Saulkrasti – vienīgā pilsēta Latvijā, kur visvairāk ir iecienīts džezs ^{Apriņķis.lv}

– Jūs, Raimond, kopā ar Tāli Gžibovski (bundzinieks un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza mūzikas katedras docents, – red.) un savu izcilo komandu esat radījuši Saulkrastos pasākumu, kas ir plaši pazīstams ne vien Latvijā, bet arī pasaulē. Vai šodien, atskatoties uz pirmo “Saulkrasti Jazz” festivālu, ticējāt, ka tas kļūs tik slavens?

– Sākumā bija ideja izveidot pastāvīgu vasaras mācību nometni bundziniekiem – pie ārzemju pedagogiem. Pirmajā gadā bija divdesmit pieci bundzinieki! Ar šausmām domājām, kā organizēsim viņiem mācības, – divdesmit pieciem pusaudžiem, turklāt bundziniekiem! Bet izrādījās, ka viņi ir pietiekami disciplinēti. Nākamajā gadā jau pievienojās basģitāristi, trešajā – visi pārējie instrumentālisti. Un tā kopš 1999. gada mēs piedāvājam meistarklases jauniešiem sešās specialitātēs: taustiņinstrumentālistiem, pūšaminstrumentālistiem, vokālistiem, ģitāristiem, basģitāristiem un bundziniekiem. Katru gadu mācību nometnē piedalās aptuveni septiņdesmit līdz deviņdesmit pieci dalībnieki. Toreiz pat iedomāties nevarējām, ka pēc vairākiem gadiem šis festivāls tiks iekļauts valstiski nozīmīgu kultūras pasākumu sarakstā! Jau aptuveni desmit gadus Saulkrasti ir ierakstīti arī pasaules džeza festivālu kartē.

Vēlos uzsvērt: tas tiešām ir komandas darbs, jo festivālu organizē brīnišķīga komanda, kurai pateicoties es varu būt absolūti mierīgs, jo zinu, ka viss būs uz tip-top!

Festivālā šajos gados ir piedalījušies simtiem izcilu džeza mūziķu no visas pasaules. Festivāla meistarklašu nometnēs ir izaudzināta jauna džeza mūziķu paaudze, kas šobrīd koncertē ne tikai Baltijā, bet arī Eiropā un citviet pasaulē. Varbūt tas ir skaļi teikts, bet katrs mūsu veidotais festivāls ir neizmirstams un neatkārtojams.

– Šobrīd raiti rit estrādes atjaunošana. Vai jums galvā jau ir plāns festivālam “Saulkrasti Jazz 2021”?

– Domājot par estrādi, es spilgti atceros 2000. gada noslēguma koncertu: tajā vakarā mani mīļie komandas gaismotāji, iegādājušies jaunus gaismas rīkus, lāzerus, jau nepacietībā berzē rokas, lai publikai atrādītu labāko, bet brīdī, kad lāzeri darbojas,  pazūd elektrība! Es ātri noskrienu lejā uz pagrabu pie kabeļa, konstatēju, ka tas ir karsts, un tajā pašā laikā ļoti labi saprotu, ka estrāde ir pilna ar apmeklētājiem un notiek galakoncerts! Saslēdzu atpakaļ visu, kā nākas, un saku savējiem: “Nav laika eksperimentiem!” Bet koncerts turpinās, un vienmēr jau gribas, lai apmeklētājiem ir “wowww!”, tādēļ gaismotāji atkal ieslēdz specefektus, un – viss kārtībā! Tajā brīdī menedžeris man saka: “Raimond, speciāli mums tāds šovs!” Daži sirmi mati koncerta rīkošanas dēļ man noteikti nākuši klāt, tāpēc es priecājos, ka šobrīd tiek renovēta estrāde, – tas nozīmē, ka varēsim izpausties!

