Menu
 

Inga Ābele: Padarīšu Aspaziju vēl noslēpumaināku Apriņķis.lv

  • Autors:  Elza Elizabete Vanaga
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

1865.gada 16.martā ir dzimusi Elza Rozenberga – izcilā latviešu dzejniece Aspazija. Šobrīd top romāns par pašu Aspaziju. To rada rakstniece Inga Ābele. Uz sarunu viņu aicināju jau pērn oktobrī, taču saņēmu pieklājīgu atteikumu: esot jāraksta romāns, tādēļ lieka laika nav daudz. Romāns vēl top, taču Inga piekrita sarunāties rakstiski. Žēl, ka neizdevās sarunāties klātienē, jo pat no viņas rakstītajām elektroniskajām vēstulēm staro siltums.

Romāns par Aspaziju top kā daļa no grāmatu cikla “Es esmu...” par divpadsmit latviešu klasiķiem. To veido divpadsmit rakstnieki, no kuriem viena ir Inga, un divpadsmit literatūrzinātnieki. Rezultātā taps divpadsmit romāni un divpadsmit monogrāfijas.

Aspazija Ingai Ābelei nav sveša – 2015. gadā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvoja viņas izrāde “Aspazija. Personīgi”, par kuru viņa saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu “Gada sasniegums oriģināldramaturģijā”.

– Vai jūs tikāt uzrunāta iesaistīties projektā “Es esmu...” tādēļ, ka jau iepriekš bijāt rakstījusi par Aspaziju?

– Jā, tieši tā arī notika. Man vaicāja: “Vai rakstīsi par Aspaziju? Tev par viņu varētu būt zināms jau diezgan daudz...” Es piekritu un drīz pēc tam sapratu, ka par Aspaziju nekad nav iespējams uzzināt pietiekami. Viņa par sevi vislabāk pasaka dzejolī “Bakhanāle”: “Vij rozes ap galvu. Un aizmirsti, Vai esi, vai būsi, Vai dzīvoji.”

Es ilgi lauzos gar šo lakonisko pantiņu kā gar aizslēgtām durvīm, līdz tās man atvērās un es sapratu “mūžīgo tagad”, par ko viņa bija domājusi, – izbaudīt acumirkli, izdzert līdz dibenam tagadni, piekļūstot mūžībai. Bet to nav iespējams izdarīt, ja patur sevī jelkādas prāta konstrukcijas, tādas kā pagātne vai nākotne... Aspazija ir noslēpumaina personība, mūžam mainīga kā upe. Nosmējos: lai notiek! Ja tā vēlies, padarīšu tevi vēl noslēpumaināku.  

– Vēl noslēpumaināka Aspazija... Ko ar to domājāt? Kā tas izpaudīsies romānā?

– Es nezinu! Nojaušu, ka tam varētu būt saistība ar Aspazijas darbu. Viņa arī dzīves laikā necieta pārlieku uzbāzību, bija drīzāk noslēgts, ne atvērts cilvēks. Ilgi arī mani turēja pienācīgā attālumā. Bet es biju pacietīga. Un tad pēkšņi viņa parotaļājās ar mani. Vienu dienu apturēja laiku, parādīja savu spēku. Es rakstīju, un veselu stundu pulkstenis rādīja 11:11. Es biju tik priecīga un iedvesmota! Tagad sekoju, kur mani ved. Un bieži vien tam nav nekāda izskaidrojuma. Tāpēc teicu, ka nepretošos viņai. Ja viņa vēlas saglabāt savus noslēpumus, neraušu plīvuru nost par katru cenu, lai tikai uzzinātu patiesību.

– Kurš no literatūrzinātniekiem veidos monogrāfiju par Aspaziju šim projektam? Vai apmaināties domām?

– Monogrāfiju veidos Daugavpils Universitātes docētāja, profesore Maija Burima. Protams, ka sazinājāmies darba sākumā un sazināsimies atkal. Tomēr viena otru neuzraugām, esam brīvas savos darbos. Tas tieši būs interesanti, kādus ceļus iesim nezināmajā kontinentā Terra Aspasia.

