Menu
 

Agnese Rutkēviča: Cilvēki vairs nedomā, bet tikai reaģē Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Agnese (no kreisās), mamma un dvīņumāsa Madara. Foto – no privātā arhīva Agnese (no kreisās), mamma un dvīņumāsa Madara. Foto – no privātā arhīva

Agnese Rutkēviča latviešu literatūrā ir viena no retajiem izņēmumiem, kam vienlīdz lieliski padodas rakstīt visos trīs žanros – dzejā, prozā, dramaturģijā. Ar stāstu “Melnais uzvalks” Agnese bija Prozas lasījumu laureāte; viņas lugas piedzīvojušas iestudējumus teātros Latvijā un ārpus tās, turklāt visas nominētas Spēlmaņu nakts balvai. Agnese raksta slejas laikrakstam “Kultūras Diena” un žurnālam “Annas Psiholoģija”, tulko lugas un savā nodabā atdzejo. Tikko iznāca viņas otrais dzejas krājums – “Vietām cilvēki”. Jaunas grāmatas iznākšana ir brīdis, kad pat introvertākie rakstnieki atveras sarunai.

– Dzejas dienas ir īstais laiks sarunu sākt ar jautājumā pārvērstām rindām no Raiņa dzejas: “Cik man nākas savā gaitā atcerēties bērnu dienas, tik es redzu gara acīm…

– … veco akmens māju Aiviekstes upes krastā un liepu pie mājas sliekšņa. Lauku mājas pagalmā vienmēr valdīja kņada. Vecmāmiņa vēl pirms saules modās, lai dotos uz kūti modināt govis. Atceros, ka vienmēr gribēju mosties reizē ar viņu, bet vecmāmiņa neļāva, bija jāsagaida saule. Man bērnībā gribējās naktīs palikt nomodā. Vilināja tumsa. Nakts ir pavisam cita dzīve, cita pasaule. Pieaugušo gaisma ir bērna tumsa. Mūsu bērnības rotaļu laukums bija mežs. Atceros savas pirmās bērnības mājas Mores ciemā. Mēs spēlējāmies mežā, kas tagad ir Cēsu kaujās kritušo piemiņas parks. Mūsu bērnība spēlējās uz karavīru kauliem.

Mācījos trīs gadus Mores sākumskolā. Tā bija maza, omulīga skoliņa. Daži bērni klasē. Skola meža vidū. Siltums. Pēc trešās klases sekoja pārcelšanās, pārcelšanās, pārcelšanās. Pierašana pie citurienes. Man ilgi bija bail no citiem cilvēkiem, gribēju atpakaļ savu bērnības mežu un nomodā nozagtās naktis. Joprojām atceros, kā saņēmos gulēt viena, atsevišķi no māsas un brāļa istabas. Bija pilnmēness, man bija bail, tāpēc visu nakti nogulēju zem segas. Man joprojām nepatīk pilnmēness gaisma. Arī negaiss naktī joprojām ir pārbaudījums. Kad bērnībā naktī uznāca negaiss, pie mums nāca gulēt vecmāmiņa.

Redzu gara acīm pieneņu pļavas, aukstākas ziemas, kokus, ābeļdārzu, mācīšanos peldēt un braukt ar velosipēdu un lietainas dienas, kurās mani vienmēr pārņēma skumjas. Kāpēc? Bērns jau nezina, kāpēc skumst. Viņš vienkārši skumst. Atceros pirmo skolas dienu citā skolā, Lēdmanē, un to, kā mēs ar brālēnu noslēpāmies skapī un negājām uz skolu. Bailes no svešādā un citiem cilvēkiem pārgāja, kad lasīju grāmatas. Grāmatas man iemācīja, ka no cilvēkiem nav jābaidās, bet viņi jāmīl.

Vispār bērnību atceros kā ļoti skaistu laiku. Vecāki mūs vasarās atstāja pie omes laukos. Kā mēs spēlējāmies! Dažas rotaļas bija diezgan bīstamas, brīnos, ka mums nekas traģisks nenotika.

– Lauki ir ideāla vide radošas personības tapšanai. Arī tava dvīņumāsa Madara ir literāte, tikai neraksta dzeju. Abas kopā studējāt dramaturģiju, abas esat aktrises. Kā tas nācās, ka izraudzījāties vienu ceļu?