Par estrādes “atdzīvināšanu” pēc renovācijas esam runājuši arī ar domes priekšsēdētāju. Dažas idejas jau ir, bet par tām vēl pāragri runāt. Gribu piebilst: vērojot kultūras nama “Zvejniekciems” radošās komandas darbu, ir sajūta, ka tur strādā ideju ģeneratori, kas noteikti atradīs veidu, kā iedvest jaunu dzīvību estrādē. Lai tikai pietiek līdzekļu! Es esmu pārliecināts, ka atjaunoto Saulkrastu estrādi pamanīs arī citi pasākuma rīkotāji Latvijā. Mēs domājam, kā varētu apvienot festivāla koncertus “Minhauzena Undā” ­un estrādē. No 1997. līdz 2005. gadam Saulkrastu estrādē notika tikai festivāla noslēguma koncerti. Pēc “Minhauzena Undas” renovācijas 2004. gadā kompleksa telpas un teritorija ir atbilstošas, lai tajās rīkotu starptautisku festivālu, tur ir arī viesnīca, sakopta teritorija, laba ēdināšana, profesionāli, atsaucīgi darbinieki un brīnišķīga vadība.

Šis laiks un pašreizējā situācija pasaulē ir ļoti interesanti. Katru gadu strādājam un saprotam, kas jāņem vērā, bet pagājušogad bija koncerta pārtraukums, tādēļ ir citādāk. Šobrīd festivāla projekts gandrīz jau ir gatavs, vēl gaidu pēdējās atbildes no dažiem mūziķiem, un tad no 19. līdz 24. jūlija tas ir jāīsteno.

Šogad būs arī jaunums – sadarbībā ar kultūras nama “Zvejniekciems” brīnišķīgo kolektīvu, kurš jau Saulkrastos lieliski ir organizējis vairākus pasākumus, mēs rīkosim bezmaksas dienas koncertus pie kultūras nama. Kā jau ierasts, arī Saules laukumā katru dienu notiks bezmaksas koncerti. Uz lielās skatuves šogad sagaidīsim grupas no Itālijas, Moldovas, Slovēnijas, Austrijas, Šveices, Ungārijas, Francijas un Amerikas. Muzikālajā “ēdienkartē” būs tautas mūzika džeza aranžijās, funky, fusion, big band mūzika. Festivāla galvenais viesis šogad būs “Stanley Jordan Quartet” no ASV. Stenlijs Džordans ir viens no spilgtākajiem ģitāristiem pasaulē, kurš spēlē tapping vai touch style tehnikā.

– Vai esat novērojis, kāda ir publika, kas apmeklē džeza festivālu?

– Man ļoti patika kāda paziņas, pusmūža vīrieša, teiktais, – viņš iepriekš bija apmeklējis festivālu “Positivus” Salacgrīvā un pēc tam vakarā atbraucis uz mūsējo: “Raimond, jums te tāds miers! Tu nevari iedomāties, cik te ir forši: neviens negrūžas virsū, nebļaustās, nemet pudeles konteinerā!” Viss, kas piederas roka kultūrai. Tādēļ cilvēki brauc pie mums atpūsties. Daļa brauc klausīties konkrētu mākslinieku, daļai patīk džeza mūzika, jo mēs programmu veidojam tā, lai tajā būtu noskaņa, lai būtu, ko padomāt, un klausītāji sajustu dažādību. Ziniet, programmas atlases laikā man ir iespēja klausīties tik daudz mūzikas, iepazīt jaunus māksliniekus! Tas ir rūpīgs darbs, lai festivāls būtu arī interesants auditorijai, kas ar džezu ir uz jūs!

– Kas ir jūsu veiksmes formula: mīlestība pret džezu, uzņēmība?

– Neesmu daudz par to domājis. Viena no atslēgām tiešām varētu būt mīlestība pret mūziku. Bet galvenā “zelta atslēga” ir festivāla superkomanda, kas ir arī mana ģimene. Tie ir cilvēki, kas gadu gaitā palikuši uzticīgi festivāla idejai un palīdz radīt brīnišķīgu gaisotni un jaukus brīžus festivāla apmeklētājiem.

Vēlos izteikt lielu pateicību arī Saulkrastu novada domei, visiem darbiniekiem, deputātiem, priekšsēdētājiem par līdzās būšanu un atbalstu visus šos gadus! Tas ir ļoti svarīgi, lai Saulkrasti varētu lepoties ar šo festivālu.

– Saulkrastiem patīk džezs jūsu veidotā festivāla dēļ, bet kā džezs ienāca jūsu dzīvē?