– Vai romāna galvenā varone būs pati Aspazija un notikumi būs aizgūti no viņas dzīves, vai arī romāns drīzāk būs abstrakts un Aspazija būs tikai kā iedvesmas avots?

– Vēl vairāk – romānā būs septiņi avoti! Tas – intrigai. Vai es gribētu cerēt, ka tā būs dzeja? Godīgi atzīstos: gribētu. Bet, visticamāk, dzeja tā nebūs, jo neesmu tīrasiņu dzejniece. Uzstādījums bija uzrakstīt romānu, bet romānu gribu tādu, lai lappusēm cauri spīdētu gaisma. Tādu caurspīdīgu kā spāres spārns.

– Aspazija rakstīja lugas, jūs arī. Vai kādreiz sevi salīdzināt ar viņu?

– Mūs nav iespējams salīdzināt. Varbūt var salīdzināt mūsu laikus. Laiks uzstāda rāmjus. Manam laikam ir pilnīgi citi mērķi nekā Aspazijas laikam. Tiesa gan – nekas dzīvē nav nejaušs, arī šis darbs mani šobrīd apskaidro sevis pašas dzīvei. Liek ieraudzīt daudz ko, kas bez Aspazijas būtu paslīdējis garām. Manuprāt – pilnīgi bez salīdzināšanas – katrs cilvēks dzīvo pats savā tagadnē, un viņa vērtība ir, cik jūtīgs viņš ir pret savu laiku un cik precīzi pārrada darbos.

– Vai varat minēt kādu piemēru, ko Aspazija lika jums pamanīt savā dzīvē?

– Raiņa un Aspazijas Kastaņolas perioda savstarpējā sarakste ir milzīga jūtu skola. Kad dzīves prieku kausam pārskrējušas jau trešās putas, kad trimdā ir bezgala vientuļi un jāturas gaisā, nekur, kad jārod mīlestība, kas stiprāka par nāvi. Milzīga jūtu skola. Šie trīs vārdi liek arī manu dzīvi un attiecības ieraudzīt no malas, svērt svaru kausos, kā Anubiss sver sirdis pie Lētes upes... Vai arī ziedonis! 4. martā dzimušajai Elzai Rozenbergai jau kopš dzimšanas pavasaris – marts, aprīlis, ziedonis – ir kaut kas sprādzienam, augšāmcelšanās stāstam līdzīgs. Ziedonis viņas darbā parādās gluži reāls – kā glābējs, kā draugs, kā mīļotais. Pirms Aspazijas man, rudens bērnam, nebija tādu attiecību ar ziedoni. Aspazija atver acis uz to, ko jūt katrs sīkākais ziediņš, ko stāsta katra vēja pūsma. 

– Vai piekrītat apgalvojumam, ka Aspazija bijusi šerpa? Kāpēc?

– Tā bija viena no viņas daudzajām rakstura šķautnēm, ar to viņa bija piedzimusi – ar asu mēli un spēcīgu pašcieņu, ar cīnītājas garu un gaišredzīgu prātu apveltīta.

– Kā vērtējat apgalvojumu, ka aiz Raiņa sasniegumiem patiesībā stāvēja Aspazija?

– Viņi bija vienaudži, laikabiedri, ceļabiedri un vēl vairāk – domubiedri. Tad var apgalvot arī, ka Rainis stāvēja aiz Aspazijas sasniegumiem... Viņi abi ir unikāls pāris pasaules vēsturē, cieši savijušies ar savām dzīvēm kā priedes saknes, un ir tiešām grūti novilkt kādas robežas, lai abus atdalītu – tad jāsaplēš koks. Mazs piemērs. Rainis, Aspazijas mudināts, sāka rakstīt lugas, bet Aspazija, pārzinādama dramaturģijas pamatus, svaigi uzrakstīto allaž rediģēja –svītroja, pielāgoja skatuvei... Tā ir milzu uzticēšanās – dot otram jaunradītu darbu. Tas ir tāpat, kā ielikt kādās rokās savu bērnu un cerēt, ka šīs rokas būs labas.

