Menu
 

Andrejs Filipovs Siguldā: Ja es kaut ko sāku darīt, gribu to darīt nopietni Apriņķis.lv

  • Autors:  Elza Elizabete Vanaga
Foto – Billijs Locs Foto – Billijs Locs

Andrejs Filipovs ir fitnesa treneris un vada grupu treniņus. Šobrīd valstī noteiktie ierobežojumi atļauj vadīt grupu nodarbības desmit cilvēkiem, ar nosacījumu, ka tās notiek ārā. Aktīva dzīvesveida apvienība “Green Grass” nu jau sesto gadu neatkarīgi no laikapstākļiem sporto ārā – brīvā dabā Siguldā. Andrejs treniņus vada arī Siguldas Sporta centrā un sporta klubā “SQUAD Hour” Rīgā, kā arī turpina iegūt jaunas zināšanas par veselību un fiziskajām aktivitātēm Rīgas Stradiņa universitātē.

– Fitness nav jūsu vienīgā nodarbošanās – esat arī dejotājs. Kā sākās šī aizraušanās?

– Tā kā esmu dzimis, audzis un mācījies Siguldā, dejoju tautas deju kolektīvā “Vizbulīte” no 1. līdz 12. klasei. Pēc tam nonācu “Dzirnās”. Tur mani pārsteidza un aizrāva tas, ka var dejot arī tā – ne tikai tautas, bet arī modernās dejas. Tas bija pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, un tie bija tikai modernās dejas aizsākumi Latvijā. Tad es iestājos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un sāku nopietni aizrauties ar dejošanu. Paralēli paliku “Dzirnās” – dejoju un vadīju arī dažas nodarbības bērniem un pusaudžiem.

Kādā brīdi likās, ka jau sāku stāvēt uz vietas, tādēļ iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā, kas bija vienīgā vieta, kur spēcīgi varēja apgūt tieši moderno deju. Programma ir fiziski un psiholoģiski smaga, sevišķi pirmie divi gadi, pēc kuriem man pat gribējās visu pamest. Bet, ja pirmos divus gadus iztur, tad var izturēt arī pēdējos divus gadus. Tur ir diezgan strikti, bet tajā visā disciplīnā ir arī savs foršums.

– Vai ir kādas jūs iedvesmojošas personības dejošanā?

– Ja man būtu jāizdala zīmīgi skolotāji tieši saistībā ar dejošanu, pirmā būtu Daina Štāle, kura man pasniedza tautas dejas “Vizbulītē”. Tad Agris Daņiļevičs, kurš vada “Dzirnas”. Viņš ievilka mani modernajās dejās. Trešā būtu Olga Žitluhina. Viņa ir moderno deju pasniedzēja Latvijas Kultūras akadēmijā. Viņi ir mani guru dejā, kas mani kaut kur ievirzīja.

– Kad sākāt nodarboties ar fitnesu?

– Pabeidzot laikmetīgās dejas studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, mūsu ģimenē pieteicās pirmais puika. Tas bija tāds kā pagrieziena punkts. Par māksliniekiem ir uzskats, ka viņi ir bohēmisti, dzīvo pa gaisu, un daļa taisnības tur ir. Dejošana patiesībā ir diezgan egoistisks pasākums. Mākslinieks ir iekšā sevī un uzstājas skatītājam. Tas ir forši, protams, bet, kad man izveidojās ģimene, man galvā notika tāds kā klikšķis. Es sapratu, ka neesmu vairs viens un ka man apkārt ir cilvēki, par kuriem jārūpējas. Bija jādara kaut kas pamatīgāks.

Dejošana jau ir diezgan fiziska lieta. Slodze ir nopietna, un man tādas fiziskas lietas vienmēr ir patikušas. Tad nu izdomāju, kāpēc gan man nenodarboties ar fitnesu? Izgāju TRX treneru kursus un ieguvu sertifikātu. Es gan brīnījos, kā es tā vienkārši varu atnākt no malas, nolikt kursus un sākt vadīt treniņus. Tad jau katrs, kam nav slinkums, var būt treneris! Bet, ja es kaut ko sāku darīt, gribu to darīt nopietni. Tādēļ iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un izmācījos kursus Latvijas Treneru tālākizglītības centrā.

