Menu
 

Pirmizrādi piedzīvos Dzintras Gekas jaunākā dokumentālā filma par Sibīrijas bērniem

  • Autors:  Apriņķis.lv
Foto - publicitātes Foto - publicitātes

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, 25. martā plkst. 21.05 LTV1 demonstrēs jaunāko režisores Dzintras Gekas filmu“Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc 1949. gada 25. marts?”. Dokumentālais stāsts atskatīsies uz notikumiem pirms 72 gadiem, un savās atmiņās dalīsies cilvēki, kurus izsūtīja kā bērnus. Pēc filmas būs iespējams noskatīties Igaunijas simtgades filmu programmas ietvaros tapušo skaudro stāstu “Biedrs bērns”, informēja Latvijas Televīzija.

Kā norāda filmas veidotāji, deportācija 1949. gada 25. martā bija daļa no liela plāna, kura mērķis bija mūsu nācijas intelektuālās, politiskās un saimnieciskās elites iznīcināšana. Tas bija plāns, kā tautu padarīt vieglāk kontrolējamu – nocērtot tai galvu. Otra plāna daļa bija cilvēku iebaidīšana, lai varētu veikt kolektivizāciju. Vienmēr varēja piedraudēt: “Vai tu vēlies nokļūt Sibīrijā?”.

Pēc 1949. gada deportācijas daudzi bija pārliecināti, ka uz Sibīriju izvedīs visus latviešus un šai akcijai sekos citas. Šīs sajūtas līdz galam nepameta Padomju Latvijā dzīvojošo apziņu vēl ilgi. Uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 43 tūkstoši cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un zīdaiņu, vecu un pat no nāves gultas pieceltu cilvēku. Daudzi no deportētajiem mira, citi pavadīja garus un mokošus gadus Sibīrijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos,  cīnoties par savu un bērnu dzīvību. 1949. gada deportācijas savā ziņā bija pat nežēlīgākas par 1941. gada deportācijām, jo katrs ceturtais uz mūžu deportētais bija bērns, bet katrs sestais – vecāks par 60 gadiem.

Katrai ģimenei bija atļauts ņemt līdzi 1500 kg bagāžas. Tās savākšanai bija atvēlēta viena stunda. Tomēr dažkārt operatīvās grupas patvaļīgi saīsināja laiku uz 15 minūtēm vai mazāk. Bija gadījumi, kad karavīri, iznīcinātāji vai aktīvisti nodarbojās ar marodierismu, apzaga saimniecības izvešanas laikā vai arī jau deportēto ģimeņu mājas.

Latvieši tika izsūtīti uz Amūras, Tomskas un Omskas apgabaliem. Pēc ierašanās nometinājuma vietā par katru izsūtīto, kurš bija sasniedzis 16 gadu vecumu, tika aizpildīta anketa. Viņiem visiem bija jāparakstās par to, ka, saskaņā ar 1948. gada 26. novembra dekrētu, viņi ir izsūtīti uz mūžu. Par bēgšanu no nometinājuma vietas varēja sodīt ar 20 gadiem katorgas darbos.

Par deportāciju veikšanu kopumā, par necilvēcisku noziegumu izpildi 1949. gada genocīda realizētājiem tika piešķirti 75 Sarkanā Karoga ordeņi.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.