diriģēt jauniešus vai tomēr pieaugušos?

– Vieglāk strādāt ar lielajiem, viņi jau visu zina. Tomēr ar pieaugušajiem problēma atkal ir tā, ka visi ir ļoti aizņemti. Kurš nu tiek, tas nāk. Mums ir divi mēģinājumi nedēļā. Viens trešdien, viens sestdien. Daži vispār tikai uz koncertu tiek. Bet ar to jārēķinās.

– Ko jūs darījāt, kamēr bija noteikti stingri ierobežojumi sakarā ar Covid-19?

– Es dzīvojos pa šejieni, dakterējos. Sāku dziedāt pie ērģelēm un ierakstīju telefonā. Dažreiz saviesīgos vakaros tuviem cilvēkiem uzspēlēju. Šo tikai nevajag nekur tālāk atskaņot. (Smejas. Paņem savu viedtālruni un atskaņo Raimonda Paula “Vasaru”, ko pats iedziedājis.)

– Ļoti jestra dziesma!

– Jā, nu ir arī viena nedaudz drūmāka … Sen aizmirstas, estrādiskas dziesmas. (Atskaņo dziesmu “Vientuļnieku bārs”: “Eju ar tevi, draugs, šovakar lietus līst. Pilsētā savādi asaro..”)

– Šādas dziesmas dzirdot, varu iedomāties kādu zaļumballi vasarā. Vai jums patīk iet uz zaļumballēm?

– Jā, ļoti patika. Bet, kad pats sāku spēlēt, tad gribējās ar orķestrīti spēlēt. Bet tur jau nemaksāja neko. Es esmu laimīgs cilvēks, jo mans darbs ir mans hobijs. Esmu daudz laika šim ziedojis, bet nauda jau te nekāda nebija. Kādreiz pa vasarām piestrādāju, audzēju puķes. Man laukos bija savs dārziņš. Ja es ar to gribētu nopietni darboties, tad nāktos visu šeit pamest. Bet man Dievs teica, lai bērnus nepametu.

– Tas noteikti bija pareizs lēmums – 2016. gadā jūs tikāt apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni par pedagoga un diriģenta darbu.

– Jā, to man pasniedza, bet, kad Raimonds Pauls man prasīja, par ko man to ordeni pasniedza, es teicu, ka pats arī nezinu. (Smejas) Viņam pasniedza otrās šķiras ordeni, tādu lielu, bet man bija piektās. Par kultūru un par audzināšanu. Nevar jau salīdzināt Paula nopelnus ar maniem.

– Kas mūzikā ir svarīgāks – talants vai smags darbs?

– Mūzikā ir jābūt abiem kopā – gan talantam, gan darbam. Bez talanta būtu tā, kā es – līdz zināmai robežai uzdziedu. (Smejas) Bet, ja bērnam ir talants, to jūt.

– Jūs strādājat ar bērniem arī individuāli?

– Jā. Man pagaidām ir palikuši četri audzēkņi. Trīs no tiem mācu Līgatnē. Gribu izmācīt viņus līdz galam, pirms es beidzu savu audzināšanas darbu. Bērnu nododot citam skolotājam, daudz laika tiek zaudēts, kamēr bērns pierod. Šogad es vēl strādāju un domāju, ka man veselība būs laba.

– Vai jums pašam arī bija kāds skolotājs – paraugs?

– Man bija daudz skolotāju. Gan pamatskolā un vidusskolā, gan mūzikas skolā. Visi bija tiešām ļoti labi, pretimnākoši. Man tiešām ar to bija palaimējies. Es arī tāpēc gribēju būt pedagogs, jo man patika būt tajā vidē. Mūzikā es varēju to savu vēlmi piepildīt.

– Kā jūs izvēlējāties tieši pūtēju orķestri?

– Nezinu. Zinu tikai to, ka man ļoti, ļoti patika. Jaunībā pūtēju orķestri spēlēja bērēs, kāzās, ballītēs. Toreiz, 50.–60. gados, kad bēru ceremonijas gāja no centra līdz kapiem, es pa kluso klausījos pūtēju orķestri. Ja kādu laiku nedzirdēju, domāju: “Kāpēc kāds nav nomiris? Es nedzirdu mūziku!” (Smejas) Drausmīgi, bet es biju tikai bērns. Man galvenais bija dzirdēt orķestri. Mans pirmais instruments bija akordeons, ar to pabeidzu mūzikas skolu. Mani sabaidīja, ka pūtējiem vajagot spēcīgas plaušas. Man bija bail iet, jo domāju, ka man taču nav tādas plaušas. Vienmēr tāds kautrīgs biju. Tomēr skolotāja pierunāja mani sākt spēlēt trombonu. Sākumā gan spēlēju trompeti, jo tur viss no lūpām bija atkarīgs.

– Pats kādreiz esat mēģinājis komponēt vai aranžēt mūziku?

– Nē, es neesmu komponists, man nekādu talantu nav. Es esmu tikai treneris. Mans uzdevums ir bērnus “saindēt” ar mūziku. Es bērnus ar to “saindēju” un ļoti priecājos, ka ar daudziem tas patiešām ir noticis. (Smejas)

– Tas nekas, ka daudzi audzēkņi pievēršas citādākam mūzikas stilam?

