Saulkrastu novadā – vēsture ik uz soļa ^{Apriņķis.lv}

Šoreiz kopā ar Saulkrastu Tūrisma informācijas centra pārstāvi Elzu Antonovu ne tikai aplūkosim šīs vietas, bet arī uzzināsim par to vēsturi un nozīmi.

Katrīnas liepas

Apstājoties stāvlaukumā pie Baltās kāpas un dodoties pa celiņu uz jūru, katram ir iespēja aplūkot slavenās Katrīnas liepas. To nosaukums un stāsts saistās ar Krievijas imperatori Katrīnu II.

“1764.gadā Katrīna II (Krievijas imperatore no 1762. līdz 1796. gadam) pagodināja Igauniju un Vidzemi, ceļojot no Pēterpils uz Rīgu. Ķeizariene vēlējās pārliecināties, vai arī Vidzemes guberņā joprojām ir zemnieki, kuri neprot lasīt un rakstīt, un vai tos var pirkt un pārdot. Skaistā Pabažu jūrmala pie Baltās kāpas, kur Katrīna II atpūtusies un peldējusies jūrā, viņu iedvesmojusi, un šajā vietā imperatore iestādījusi divas liepas, kuras apskatāmas vēl šodien. Vēlāk vieta, kur Katrīna peldējusies, nosaukta viņas vārdā – par Katrīnbādi,” stāsta Elza.

Divu resnāko liepu apkārtmērs ir 3,5 metri un 2,5 metri. Dižie koki un kļavu aleja saglabājusies no 19. gadsimta peldvietas. Diemžēl viena no liepām gadu gaitā pamatīgi cietusi – tā izdegusi no iekšpuses, un stumbra vidus palicis faktiski tukšs. Šobrīd tā apjozta ar koka nožogojumu, lai interesenti to varētu aplūkot no attāluma, bet nemēģinātu tajā iekļūt iekšā.

Neibādes parks

Neibāde, tulkojot latviski, ir ‘jaunā peldvieta’. Savu nosaukumu tā saglabāja līdz 1933. gadam, kad to pārdēvēja par Saulkrastiem. Savukārt 1823. gadā, kad tika izveidota Neibāde, par nepieciešamību kļuva rūpes par viesu ērtībām.

“Parku, kas veidots angļu stilā, radīja dārznieks Akerbergs, kuru barons Pistolkorss atveda no Igaunijas. 1877. gadā, atzīmējot senču nopelnus Neibādes dibināšanā un izveidē, barons Augusts fon Pistolkorss lika parkā uzcelt pieminekli – akmens kolonu ar virsotnē novietotu biķerim līdzīgu urnu,” – tā Antonovas kundze.

Vēsturiski blakus kādreizējam Neibādes kūrortam šobrīd atrodas Saulkrastu brīvdabas estrāde, kura katru vasaru pulcē lielu skaitu cilvēku uz dažādiem pasākumiem, tajā skaitā pilsētas svētkiem. Pagājušajā gadā estrāde tika slēgta rekonstrukcijai.

Reiņa Kaudzītes dārza māja

Staigājot pa Saulkrastu centru, katram, kuram tuva ir literārā pasaule un grāmatas, ir iespēja iegriezties Reiņa Kaudzītes dārza mājā.

“Dārza māja atrodas līdzās dzīvojamajai ēkai, kurā no 1913. līdz 1920. gadam dzīvojis latviešu rakstnieks Reinis Kaudzīte (1839–1920). Pirmā latviešu romāna “Mērnieku laiki” līdzautors Reinis Kaudzīte Neibādē uzturējās kopš 1913. gada. Viņš bija iegādājies nelielu īpašumu, kur kopā ar savu mājas pārvaldnieci Karlīnu Damrozi pavadīja mūža pēdējos gadus.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, dzīve Pēterupē Reinim kļuva pavisam smaga – mājā iemitinājās armijas virsnieki, sarežģītas kļuva ģimeniskās attiecības ar Karlīni, un viņš ik pa laikam uzturējās Liepupē pie krustdēla Pētera Cimdiņa. Strauji pasliktinājās arī viņa veselība, un Reinis ilgāk nepalika ne vienā, ne otrā vietā, bet nolēma doties uz dzimto Piebalgu, pa ceļam apciemojot radus, paziņas Lēdurgā, Cēsīs un Vecpiebalgā. Šis bija Reiņa Kaudzītes pēdējais ceļojums.