Manuprāt, viņu sarunas viņiem bija pats svarīgākais, viņi daudz sarunājās un guva gan iedvesmu, gan mierinājumu, un mums tās ir atstātas mantojumā kā vislielākais daiļums. Ne velti viņu korespondence – aptuveni 2500 vēstuļu latviešu, vācu un krievu valodā – iekļauta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. No viņu sadarbības var skoloties, kā pārim kļūt par pilnību, kad abi nav vis ābola pusītes, bet katrs ir vesels ābols. Vientulīgā Kastaņolas perioda beigās Aspazijai pietrūka brīvības un sabiedrības, un viņa to ņēma, tās bija viņas tiesības, arī Rainis to bija spiests atzīt. Aspazija no savas puses tāpat akceptēja Raiņa izvēles, kad viņi atgriezās Latvijā.

– Kāds ir jūsu priekšstats par viņu? Ko cenšaties izcelt savā darbā – viņas cilvēcisko pusi, dzejnieci vai personību, kas atstājusi ietekmi uz sabiedriskajiem un valsts procesiem?

– Aspazija ir apbrīnojama, paradoksāla personība. Darba gaitā mani priekšstati brūk. Kaut vai tāds sīkums: fotogrāfijās man viņa allaž šķita slaida auguma, stalta sieviete, it īpaši tajos foto, kur viņa ir savos skaistajos jūgendstila tērpos. Pēc tam uzzināju, ka viņa bijusi mazāka auguma par mani, ar mazām pēdām un smalkām rociņām – nu gluži kā tāds putniņš. Ko, protams, ir grūti sastatīt ar viņas kaismīgajām uzstāšanās reizēm plašai publikai, drosmīgo sirdi un aso mēli. Ko, savukārt, vēl grūtāk ir savienot ar viņas mīļuma pilnajām dzejām, kur viņa ar saviem vārdiem apglāsta katru zāles stiebru... Un, protams, apbrīnojami, cik stipri viņi abi ar Raini mīlēja Latviju – tik ļoti, ka tā tapa un parādījās. Viņi to radīja savā Šveices CERN.

– Interesants salīdzinājums!

– Lielais hadronu paātrinātājs jeb kolaiders ir Eiropas Kodolpētījumu centra jeb CERN lieljaudas daļiņu paātrinātājs. Viens no kolaidera pamatmērķiem bija tā sauktā Higsa bozona pastāvēšanas eksperimentālā pierādīšana. Tiek uzskatīts, ka mijiedarbība ar Higsa lauku piešķir masu visām citām elementārdaļiņām. Uzdrošinos apgalvot, ka Raiņa un Aspazijas garīgais lauks bija tāds Higsa lauks, kas lielā mērā noteica, kad un kāda parādīsies jaunā brīvā Latvija. Aspazijas “Sidraba šķidrauts”. Un Raiņa “Daugava”. Vispirms jau vajadzēja iecerēt. Tik daudz daiļuma! Tik daudz detaļu! Tik milzīgu materiālu viņi atstājuši! Viņi savērpuši gaismu matērijā, melnos burtos uz baltas lapas, un mēs viņu laukā vēl arvien dzīvojam. 

– Vai, rakstot romānu par Aspaziju, esat uzzinājusi par viņu kaut ko tādu, ko iepriekš nezinājāt?

– Protams. Es vairāk nodarbojos ar viņas tekstiem, lasu, pārlasu, gremdējos viņas daiļrades okeānā un skatos, ko tie ar mani izdara. Tā ir pasaule pati par sevi. Mazāk interesē viņas dzīves peripetijas, jo par to jau daudz ir rakstījuši Gundega Grīnuma, Saulcerīte Viese, Astrīda Stānke, Viesturs Rudzītis, Jānis Zālītis un citi pētnieki.

– Kurš no viņas darbiem jums ir vistuvākais? Kādēļ?

– Tuvākie varbūt... Visupirms jau bērnības atmiņu diloģija “Zila debess zelta mākoņos”. Tā ir īsta laika mašīna – tik tēlaini un precīzi aprakstīta cilvēka tapšana Zemgales līdzenumos starp debesīm un zemi. Patiesi skaista grāmata. Arī luga “Sidraba šķidrauts”. Tā bija ļoti nozīmīga savā laikā un vēl joprojām nav zaudējusi savu iedarbību, akcentējot, cik svarīgi ir paturēt tiesības būt pašam un īstam. Ļoti tuva ir arī Aspazijas temperamentīgā dzeja – tieši vērojums, kā sava mūža laikā Aspazija savā dzejā mainās, pie kādām atziņām nonāk.