– Galvenais, ka viņi darbojas. Ir tādi, kas spēlē grupās un raksta populāro mūziku, ir arī tādi, kas aiziet uz konservatoriju (Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, – E.E.V.) mācīties klasisko mūziku vai spēlē orķestrī, muzicē kopā ar Raimondu Paulu.

– Kuri ir jūsu mīļākie mūziķi?

– Ja mūzika skan, man jau viss ir. Man ar to pietiek. Orķestrī mums jāpieturas pie klasiskām vērtībām, bet, protams, vieglo mūziku es labprāt klausos. Piemēram, varu klausīties Imantu Kalniņu, Raimondu Paulu. Cepuri nost!

– Vai kādreiz klausāties arī kaut ko modernu? Piemēram, alternatīvo, elektronisko mūziku vai repu?

– Jā, tagad jau tik daudz tās mūzikas visapkārt, ka nevar teikt, ka neklausos. Man viss patīk. Pats es esmu aizņemts, tādēļ sanāk klausīties tikai to, kas jāspēlē. Man ir tikai viena brīvdiena – svētdiena, jo sestdienās mums ir Absolventu orķestra mēģinājumi un koncerti.

– Kā jūs pavadāt savu vienīgo brīvdienu?

– Mans vaļasprieks ir soļošana, staigāšana. Sigulda ir skaista, ļoti attīstījusies. Rajonā, kur tagad ir uzceltas jaunas daudzstāvu mājas, es kādreiz ganīju govis.

– Vai visu dzīvi esat bijis siguldietis?

– Man bija četri gadi, kad šeit sāku dzīvot. Visu mūžu šeit esmu pavadījis. Esmu tikai bijis šur tur uzspēlēt. Mēs ar orķestri esam pasauli apbraukājuši. Esam bijuši Turcijā, Austrijā, Francijā, Skotijā un vēl daudz kur, bet man ātri apnīk. Bērniem esmu teicis, ka varam savu rumpi citur rādīt, bet, ja aizbraucam ar orķestri, mēs vismaz parādām savu kultūru. Reiz mums Amerikā prasīja, ko mēs te Rīgā ēdam, ka mums balsis tik labas. Man labāk patīk pa Latviju pabraukāt. Ja man būtu jādzīvo ārzemēs, domāju, ka es nomirtu. Daudzi domā, ka ārzemēs varēs šiki dzīvot, bet citur jau arī nav tā šausmīgi skaistā dzīve. Visur savas problēmas.

– Jūs esat īsts patriots!

– Jā! Daži šobrīd saka, ka Latvijā viss ir slikti. Nē, nekā slikta te nav! Nekad Latvijai nav tik labi gājis, kā tagad. Protams, ienaidnieku mums vēl ir ļoti daudz. Visu laiku no 1918. gada mēs esam kā uz naža asmens. Tie piecdesmit PSRS gadi mums iegrieza, jo mēs neiemācījāmies runāt dialogā. Visi strīdējās. Ja tu neesi ar mani, tad tu esi pret mani. Tagad mūsu Valsts prezidents Levits, Ministru prezidents Kariņš, bijusī Valsts prezidente Vīķe-Freiberga ir kā diena pret nakti, salīdzinot ar tiem cilvēkiem, kas te bija komunisma jūgu nesuši. Tāpat arī mākslā. Toreiz bija komisijas, kuras pateica, ka viņiem kaut kas nepatīk, bet nemācēja pateikt, kāpēc nepatīk. Nepatika, un viss.

– Vai orķestrī kādreiz spēlējāt kādu aizliegto skaņdarbu?

– Jā, mēs šmaucāmies. Ivaram Mazuram [Ivars Mazurs (1929–2010) bija latviešu džeza pianists, vairāku orķestru vadītājs un Latvijas Radio darbinieks 50 gadus, – E.E.V.] nemaz nebija skaņdarbu nosaukumi. Viņam bija skaņdarbs Nr. 485 vai Nr. 422. Tad jau nedrīkstēja spēlēt, ko grib. Bija jāatskaņo konkrēts procents krievu skaņdarbu. Nevarēja arī tik viegli dabūt nošu materiālus. Tad no radio klausījās, mēģināja uzlikt uz papīra un atskaņot. Iedomājies, cik talantīgi! Tas bija grūts laiks, bet spēlēja un improvizēja. To darīja ļoti talantīgi cilvēki.

– Vai jūs piedalījāties cīņā par Latvijas neatkarību?

– Jā, veselu nedēļu biju barikādēs. Bērni bija priecīgi, ka stundas nenotiek. (Smejas). Mēs ar lielu mašīnu aizbraucām uz barikādēm un stāvējām pie pasta. Palikām pa nakti, kaut gan zinājām, ka “melnās beretes” varētu mūs ar vienu rokas vēzienu noslaucīt. Vēlāk ar lielo mašīnu devāmies uz Latvijas Televīzijas torni. Bet, ja viņi gribētu, viņi tiktu arī tur iekšā. Uz miličiem toreiz skatījāmies ar drebošu sirdi, bet nekas traģisks ar mums nenotika. Bet varēja notikt. Mums tomēr stāv Dievs klāt. Kas mums palīdzēja? Varbūt tie vārdi himnā – “Dievs, svētī Latviju!”?

– Vai pats arī dziedāsiet savā koncertā?

– Nē, es ļaušu, lai jaunieši uzdzied un priecē mani. Man pašam nervi netur, balss raustās, asaras acīs. (Smejas) Nekāds talants neesmu, es esmu “indētājs”. (Smejas)

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.