Karlīne Damroze, Pēterupē un tuvākajā apkārtnē pazīstama bērnu saņēmēja, turpināja dzīvot un saimniekot Pēterupes īpašumā līdz 1939. gadam. Padomju gados Damrozes īpašums tika pārveidots par daudzdzīvokļu namu. Arī dārza mājiņa ieguva vienistabas dzīvokļa statusu. Abus šķīra vairāk nekā trīsdesmit gadu, bet vienoja mīlestība un naids. Dārzā pie ēkas atrodas “Kaimiņu soliņš” un ceļa rādītājs ar norādēm, kur rakstnieks savulaik ceļojis.”

Kā stāsta Elza, dārza māja savu atdzimšanu piedzīvoja šajā vasarā, kad tā no jauna vēra vaļā savas durvis. Interesentu vidū īpaši populāri bija piektdienu vakari, kad tika rīkoti muzikāli literārie vakari.

Kultūras nams “Zvejniekciems”

Dodies tālāk uz Limbažu pusi, mēs attopamies pie Zvejniekciema skolas, kurai blakus atrodas pilsētas kultūras nams. “20. gadsimta vidū kolhoza “Zvejnieks” vajadzībām to projektēja izcilā arhitekte Marta Staņa (1913–1972), funkcionālisma piekritēja (projektējusi arī Dailes teātra ēku

Rīgā). Kultūras nama pamati tika likti 1952. gadā, taču materiālu trūkuma dēļ to cēla ilgi – piecus gadus. Kad namu 1956. gada 8. novembrī atklāja, tas bija viens no modernākajiem ne vien Rīgas rajonā, bet visā republikā.

Centrālā telpa kultūras namā ir lielā skatītāju zāle ar 700 vietām. Marta Staņa Zvejniekciemā projektējusi arī divas daudzstāvu dzīvojamās mājas skolotājiem, Zvejniekciema vidusskolu un mākslinieku Postažu ģimenes vasarnīcu. Kultūras namā “Zvejniekciems” arī šobrīd notiek dažādi kultūras sarīkojumi un izstādēs,” stāsta Saulkrastu Tūrisma informācijas centra pārstāve.

Saulkrastu Brāļu kapi un piemiņas vieta somu lidotājiem

Pilsētā rodamas arī vietas, kurās tiek godināti un pieminēti cīņās kritušie. Tāpat tiek rīkoti dažādi piemiņas pasākumi to godināšanai.

Viena no šādām vietām ir Saulkrastu Brāļu kapi. “Rīgas ielā, pie autoceļa P6, kapos izveidota memoriālā siena no sarkana akmens un noliktas divas betona puķudobes. Apbedījumi veidoti terasēs ar četrām piemiņas plāksnēm no balta akmens ar kritušo uzvārdiem, iniciāļiem un dienesta pakāpēm. Saulkrastu Brāļu kapos apbedīti 100 kritušie padomju armijas karavīri, zināmi ir 94,” – tā E. Antonova.

Tāpat, dodoties uz Rīgu, labajā šosejas malā, nedaudz dziļāk mežā ir uzstādīta piemiņas zīme somu lidotājiem. “1943. gada 23. aprīlī Saulkrastu teritorijā ceļā no Vācijas uz Somiju notika bumbvedēja “Junkers” avārija, kuras rezultātā gāja bojā četri somu karavīri – Urho Jääskeläinen, Lauri Suhonen, Aimo Valkeeniemi un Erkki Horma. Saskaņā ar somu kara lidotāju tradīcijām lidmašīnas krišanas vietā tika uzstādīta piemiņas zīme. Ideja celt šo pieminekli pieder Somijas armijas vēsturniekam Vesam Rinkinenam. Piemiņas zīme lidmašīnas krišanas vietā uzstādīta 2013. gadā. Tās izgatavošana, dizains un uzstādīšana pilnībā bija Somijas pārstāvju iniciatīva, līdzekļus ziedojusi Lapzemes lidotāju ģilde.”

Novembris Latvijas tautai ir īpašs mēnesis. Katrs to atzīmē citādāk – ar gājienu uz Krastmalu, lai noliktu svecītes, došanos uz kapiem vai vienkārši esot kopā ar savējiem. Arī Saulkrastos šis laiks tiek pieminēts un atzīmēts.