Man ļoti patika, jo tur mācīja arī par uzturu un spēka slodzēm, bet ļoti virspusēji. Tie ir C līmeņa trenera kursi. Bet es joprojām mācos. Es gribēju šo visu studēt padziļinātāk, tādēļ iestājos Rīgas Stradiņa universitātē un mācos par veselības sporta speciālistu. Vēl viens gads, un būšu apguvis to bakalaura līmenī. B līmeņa trenera kategorija.

– Kādi kritēriji ir jāsasniedz, lai kļūtu par A līmeņa treneri?

– A kategorija ir treneriem, kas strādā ar profesionāliem sportistiem, sagatavo viņus augsta līmeņa sacensībām, olimpiādēm. Tādi treneri parasti paši ir izbijuši sportisti ar augstiem sasniegumiem.

– Kā radās ideja veidot āra nodarbības grupām?

– 2014. gadā es izlēmu, ka vēlos tomēr darboties Siguldā. Toreiz šeit vēl nebija sporta centrs. Bija daži klubiņi, svaru zāle, bet nebija nekā nopietna. Tad es arī izdomāju sākt outdoor treniņus. Bija pavasaris, sākās siltais laiks. Ideāli! Pirmo mēnesi es treniņus vadīju bez maksas, lai iepazīstinātu cilvēkus ar nodarbībām. Liku informāciju arī sociālajos tīklos. Cilvēki vingroja ārā, viss skaisti. Bet nāca rudens, un es sāku domāt, ko darīt. Meklēt telpas Siguldā? Interesējos, bet sapratu, ka, nomaksājot īri, man pašam nekas nepaliktu. Tad nu domāju, ka jāvingro ārā tik ilgi, kamēr laiks ir labs. Tā nu arī vingrotāji pavilkās līdzi. Pienāca ziema, un sapratām – kamēr gaisa temperatūra nav ļoti zema, var turpināt. Tikai nedaudz biezāk jāsaģērbjas.

– Kādi ir paši sliktākie laikapstākļi, kādos esat sportojuši?

– Atceros, pirmajā gadā, kad pienāca ziema, vienreiz Raiņa parkā sportojām mīnus trīspadsmit grādos. Bija sniegs un putenis. Tajā treniņā sapratu, ka vingrošanai tāda temperatūra ir nedaudz par traku. Varbūt skrienot un nepārtraukti esot kustībā ir labi, bet vingrojot, veicot statiskas kustības, ievelkot elpu starp vingrojumiem zemo temperatūru var ļoti ātri just. Sapratu, ka aukstajā laikā vairāk vingrojumu ir jāveic ar sava ķermeņa svaru, ar lielāku amplitūdu, vairāk lēcienu, pietupienu un izklupienu. Tad nu ar saviem vingrotājiem vienojāmies, ka treniņi notiek līdz mīnus desmit grādiem.

Patiesībā ir bijušas tikai dažas reizes, kad treniņš atcelts laikapstākļu dēļ. Pēdējos gados ziemas ir iegriezušās diezgan siltas. Bet viss ir piedzīvots – gan lietus, gan sniegs, gan krusa un zibeņi, puteņi...

Brīdī, kad sporto, par sliktajiem laikapstākļiem kaut kā vairs nedomā. Grūtākais ir iziet ārā. Tu skaties ārā pa logu un domā: “Ārprāts! Gāž lietus! Kāds tagad treniņš?!” Bet, kad izej ārā un sāc kustēties, saproti, ka sliktie laikapstākļi nav nekāda problēma. Galvenais ir atbilstoši saģērbties. Man prieks, ka aizvien vairāk cilvēku to saprot.

– Parasti uz jūsu treniņiem ierodas kupls bariņš sportotāju, taču ierobežojumi sakarā ar Covid-19 pašlaik ļauj grupu nodarbībās ārā piedalīties ne vairāk kā desmit cilvēkiem. Kā šobrīd organizējat treniņus?