– Intervijās jūs bieži minat, ka jūsu ikdienā liela loma ir mežam. Vai tā ir vieta, kur rodat iedvesmu saviem darbiem, vai vieta, kur no tiem atpūšaties?

– Dzīve pie meža mani ar mežu sadraudzēja, mani mežā “iemīlēja”. Agrāk man svarīga bija jūra, tagad aptvēru, ka mežs tā pati jūra vien ir. Vien cilvēkam draudzīgāka, jo jūrā var noslīkt, bet mežs ļauj izsoļot cauri saviem zaļajiem viļņiem un iznākt ārā atjaunotam. Tiesa, dzīvojot pie meža un redzot, ko cilvēki tam nodara, ir grūti nekļūt par mizantropu. Dažs atved un izgāž būvgružus, servisa plastmasas, cits atstāj zem egles savu veco dzīvokļa iekārtu... It kā zinātu, ka viss darītais nāk pašam atpakaļ un ka var gadīties pārcelties uz dzīvi zem tās egles. Arī kailcirtes…

Gadu gaitā pie kokiem pierodu un vienmēr smagi pārdzīvoju šķiršanos. No vienas puses, saprotu, ka mežrūpniekiem mežs ir tikai kokājs un valstij vienīgais glābiņš, kad kādam pietrūkst naudas. No otras puses – meža tehnika šobrīd ir tik jaudīga, ka pāris dienās varētu nogriezt Latviju kailu. Dabai nav nekā tamlīdzīga, ko likt pretī. Tāpēc būtu allaž jāatceras, ka Dievs mums ir devis ne tikai brīvību darīt visu, ko vēlamies, bet arī atbildību padomāt pirms tam un pajautāt, vai tiešām tas ir vajadzīgs. 

– Jums un vīram ir ļoti neparasta aizraušanās – lidojumi gaisa balonā. Pirms desmit gadiem pārlidojāt pāri Alpiem. Vai vēl aizvien mēdzat lidot ar gaisa balonu?

– No debesīm labāk ieraugāms zemes skaistums. Un no zemes – debesu. Aspazija un Rainis vēstules viens otram pabeidza ar vārdu – lido! Ja būs dzīvība, arvien būs lidošana. Un, ja būs lidošana, būs dzīvība.

1 komentārs

  • Gribu zināt
    Gribu zināt Piektdiena, 19 Marts 2021 10:03 Komentāra saite

    Aspazija bija divu vīru sieva. Lietoja Opiātus, par ko Ziemeļnieks sūkstījās. Aspazija pat dēvējusi dzejnieku par savu pāžu, un šīs ciešās draudzības dēļ tiek pieļauts, ka arī pati Aspazija ir izmēģinājusi narkotikas. Visticamāk - kokaīnu un morfiju. Ziemeļnieks mēdzis sūroties, ka viņam savos kokaīna krājumos, ko ar lielām pūlēm izdodas iegūt ar viltotām receptēm nomaļās aptiekās, esot jādalās ar Aspaziju.
    Valters, aizmānīts uz Ameriku, tā arī nekad neapprecējās un līdz pat savai nāvei 1832. gadā naivi gaidīja, ka viņa sieva beidzot atbrauks pie viņa. Ir ziņas, ka pēc Raiņa nāves viņš pat ir rakstījis Aspazijai un aicinājis – tas, cita starpā, mums lauj arī jautāt: vai sarakste starp abiem laulātajiem Raiņa dzīves laikā tiešām bija pārtrūkusi? Vai Aspazija apzināti nemeloja baznīcas Konsistorijai, ka viņa vīrs ilgstoši atrodas bezvēsts prombūtnē, lai tikai panāktu atļauju laulāties ar Raini? Vai tas viss tiks aprakstīts grāmatā, vai sagaidāmi glaimi un meli? Latviešiem pieņemts godināt Nodevējus.
    Vai tas Meinards, vai Ulmanis.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.