– Dvīņi – tā ir pasaule, kuru saprot tikai dvīņi. Tu būtībā jau piedzimsti ar labāko draugu un domubiedru. Mēs gan apzināti neizvēlējāmies vienu ceļu, tā vienkārši notika. Mums ir vienādas intereses un liela mīlestība uz teātri un literatūru. Iespējams, ka tas iesakņojās jau agrā bērnībā, no rotaļām. Mums abām bija divdesmit divas Bārbijas katrai. Visas pa pāriem bija māsas. Tā mēs spēlējāmies, līdz tikai septiņpadsmit gadu vecumā, tā teikt, nolikām pēdējo Bārbiju. Citas mūsu vienaudzes jau gāja uz ballītēm, pamēģināja pirmo cigareti un vīna glāzi. No bērnības laikiem man joprojām palikusi ļoti spēcīga iztēle, es joprojām dažādus notikumus interpretēju pa savam, kā gribu. Atceros, ka, mācoties braukt autoskolā, braucu, kur un kā pati gribēju. Labi, ka vēl ceļa zīmes neinterpretēju pa savam. Zinu vienu dzejnieci, kura tādēļ nedrīkst braukt ar auto.

Kad stājos Latvijas Kultūras akadēmijā, mani uzņēma gan aktieros, kad dramaturgos, bet, kā teica mans skolotājs, dramaturģijā nav konkurences, un, ja tev tajā jomā ir liels talants, tad tevi noteikti paturēs dramaturgos. Kultūras akadēmijā mani uzņēma ar augstāko punktu skaitu – to es joprojām atceros. Gāju pie dēļa, kur izziņoti rezultāti, un jau pārbijos, ka neesmu, bet izrādījās – esmu uzņemta kā pirmā. Lauris Gundars ir skarbs un izcils skolotājs. Tagad akadēmijā vairs nav tādas dramaturģijas skolas, kāda tā bija, un tā tiešām bija disciplīna. Tagad nekā tāda nav. Trīs cēlienu lugas forma, iespējams, jau ir izzudusi, bet man dramaturģijā patīk sākums, vidus un beigas. Tā ļoti konkrēti un vienkārši.

– Varbūt tāpēc tavas lugas atšķirībā no dzejas ir vienkāršas kā zirga deķis – labākajā nozīmē. Atgādina Paula Putniņa un Harija Gulbja dramaturģiju: vienkārši lauku cilvēki, viņu problēmas un attiecības. Kur tu noskati sižetus un prototipus?

– Interesanti! Pirmo reizi dzirdu šādu salīdzinājumu. Manas lugas galvenokārt ir par cilvēku, kurš dažādu iemeslu dēļ ir tāds kā no sabiedrības atstumtais, autsaiders, bet ne tādēļ, ka viņu sabiedrība būtu atstūmusi, bet tāpēc, ka tā ir viņa izvēle. Es šos cilvēkus neesmu izdomājusi, es viņus pazīstu. Es nevarētu uzrakstīt lugu par izdomātiem cilvēkiem, un man arī tas nešķistu godīgi. Pat fantastikas romāniem pamatā ir fundamentālas, saprotamas lietas.

Dramaturģija, pirmkārt, ir cilvēks un viņa raksturs. Pirmajā lugā “Kartupeļēdāji” prototipi bija mani radinieki. Tas gan laikam ir skarbākais veids, kā rakstīt; esmu jau lūgusi viņiem par to piedošanu. Otrā luga “Dukši” ir par diviem brāļiem, kas, iespējams, ir par mani un māsu. Tajā ir četri raksturi, kurus var ievietot jebkurā situācijā un skatīties, kā viņi uzvedīsies. Un tas ir šausmīgi interesanti. Šai lugai joprojām ir skaists mūžs – to joprojām spēlē Jaunajā Rīgas teātrī jau septiņus gadus. Luga iestudēta arī Lietuvā ar oriģinālo nosaukumu “Dzīvnieks”. To iestudēja režisors Rolands Atkočūns, manuprāt, ļoti precīzi – ietiecoties katra rakstura vistumšākajā dzīlē. Dzīvnieciski. Cilvēks taču ir mazliet dzīvnieks. Kad rakstu lugu, es domāju par cilvēkiem. Kad cilvēki apnīk, rakstu dzeju. Manas lugas nav par cilvēkiem laukos, bet drīzāk par laukiem – par savvaļu cilvēkos, ja tā var teikt.

– Ja mūsdienu Latvijas lauku dzīvi varētu ietilpināt vienā lugā, kādas problēmas, kādi tipāži būtu dramatizējuma pamatā?

