Dzintra Fogele Siguldā: ar deju pa dzīvi ^{Apriņķis.lv}

– Sāksim ar nepatīkamākajiem tematiem – kā jums gāja ārkārtējās situācijas laikā, kad mācības notika attālināti?

– Bija ļoti grūti. Man bija vieglāk nekā citiem skolotājiem, jo man ir tikai mana audzināmā klase. Ar laiku mēs iegājām ļoti labā ritmā, bērni sūtīja darbiņus, bija piešāvušies, kā to darīt. Dejotājiem liku skatīties deju svētku video. Bet bērni sūtīja darbus visu dienu. Viena daļa no rīta puses, daļa ap pusdienlaiku, citi atkal vakarā, kad vecāki atnāca mājās. Man bija savs dienas ritms: no rīta darbojos ar bērniem, pēcpusdienā gāju staigāt. Tā kā man telefons bija līdzi un bērni sūtīja darbus, patiesībā sanāca strādāt visu dienu. Kad mācību semestris beidzās, man bija ļoti grūti psiholoģiski. Ļoti saguru, un radās problēmas ar veselību. Bet tiku tam pāri, jo daudz staigāju pa mežiem – katru dienu sešus līdz divpadsmit kilometrus. Citādi pie datora kļuva slikti.

– Vai jums bija viegli strādāt, paļaujoties galvenokārt uz tehnoloģijām?

– Grūti. Man gan palīdzēja kolēģis saprast "Zoom", bet tas bija psiholoģiski grūti.

– Kā bērniem gāja ar attālinātajām mācībām?

– Dažiem nebija tehniskās ierīces, nevarēja pieslēgties, kādreiz vienkārši nesanāca. Vienu meitenīti man vajadzēja "Zoom" pieslēgt ar telefonu, apmēram četri bērni vispār nevarēja pieslēgties. Tad es viņiem atsevišķi sūtīju to, ko mēs pārējie izrunājām. 

Man patīk, ja nodarbībās piedalās visi, bet bērni kaut kā kautrējās, nejutās droši. Mēs "Zoom" visi cits citu redzējām un runājām, bet daži bija arī bez kameras, jo jutās kautrīgi.

Vienreiz mēs saorganizējām tiešsaistes vakaru kopā ar vecākiem un bērniem. Tad mēs visi kopā papļāpājām, bērni rādīja savas rotaļlietas.

– Vai kovids ieviesa kādas pārmaiņas, kas ir uz palikšanu mācību procesā?

– Tagad viss ir klātienē. Taču vairāk gribu izmantot platformu "Uzdevumi.lv". Iepriekš par to jau zināju, bet vienmēr pietrūka laika tos sastādīt un iesaistīt darbā.

– Vai bērni ir priecīgi būt atpakaļ skolas solos?

– Jā, izskatās, ka jā.


Deju kolektīva "Purenīte" 25. jubilejas koncerts 2019. gadā.

– Kā mainījās deju kolektīva darbs?

– Viss šobrīd notiek tāpat kā iepriekš. Visu pavasari un vasaru gan nenotika. Es sūtīju dejotājiem deju svētku video, lai viņi paši skatās. Televīzijā bija «Mana klase», kur varēja atkārtot deju svētku repertuāru deju nodarbībās. Vai bērni skatījās, to es nezinu, jo nekādas kontroles nebija. Viena meitenīte gan man sūtīja video, kā viņa dejo mājās tautastērpā.

Kovids ieviesa arī to, ka ļoti izmainījās grupu sastāvs, jo klases savā starpā nedrīkst krustoties, arī 9. klases skolēni skolu pabeidza un deju kolektīvu līdz ar to pameta.

Tajā laikā bija arī citas lielas pārmaiņas saistībā ar deju kolektīvu – es iekārtoju šo skaisto, jauno noliktavu. Visu sakārtoju, sapirku kastes, kur arī aizgāja ļoti liels darbs. Citādi es kā kurmis te pa veco, tumšo noliktavu rakos un meklēju tērpus.

Šeit noliktavā stāv arī pilnīgi jauni tērpi, kurus mēs nepaspējām uzvilkt. Sanāca tā, ka ceturtdienā bija mūsu novada priekšskate, un, kad tā beidzās, atnāca ziņa, ka nākamajā dienā jau nebūs jāiet uz skolu. Mums piektdienā bija paredzēts mēģinājums koncertam sestdienā. Bija paredzēti ļoti daudzi pasākumi, skates. Tā arī tas viss palika…

– Vai pārdzīvojāt, ka vasarā nenotika XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki?