– Jā, parasti man treniņi bija otrdienu un ceturtdienu vakaros, kā arī sestdienu rītos. Nedēļā pirms šiem ierobežojumiem uz treniņu ieradās vairāk nekā trīsdesmit cilvēku. Man bija kaut kas jādomā, lai pēc iespējas vairāk interesentu būtu iespēja vingrot. Tad nu šobrīd es vadu divus treniņus pēc kārtas, nevis vienu, kā līdz šim. Diemžēl tik un tā varu kopā pieņemt tikai divdesmit cilvēkus.

– Vai nevajag arī trešo grupu?

– Droši vien, ka vajag. Cilvēki man personīgi raksta, ka nav paspējuši pierakstīties. Tur jau sāk nedaudz rasties neliels konflikts. Regulārie nācēji saka, ka tas nav godīgi, ka viņi nepaspēj pieteikties treniņam, kamēr kāds, kurš bijis tikai dažas reizes, tiek vingrot. Es mēģinu dot iespēju visiem, bet sanāk kā tāda loterija diemžēl.

– Vai, jūsuprāt, ar Covid-19 saistītie ierobežojumi ieviesīs arī ilgtermiņa pārmaiņas fitnesa nozarē? Vai cilvēki vairāk sportos ārā? Varbūt sporta zāles vairs nebūs tik pieprasītas?

– Grūti spriest. Es domāju, ka dažiem der arī online treniņi. Bet man pašam pavasarī, vadot nodarbības attālināti, ļoti ātri kļuva garlaicīgi un vienmuļi. Es neredzēju nevienu, kuram es to nodarbību vadu. Es nedomāju, ka šāda veida treniņi izkonkurēs sporta klubus. Ir daudz un dažādi iemesli, kādēļ cilvēkiem tie ir svarīgi. Viens tos apmeklē, jo grib izrauties no mājas, otrs grib būt cilvēkos un satikt draugus vai treneri, trešais iet, jo tur ir forša mūzika. Sporta klubos ir arī trenažieri, kas nekur citur nav pieejami. Klātesamība un socializēšanās tomēr ir ļoti svarīga. To ļoti varēja just, kad pavasarī mīkstināja ierobežojumus. Cilvēki vienkārši sprāga aiz sirsnības, bija nocietušies cits citu redzēt un dzirdēt.

Es domāju, ka tas ir ļoti labi, ka šobrīd sporta klubi nav aizvērti ciet pavisam kā pavasarī. Es reizi nedēļā braucu uz Rīgu, kur strādāju sporta klubā “SQUAD Hour”. Klubs ir atvērts, un cilvēki var nākt sportot individuāli. Mēs, treneri, esam tur tajos laikos, kad iepriekš vadījām grupu nodarbības. Mēs izveidojam treniņa plānu, ko uzrakstām uz tāfeles pie sienas. Klienti to zina, un viņi nāk un pilda šos treniņus. Ja visu saprot, iet maliņā un vingro, bet, ja kaut kas nav skaidrs, var lūgt mums palīdzību.

– Latvijas Veselības un fitnesa asociācija pirms ārkārtējās situācijas uzrakstīja vēstuli Ministru kabinetam un Veselības ministrijai ar lūgumu mazināt ierobežojumus nozarē. Vai, jūsuprāt, bez šīs vēstules klubi šobrīd būtu slēgti tāpat kā pavasarī?

– Jā, viņi ļoti iespringa. Pierādīja to, ka telpās tiek veikta dezinfekcija. Visur izvietota informācija, ka viss pirms un pēc sevis jādezinficē. Notiek arī distancēšanās. Klubā ir zāles menedžeri, kas pieskata, lai cilvēki nedrūzmētos vingrojot. Viss tiek ievērots. “SQUAD Hour” gan treneriem, gan klientiem izdalīja maskas, kas, manuprāt, ir forši. Maska tomēr dod sajūtu, ka mēs visi vienoti piedomājam. Neviens, protams, negrib saslimt vai aplipināt kādu. Nav tā, ka tāpēc, ka mums ir atļauts darboties, mēs neievērojam nosacījumus. Sporta klubos nav vienaldzības.

– Jūs vienmēr ņemat līdzi uz “Green Grass” nodarbībām savus trīs dēlus. Arī citi sportotāji savus bērnus ņem līdzi. Vai jūs apzināti cenšaties bērniem iemācīt, ka fiziskās aktivitātes ir nozīmīgas?