– Tagad, kad vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju mitinās Rīgā, dzīve laukos pat šķiet kaut kas prestižs. Ja kāds atbild, ka viņam laukos ir māja, tas ir kaut kas ļoti labs. Man ir kolēģe un sirdsdraudzene dzejniece Daina Sirmā. Ik pa laikam mēdzam vienkārši iekāpt mašīnā un braukāt pa mazpilsētām, ciematiņiem. Vienreiz braucām pa Zemgali un vērojām apkārtni. Viensētas izmirst, visur bezgalīgi lauku klajumi. Latvietis jau ir tāds viensētas iedzīvotājs: sava māja, savs dārziņš, savs ciems. Vērojot Latvijas ciemus un laukus, jākonstatē, ka šāds dzīvesveids izzūd. Tas ir fakts. Ir arī ļoti tumšas dzīves, alkoholisms, bezdarbs utt. Bet tādas dzīves ir arī pilsētās. Ir raidījumi, piemēram, “Krustpunktā”, “Bez Tabu”, kuri atspoguļo šo problemātisko slāni. Man patīk lasīt arī kriminālziņas. Zinu dramaturgu, kurš raksta lugas tikai no kriminālziņu materiāliem. Un tur ir tik tumšs, ka bail.

– Tavas lugas dzīvo savu dzīvi uz skatuves, stāsti publicēti dažādos preses izdevumos, bet tieši dzeja – vismazāk pieprasītais žanrs – izdota grāmatās. Kāpēc tieši dzeja?

– Kuros gan laikos dzeja nav bijusi vismazāk pieprasītais žanrs? Dzeja savā ziņā ir elitārākais literatūras žanrs, un cilvēki, kuri to lasa, – izmirstoša intelektuāļu suga.  Vienmēr ar lielu saviļņojumu lūkojos uz cilvēkiem, kuri lasa dzeju un apmeklē dzejas lasījumus. Tie ir cilvēki, kuri kaut ko meklē, kuri domā un jūt. Mēs visi šobrīd dzīvojam ļoti steidzīgā laikmetā, kad mūs nemitīgi terorizē visi tie sociālie tīkli. Cilvēki vairs nedomā, bet tikai reaģē. Feisbuks, tviteris, instagrams – sava veida jauno laiku narkotikas. Nevaram piecas minūtes pagaidīt, kad krūzē ievilksies tēja, bet piecas stundas no vietas internetā paiet nemanot! Ir jau vesela paaudze, kam zīdaiņu bildes ir soctīklos bez viņu piekrišanas. Mēs neesam klātesoši. Man tas šķiet nepieņemami. Dzeja man ir tāda kā privātā istaba, kur es atslēdzos no visa, lai pabūtu pati ar sevi. Man patīk domāt, nevis reaģēt. Dzeja vispār bija pirmā, ko sāku rakstīt. Kopš pamatskolas laikiem. Laikam jau pie tā vainīgas literatūras skolotājas un vecāki, kuri visu laiku strādāja. Kaut kāda ļoti spēcīga prombūtnes sajūta kopš bērnības manī ir. Varbūt tāpēc dzeja.

– ”Prombūtnes” bija tava nupat iznākušā krājuma iecerētais nosaukums. “Vietām cilvēki” ir sāpīgi mulsinošs kā pļauka: pūlis, steiga, ikdienišķa rīvēšanās, tostarp sociālajos tīklos, privātās telpas trūkums… Vai tāpēc norādi: vietām cilvēki?

– Man negribas lasītājiem paskaidrot grāmatas nosaukumu, bet ir viens atslēgas dzejolis krājumā. Es ceru, ka lasītāji paši to atradīs. Tajā ir arī šis “vietām cilvēki”, kurš tapa par grāmatas nosaukumu. Krājuma izdošanas stāsts ir ilgs – to plānoja izdot pirms pieciem gadiem, bet, kā jau tas notiek, gadījās visādi līkloči. Sākotnējais krājuma nosaukums līdz pat pēdējam brīdim bija “Prombūtnes”, jo katrs dzejolis ir sava veida skulptūra atmiņai, bet es jutu, ka pirmais nosaukums ir jālaiž prom. Nomainīju arī krājuma mākslinieci. Grāmatas vizuālo atmosfēru ir radījusi ļoti talantīga un jauna meitene – Evelīna Andžāne. Es viņai palūdzu ilustrēt desmit dzejoļus un, kad viņa uzzīmēja dzejoli par sievieti un jūru, sapratu, ka mēs esam dvēseļu radinieces. Laikam jau jāatzīstas, ka nav skarbākas un spēcīgākas radošās enerģijas par vientulību. Es nerunāju par vienatni, bet par to vientulību, kam ir mūžības svars un brīvības sajūta. “Jāņa Rozes” redaktore Ieva man teica, ka krājums ir smags. Katrs dzejolis ir smagums. Ceru, ka nebūs pārāk smags.