– Šobrīd man ir tāda īpatnēja sajūta, vai šos svētkus vispār vajag... Pagaidām ir doma, ka tie notiks, bet skatīšoties, kāda ir situācija valstī. Ir vairāki varianti, piemēram, dalīt svētkus pa novadiem, pa vairākiem koncertiem, lai bērni mazāk kontaktētos. Bet tie tomēr ir bērni. Man būtu bail uzņemties atbildību. Bērniem nav tik viegli saprast, ka jāievēro distance. Ierobežojumu būtību saprot tikai aptuveni ar 6., 7. klasi. Un bērniem jau ļoti patīk tas deju svētku tusiņš.

– Kādi ir "Purenītes" nākotnes plāni?

– Sameklēt jaunu vadītāju. Ar jauniem spēkiem. (Smejas.)

– No malas skatoties, nevar pateikt, ka jums trūktu spēka…

– Trūkst. Es biju domājusi beigt vadīt deju kolektīvu pēc šā gada skolēnu deju svētkiem. Svētki palika pusratā, un tā arī es turpinu tālāk. Tāda sajūta, ka vēl kaut kas jāpabeidz. Tagad arī gribas vismaz vienu gadu izbaudīt šo jauno noliktavu un lielo skatuvi. Izbaudīt vēl šo foršo attieksmi, kas tagad izveidojusies pret visu, kas te ir.

Es domāju, kuru jauno es varētu tagad iemest pa vidu šim jūklim, kas sanāca ar deju svētkiem un deju grupām…

– Deju kolektīviem bieži notiek arī dažādi ārvalstu izbraucieni. Kurš ir bijis jūsu mīļākais galamērķis?

– Nezinu kāpēc, bet man visu laiku prātā ir Itālija. Bijām Venēcijā, pie Gardas ezera. Bija silti un interesanti. Tā bija pirmā "Eiropiāde".

Man prātā ir arī Norvēģija. Brīnos par to atbildību, ko es uzņēmos tajā braucienā. Braucot pa kalniem, man pašai bija bailīgi. Bet tas bija ļoti jauks brauciens pie draugu kolektīva. Braucām pa Troļļu ceļu, svinējām tur Jāņus.

Kaut kas jau paliek atmiņā no katra brauciena. Atceros, kā pirmajos braucienos ar autobusu vēl ilgi sēdējām pie robežām. Vienreiz ilgi netikām pāri, bija ļoti karsts, un visiem bērniem izmetās sviedru pumpiņas.

Pēdējais brauciens, kurā bijām, bija Portugāle. Ar autobusu braucām cauri septiņām valstīm. Kur vakaros palikām pa nakti, tur izstaigājām pilsētu. Gulēt gājām ar tumsu, lai neradītu lielu troksni viesnīcās. Bijām arī pie okeāna. Viss bija ļoti labi noorganizēts.

– Kā radās ideja par deju kolektīvu "Purenīte"?

– Mani vajadzēja pierunāt, lai es šeit nāktu vadīt deju grupas. Pirms tam neilgi biju vadījusi dejošanu bērnudārzā. Kad sāku šeit strādāt, te jau bija dažas deju grupiņas. Es uzņēmos par tām atbildību, un man sāka veidoties vēl grupiņas. Kad mums bija pirmie braucieni, vajadzēja nosaukumu. Tad nu mēs katrs izdomājām kādu nosaukumu un uzrakstījām uz lapiņas. Kaut kur pavīdēja "Purenīte". Siguldā toreiz vēl bija arī "Gundega", protams, "Vizbulīte", un es domāju, ka arī mums vajag saukties kādas puķītes vārdā. Tā arī bija "Purenītes" dzimšanas diena. 


Kopbilde ar 1. klases dejotājiem pēc Ziemassvētku koncerta 2018. gadā.

– Vai jums tuvāks ir skolotājas vai deju pasniedzējas darbs?

– Es parasti saku, ka pamatdarbs man tomēr ir būt klases audzinātājai un ka "Purenīte" man ir kā otrs darbs, bet patiesībā es nevaru pateikt, kas man patīk labāk. Deju skolotājas darbs ir grūtāks, bet var radošāk izpausties, ir daudz piedzīvojumu.