– Kad studēju konservatorijā, man piedāvāja darbu Latvijas Radio bigbendā. Toreiz, 1988. gadā, tā nosaukums bija “Latvijas Radio Vieglās un estrādes mūzikas orķestris”. Tur es iepazinos ar džeza komponistu un saksofonistu Raimondu Raubiško, un viņš uzaicināja mani spēlēt savā džeza kvintetā. Tad sākās koncerttūres pa festivāliem Eiropā un ASV. Iespējams, jau tad zemapziņā radās doma par džeza festivālu tuvāk mājām…

Izklausās vienkārši, bet patiesībā tam visam apakšā ir liels melnais darbs un neskaitāmu stundu individuāls darbs, kā arī mēģinājumi, kuros es sāku aptvert, cik daudzpusīga un izteiksmes līdzekļiem bagāta ir džeza valoda.

– Jūs esat sitaminstrumentu pedagogs un strādājat ar bērniem un jauniešiem. Ko jūs mācību laikā cenšaties audzēkņiem iemācīt? Par ko priecājaties, raugoties uz viņiem?

– Jā, strādāju ar “sitējiem” vairāk nekā trīsdesmit gadus bērnu mūzikas skolās, mūzikas vidusskolās un dažus gadus arī Mūzikas akadēmijā. Esmu pedagogs arī mūsu Vidzemes jūrmalas Mūzikas un mākslas skolā un priecājos, ka bērni izvēlas sitaminstrumentus. Zināma pieredze jau ir. Galvenais, ko cenšos saviem audzēkņiem iemācīt, ir strādāt patstāvīgi. Jo ātrāk iemācīsies, jo lielākas izredzes nokļūt tālāk mūzikas pasaulē. Un, ja redzu, ka izdodas, man ir prieks un gandarījums. Ir, protams, arī tādi, kas visu semestri lidinās kaut kur starp debesīm un zemi un tad pēdējā naktī saņemas un nokārto eksāmenu. Tad, redzot, cik viņi ir laimīgi, es arī priecājos līdzi. Bijuši panākumi arī izpildītāju konkursos gan Latvijā, gan ārzemēs. Bet vislielākais gandarījums man ir redzēt savus bijušos audzēkņus uz skatuves jau kā profesionāļus.

– Kāda šobrīd ir jūsu ikdiena?

– Mana ikdiena tikai nedaudz atšķiras no citu pedagogu šodienas. Daudz laika pavadu pie datora, mācot attālināti. Strādāju jau pie divdesmit trešā festivāla “Saulkrasti Jazz 2021”.

Dažreiz, kā saka, tas dators un mājās sēdēšana man ir līdz brošai. Sazinoties ar draugiem no tuvākām un tālākām zemēm, varu apgalvot, ka šis laiks ir nogurdinājis visus, bet viņi pacietīgi ievēro noteikumus, lai drīzāk varam atgriezties normālā dzīves ritmā: sarīkot dārza svētkus ar draugiem, aizbraukt ciemos pie tuviniekiem vai apmeklēt Saulkrastu džeza festivālu.

– Raimond, jūs Saulkrastos dzīvojat aptuveni trīsdesmit gadus. Kāds ir jūsu novēlējums mūsu novadniekiem?

– Tiešām, jau trīsdesmit! Skrien gan tie gadi – kā stirnas! (Smaida.) Jā, es Saulkrastos esmu kopš 1988. gada. Bet piecdesmitajos gados, kad vēl nebiju dzimis, šeit dzīvoja mana mamma. Viņa strādāja kafejnīcā kaut kur pie Pabažu kinoteātra. Ja nemaldos, kafejnīcas nosaukums bija “Apaļā bumba”! Vecākie saulkrastieši to noteikti varētu atcerēties. Pēc tam mamma pārcēlās uz Kuldīgu, un tur šajā pasaulē ierados es. Tātad – kurzemnieks!

Par nokļūšanu Saulkrastos: man jau bērnībā bija sapnis – balta māja jūras krastā. Pašā krastā nesanāca, bet pārāk tālu arī nav! (Smaida.) Man patīk Saulkrasti – šeit ir manas mājas un draugi. Saulkrastos dzīvo ļoti laipni, draudzīgi un atsaucīgi cilvēki. Tā laikam ir jūras klātbūtne…

Ja jau man ir iespēja izteikt novēlējumu saulkrastiešiem un novadniekiem, sacīšu tā: priecāsimies par paveiktajiem labajiem darbiem pilsētā, kā arī par saviem un citu sasniegumiem un veiksmēm! Būsim lepni par savu pilsētu un novadu!