– Lasot dzeju, ja vien tā nav par puķītēm un māju-kāju, reizēm ir sajūta, ka nemateriālas pasaules telpu redz un izprot tikai dzejnieki (OK, vietām rakstnieki). Vai nav grūti ar tik jūtīgu pasaules uztveri?

– Man gribas teikt, ka izjūt, pirmkārt, cilvēks, nevis dzejnieks, rakstnieks, politiķis vai traktorists. Tie jau tikai tādi nosaukumi. Vai nu cilvēks ļauj sev just un izkopj šo spēju, vai arī ne. Tā ir savas emocionalitātes un intuīcijas attīstīšana. Un šīs spējas var attīstīt katrs, kurš grib. Kaut vai lasot grāmatas, klausoties mūziku, veltot laiku sev. Dažreiz, sēžot kafejnīcā ar dzejas grāmatu, es jūtos kā no citas planētas. Jūtīgums jau rodas no dažādām traumām un skumjākām pieredzēm pagātnē. Man bērnība asociējas ar pamestības un ilgošanās sajūtu. Un tas nāk līdzi visu dzīvi kā zīmogs. Māksla ir terapija. Jebkurš žanrs. Rakstot savu pirmo lugu, es izsmīdināju pati sevi. Ja es spēju palīdzēt sev, tad to enerģiju jūt arī skatītājs.

– Abas ar māsu strādājat Valmieras Drāmas teātrī. Kāda ir jūsu – galvenokārt tava – loma teātra ikdienā?

– Es nestrādāju Valmieras teātrī kā štata darbiniece. Mana māsa ir teātra literārās daļas vadītāja. Esmu Valmieras teātrī gan spēlējusi izrādē, gan tulkojusi teātrim lugas. Valmieras Drāmas teātris ir mana ģimene. Pirms desmit gadiem Valmierā es ne tikai iemīlējos, bet iemīlējos arī pašā pilsētā. Laikam jau loģiski, ka joprojām dzīvoju te. Es to saucu par savu sirds pilsētu. Un man te ir draudzene – faraonu suns Nefertite. Tā mēs te abas klīstam pa mežu gar Gauju kā Nīče pa saviem domu kalniem.

– Lasīju, ka tu audzē stādus un gatavo ēdienus bez receptes. Arī tas ir radošums. Tomēr tīri praktiski: kur un kā tu audzē – dārzā vai uz palodzes?

– Es rūpējos par augiem. Man Valmieras dzīvoklī ir visādi augi: palmas, kaktusi, aspidistras – vesels botāniskais dārzs. Arī cirtonkociņš. Dzerot kafiju, vienkārši iemetu citrona sēklu puķupodā, un pats ieaugās. Es parasti ieeju “Depo” un izglābju kādu augu. Man ir draugs un kolēģis Mārtiņš Meiers, kurš pandēmijas laikā specializējās dārzniecībā; tad nu viņš pie manis atnāk ciemos un apgriež pa kādam augam. Viņš man apgrieza senu naudas koku, kurš tagad izskatās pēc bonzai.

Maniem vecākiem un omei vienmēr ir bijis dārzs. Kādreiz audzējām zemenes. Esmu ravējusi bezgalīgas biešu un kāpostu vagas. Man bija burvīgs opaps, kurš vasarās mums deva darbu – ravēt. Un maksāja kā lielajiem. Mamma teica, ka mēs ar māsu gandrīz piedzimām kāpostu laukā, kad viņa ravēja. Mamma ir dārzniece, beigusi Bulduru Dārzkopības skolu ar augstākajām atzīmēm. Tas man laikam no viņas – mīlestība uz augiem. “Jāņa Rozes” izdevniecības dāmas man iedeva tādu violetu kaktusu, kas ātri augot. Un tiešām – aug griezdamies. Tagad man ir augs, uz kuru paskatoties es redzēšu, kā paiet laiks kopš otrās grāmatas izdošanas.

– Visbeidzot – uzdāvini, lūdzu, kādu savu vai cita autora dzejoli “Kodola” lasītājiem Dzejas dienās!

– Savā nodabā atdzejoju visādus sev mīļus dzejniekus. Viens no tādiem ir krievu dzejnieks Boriss Rudais. Padalīšos ar vienu viņa dzejoļa atdzejojumu.

Agri no rīta mūs pamodinās tramvaja zvans.
Tu lēnām atvērsi nakts un debesu pilnās acis.
Mēs būsim apvainojušies kā nelaikā pamodināti bērni:
Atkal jāpierod pie visiem tiem sīkumiem, kas mūs
Notur pie dzīves.
Mirt un dzīvot, kamēr uz zemes izbalē mūsu dvēseles,
Kaut jau otrajā radīšanas dienā es Viņam lūdzu:
Kungs, nemosties manī.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.