– Viss sākas ģimenē. Bērni redz, ko vecāki dara, un ņem piemēru. Man šķiet grēks pašam iet ārā sportot un neņemt bērnus līdzi. Šobrīd gan ierobežojumu dēļ es viņus neņemu līdzi uz treniņiem, bet parasti viņi treniņu laikā izskrienas pa senleju. Esmu priecīgs, ka viņi var izdauzīties. Man nav uzstādījums, ka viņiem būtu jākļūst par sportistiem vai treneriem. Uzskatu, ka ir nepareizi caur bērnu izdzīvot kaut kādas savas nepiepildītās vēlmes. Teiksim, ja vecākam neizdevās kļūt par hokejistu, tad savam bērnam viņš liks spēlēt hokeju. Tas ir nepareizi, jo bērnam tas sports var sākt riebties. Ir svarīgāk bērnus vienkārši palaist uz rotaļu laukumiņu. Tur ir kāpšļi, šķēršļi, striķi. Viss, ko tur var izdarīt, ir bērnam vajadzīgs. Skriešana, lēkšana, līšana, rāpošana – visas šīs aktivitātes ārā bērniem ir nepieciešamas.

– Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kuri nav uz tu ar sportu? Ar ko viņiem sākt, un kā vispār atrast vēlmi kustēties?

– Bieži var dzirdēt: “Sākšu pirmdien!” vai “No jaunā gada gan sākšu!” Tas nestrādā. Ja grib, tad vienkārši jāsāk un jādara. Viss ir no paša atkarīgs. Ja kāds visu laiku borēs, ka ir jāsporto, tas arī nestrādās. Ir jānotiek klikšķim galvā. Diemžēl daudziem tas notiek tikai tad, kad sākas kaut kādas veselības problēmas un ārsts pasaka, ka vajadzētu sākt kaut ko darīt. Tad, cerams, cilvēks saprot, ka patiešām ir ziepes un ir laiks sākt kustēties. Tad var sākt ar nūjošanu vai pastaigām svaigā gaisā. Var veikt stiepšanās vingrinājumus vai pilates, kas arī patiesībā nav nemaz tik viegla nodarbība, cik izskatās. Nevajag uzreiz lēkt līdzi pieredzējušiem vingrotājiem, jo tas var būt par traku. Ja nekas iepriekš nav darīts, tad krosfits vai kāda augstas intensitātes grupu nodarbība nederēs. Jāsāk ar vieglas intensitātes treniņiem. Kad cilvēks jau jūt, ka viņa ķermenis spēj noturēt kaut kādu tonusu, tad var mērķēt jau uz vidējas intensitātes nodarbībām. Ir vienkārši jāsāk darīt, un pēc tam galvenais ir atrast pašam savu aktivitāti.

Šīs pandēmijas laikā, manuprāt, cilvēki sāka vairāk pastaigāties. Ideāli! Siguldas daba tam ir ļoti pateicīga. Nokāpjot lejā pa trepītēm līdz Gaujai, aizejot līdz Gūtmaņalai un atnākot atpakaļ, pulss jau ir gaisā. Pastaigājoties un redzot, ka arī kāds cits staigā, kāds skrien, kāds brauc ar riteni, arī var rast motivāciju. Daudziem nostrādā arī tas, ka viņi vienkārši atnāk uz treniņu, izmēģina un aizraujas. Var arī sevi nedaudz ievilināt, iegādājoties jaunu sporta apģērbu. Jaunas botas, treniņtērps, cepure – tas uzreiz jau dod sajūtu, ka esi sportotājs.

Daudzus treniņam motivē arī dalīšanās ar savām sportiskajām aktivitātēm sociālajos tīklos. Tas, ka draugi redz, ka viņi trenējas. Es pēc “Green Grass” nodarbībām parasti ielieku foto un video feisbukā. Vienmēr uztaisām kopīgu bildi ar visiem sportotājiem. Starp citu, šodien treniņā teicu, ka nav jau vairs laikam jēgas taisīt kopbildi, bet sportotāji teica, ka jātaisa. “Kā tad mana sieva zinās, ka es biju treniņā?” Bilžu ievietošana, pareklamēšanās strādā. Tā ka sociālajiem tīkliem arī ir savs spēks un plusi.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.