Mūžībā aizgājis vairākkārtējs "Lielā Kristapa" laureāts, režisors un operators Askolds Saulītis

Saulītis dzimis 1966.gada 5.jūnijā Liepājā, mācījies Liepājas 5.vidusskolā, Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagoģijas nodaļā. 1987.gadā nolēmis strādāt Rīgas kinostudijā, devies uz Rīgu un kļuvis par palīgstrādnieku Aivara Freimaņa 1989.gada spēlfilmā "Dzīvīte", bijis administrators Arvīda Krieva 1990.gada spēlfilmā "Ievas paradīzes dārzs".

Paralēli kā kinoamatieris Saulītis sācis veidot eksperimentālas spēlfilmas. Viena no tām - 1989.gada "XXX" - saņēmusi "Grand Prix" Baltijas neatkarīgo filmu festivālā, bet 1991.gada kinolente "Opera" apbalvota Gdaņskas filmu festivālā Polijā.

1990.gadā Saulītis sācis strādāt kā režisora asistents, režisors un operators filmu studijā "Kaupo", veidojis reklāmfilmas. 1993.gadā kopā ar operatoru Uldi Janci uzņēmis savu pirmo filmu uz 35 milimetru lentes - dokumentālo filmu par Rīgas komunālajiem dzīvokļiem "Kas dzīvo komunalkā". Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados strādājis kā režisors un operators dažādās Latvijas televīzijās, studijā "Kaupo" veidojis arī dokumentālo filmu par mākslinieci Aiju Zariņu.

Viņš strādājis arī filmu studijā "F.O.R.M.A.", veidojot 1999.gada dokumentālo filmu "Sarkanais un Brūnais" un noveli "Tristans un Izolde" Latvijas un Igaunijas kopražojuma 1999.gada spēlfilmā "Trīs stāsti par…". Saulītis darbojies arī filmu studijā "Rija", uzņemot 1999.gada animācijas filmu "Clara & Rubinšteins".

1996.gadā sācis studijas Latvijas Kultūras akadēmijā un 2000.gadā ieguvis mākslas zinātņu bakalaura grādu televīzijas režijas specialitātē, pēc studijām papildinājies arī "Baltic Media Centre" starptautiskajos filmu kopprodukciju kursos -  Bornholmā, Dānijā 2000.gadā, Ņujorkas universitātes profesora Borisa Frumina lekciju kursos Rīgā no 2002. līdz 2003.gadam un 2005.gadā. 2002.gadā strādājis starptautiskā dokumentālo filmu festivāla "Cinarchea" žūrijā Vācijā.

2000.gadā dibinājis filmu studiju "Subjektiv Filma", pirmā paša studijā uzņemtā dokumentālā filma bija 2001.gada "Jaunības avots", un tā atnesa Saulītim otro Nacionālā filmu festivāla "Lielais Kristaps" balvu kā labākajam dokumentālā kino režisoram, - pirmā tika piešķirta gadu iepriekš, par filmu "Sarkanais un Brūnais".

Divos nacionālajos festivālos Saulīša filmas saņēmušas Skatītāju balvu - 1998.gadā "Eiropas nolaupīšana" un 2003.gadā "Keep smiling!". Šī filma, kas veltīta Latvijas teritorijā kritušu karavīru piemiņai, 2003.gada festivālā saņēma piecas nominācijas un balvu par labāko scenāriju, vēlāk tika nominēta Krievijas kino akadēmijas balvai "Nika". Arī Saulīša nākamā dokumentālā filma 2005.gada "Svētku anatomija" Nacionālajā filmu festivālā saņēma piecas nominācijas un tika apbalvota par labāko montāžu.

2008.gadā Saulītis pabeidza darbu pie dokumentālās filmas "Parāds Afganistānai", 2009.gada 5.martā Rīgā pirmizrādi piedzīvoja igauņu režisora Arbo Tammiksāra filma "Friči un blondīnes", kurai Saulītis bija Latvijas puses producents. Filma stāsta par Baltijas aktieriem, kuri padomju laika filmās tēlojuši nacistus. Tajā pašā gadā pabeigta arī paša Saulīša režisētā filma "Bermontiāda", kas ar plašu arhīvu materiālu un inscenējumu palīdzību pēta sarežģītu periodu Latvijas vēsturē. Studijā "Subjektiv Filma" ar valsts atbalstu tapusi arī dokumentālā filma "Ārpus spēles laukuma" par bijušām un esošām basketbola zvaigznēm, tās televīzijas pirmizrāde notika 2015.gada sākumā.

2011.gadā Saulītis dibināja biedrību "Terra Europa", kurā uzņemtas vairākas dokumentālās filmas par Latvijas vēstures tēmām, apliecinot autora dziļo ieinteresētību un erudīciju vēstures jautājumos, - 2013.gada "Atmodas antoloģija", 2014.gada "Baltijas brīvības ceļš", 2018.gada "Dziesmuvara". Filmu programmā "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" Saulītis iekļāvās ar 2017.gada dokumentālo filmu "Astoņas zvaigznes", kas veltīta īpašai parādībai Latvijas vēsturē - latviešu strēlniekiem.