Internetā bez maksas skatāmas režisora Askolda Saulīša filmas
- Autors: Apriņķis.lv
Foto – publicitātes un Agnese Zeltiņa
Pieminot mūžībā aizgājušo režisoru Askoldu Saulīti (1966–2021), Nacionālā kino centra portālā www.filmas.lv skatāma 14 filmu kolekcija – gandrīz visas režisora filmas, sākot ar 1993.gadā uzņemto debiju un gadsimtu mijas dokumentālajām filmām, kas apbalvotas ar vairākām “Lielā Kristapa” balvām, informē Nacionālā kino centra filmu nozares informācijas speciāliste Kristīne Matīsa.
Režisors, operators un producents Askolds Saulītis (05.06.1966.–10.03.2021.) dzimis Liepājā un jau tur vidusskolas laikā aizrāvies ar kino, iesaistoties Eduarda Tisē vārdā nosauktajā Tautas kinoamatieru studijā. 1987.gadā viņš dodas uz Rīgu meklēt darbu kinostudijā, strādā Aivara Freimaņa spēlfilmas “Dzīvīte” (1989) un Arvīda Krieva spēlfilmas “Ievas paradīzes dārzs” (1990) uzņemšanas grupās, bet 1993.gadā filmu studijā “Kaupo filma” debitē ar dokumentālo filmu “Kas dzīvo komunalkā”, stāsta K.Matīsa.
1996.gadā Askolds Saulītis iestājas Latvijas Kultūras akadēmijas TV režijas kursā, kā studiju darbs top dokumentālā filma par gleznotāju Aiju Zariņu – “Eiropas nolaupīšana” (1998), bet par diplomdarbu kļūst dokumentālā filma “Sarkanais un brūnais” (1999), ar kuru Saulītis pirmoreiz pieskaras savai “mūža tēmai” – dažādos karos lauztās latviešu tautas likteņiem. Par šo darbu Askolds Saulītis saņem savu pirmo Lielo Kristapu kā labākais dokumentālā kino režisors, pavisam viņš saņēmis četras “Lielā Kristapa” balvas dažādās kategorijās, vēl četri “Kristapi” dažā dos gados piešķirti kolēģiem par darbu Saulīša filmās.
Filmējot filmu “Keep Smiling!”.
1999.gadā Askolds Saulītis debitē arī spēles kino un animācijā, studijā F.O.R.M.A. uzņemot dinamisku spēles īsfilmu Tristans un Izolde, bet studijā Rija kopā ar mākslinieku Jurģi Krāsonu – asprātīgu un vizuāli izteiksmīgu animācijas īsfilmu "pieaugušajiem" "Clara un Rubinšteins", vēsta K.Matīsa.
Turpmākajos gados Askolds Saulītis kļūst par tobrīd titulētāko jauno režisoru Latvijas dokumentālajā kino, saņemot “Lielo Kristapu” arī par režiju Baldonē uzņemtajā filmā “Jaunības avots” (2001), bet plašāko starptautisko atzinību izpelnās filma “Keep Smiling!” (2003), stāsts par “racējiem”, kuri Latvijas mežos meklē bez vēsts pazudušu karavīru pēdas.
No filmas “Svētku anatomija”.
Interesantu rakursu uz tradicionāliem rituāliem piedāvā dokumentālā filma “Svētku anatomija” (2005), kas seko 18.novembra svētku gatavošanas mehānismiem un aizkulišu norisēm. Šeit armijas parāde ir tikai viens no elementiem, bet jau nākamajā filmā “Parāds Afganistānai” (2008) Askolds Saulītis cieši sadarbojas ar Latvijas armiju, kopā ar politiķi Ati Lejiņu braucot uz Afganistānas karstajiem punktiem meklēt modžahedu komandieri, kurš 80.gados glābis Lejiņa dzīvību, atzīmē K.Matīsa.
Filmējot filmu “Parāds Afganistānai”.
Ar filmu “Bermontiāda” (2009) sākas konsekvents periods Askolda Saulīša filmogrāfijā – informatīvi piesātināti un detalizēti izsmeļoši darbi par būtiskiem Latvijas vēstures pagrieziena punktiem, veidoti kopā ar konsultantiem vēsturniekiem, bagātīgi izmantojot arhīvu materiālus, datorgrafiku un inscenējumus, jaunākajos laikos – arī laikabiedru liecības. Tādā veidā Saulītis izpētījis gan atmodas laika notikumus (“Atmodas antoloģija”, 2013), gan Dziesmu svētku vēsturi (“Dziesmuvara”, 2018), vērienīgākais no šiem darbiem ir simtgades filma “Astoņas zvaigznes” (2018), norāda K.Matīsa.
No filmas "Astoņas zvaigznes".