Klasē ir vieglāk. Mēs esam sava blicīte, sava komanda. Mums ir savi noteikumi. Kad dodamies pārgājienos vai ekskursijās, es vienmēr prasu bērniem: "Kas jums jāvaktē?" Un viņi atbild: "Skolotāja!" Visi mani vaktē, un man nav jāuztraucas, ka kāds pazustu.

Vienreiz mēs ar klasi bijām Minhauzena muzejā, kur ir meža takas. Es speciāli notēloju, ka apmaldos, un bērni ļoti uztraucās. Skolotāji jau arī kādreiz pamānās. (Smejas.)

Man patīk piedzīvot, kā bērni mainās. Piemēram, šie pirmīši sākumā bija kašķīgi, un katrs gribēja izcīnīt savu vietu. Bet tagad mēs visi varam aizbraukt atpūsties, iet pārgājienos. Visi ir ļoti organizēti un vaktē mani.

Man ļoti patīk skolotājas profesija. Es ļoti piekūstu no šī darba, tādēļ dažreiz domāju, ko mainīt. Bet es nevaru iedomāties neko citu, par ko es varētu strādāt.

Man patīk vecāku atsaucība, pārsteigumi un svētki, piemēram, 1. septembris. Bērni nāk sapucējušies, ar ziediem. Skolotāju dienā vienmēr mani sagaida kāds pārsteigums. Man patīk, kad, ejot pa ielu, izdzirdu: "Sveika, Dzintriņ!" vai "Čau, skolotāj!" Ka bērni vienmēr mani pasveicina kā savu draugu. Tā ir mana blička.

Man patīk satikt bijušos audzēkņus. Bieži liekas, ka viņi vēl iet vidusskolā, taču tad viņi man stāsta, ka jau beiguši augstskolu. Tas laiks tik ātri skrien!

– Interesanti, ka sakāt – būt deju skolotājai jums ir kā otrais darbs, jo "Purenīti" bez jums nevar iedomāties…

– Tā daudzi saka, bet nu laiks ir pienācis.

– Kad jūs sākāt nodarboties ar dejošanu?

– Es pati dejoju jau kopš 1. klases. Vēlāk skolā, tad jauniešu grupā. Tagad es dejoju senioru grupā. Tur es pati dejoju, bet nemācu. Kamēr veselība turēsies, tikmēr pamest neplānoju.

Senioru kolektīvā mēģinājumi notiek divreiz nedēļā. Mēs mēģinām "Devonā" – vienreiz deju zālē, vienreiz uz skatuves. Tur mēs arī aicinām jaunus dalībniekus. Pašlaik koncerti vēl nav plānoti, bet jau sākam domāt par to. Gatavojamies lielajiem Vidzemes novada svētkiem Valmierā 22. maijā. Tur būs trīs obligātās dejas, un martā būs skate.

– Kā jums veicas ar kompetenču izglītību?

– Es gan vēl strādāju pēc vecajām metodēm. 3. klasei vēl nav kompetenču izglītības. Taču es pielieku klāt to, ko es saprotu. Esmu arī izmēģinājusi uzdevumus, savienojot latviešu valodu un zīmēšanu.

Es saprotu, ka bērniem pašiem vairāk jāmeklē atbildes un jāveic secinājumi. Daudz strādājam grupās, vairāk pētām un biežāk ejam ārā. Ir tādas tēmas, kur es kā skolotāja varu vairāk izpausties un izdomāt, vai mēs ejam ārā, vai kaut ko konstruējam un būvējam.

Rēķinot matemātikas uzdevumus, tie, kuri pirmie pabeidz, palīdz salīdzināt atbildes. Un ir izzudis tas, ka bērni cits citam teiktu: "Ha, tu nezini! Tev nav pareizi!" Viņi ir sākuši paši rēķināt kopā, lai saprastu, kurš tad ir kļūdījies un kura atbilde ir pareiza. Kļūdās arī tas, kuram parasti atbildes ir pareizas.

Kompetenču izglītībai ir daudz plusu, bet ir arī savi mīnusi. Skolotāji ir ļoti noslogoti. Ja man vienai tēmai iedod desmit lapas, es tās visas nemaz vienā vakarā nevaru izlasīt.

Es redzu, ka skolotāji, kuri strādā ar kompetenču izglītību, ļoti daudz kopē lapas. Daudz materiālu tāpat ir no tām pašām mācību grāmatām, kas tika izmantotas iepriekš. Jo grāmatu jau kompetenču mācību procesā nav. Varbūt vēlāk jaunie speciālisti būs sagatavoti un kompetenču izglītība ieiesies.