Uldis Marhilevičs: Bez jebkādas atbildības balts tiek pataisīts par melnu un otrādi ^{Apriņķis.lv}

– Šī ir mana pirmā intervija klātienē pēdējā gada laikā. Iedvesmojoši. Vai kovids vispār var būt iedvesmojošs?

– Bijušas dažādas fāzes. Pirmais posms, tāpat kā lielākajai daļai, bija apjukums. Tas sākās pagājušā gada marta vidū, kad mums pateica: aizmirstiet vasaru! Līdz ar to tu vienā brīdī kā balons pārsprāgsti – pļukš! Jo līdz tam darba ritms bija pārnormāls – kalendārs pilns līdz decembra beigām.

Sākumā bija pilnīgs atslābums un savā ziņā arī eiforija, jo tādi bezdarba periodi man dzīvē nav bijuši: tu zini, ka ne rīt, ne pēc nedēļas, ne pēc mēneša it nekas nenotiks. Bija tādas dienas un diennaktis, kad es neko citu nezināju, kā tikai seriālus, noskatījos arī “Netflix” seriālus milzīgā daudzumā. Tad pēkšņi maija beigās ierobežojumus palaida vaļā un vasara pagāja kā vienmēr – ar koncertiem katru nedēļas nogali. Protams, formāti bija tādi interesanti: duetiņi, trio, jūlijā ar mazo ansamblīti, augustā jau ar normālu sastāvu. Sekoja starpposms – septembris. Tāda sajūta, ka tūlīt, tūlīt viss atsāksies, kalendārs atkal atdzīvojies, bet iestājās nākamā ēra: viss ciet, un cauri!

Mūziķi ir ļoti emocionāli. Arī man piezagās tā vispārējā “ārprāts!” panika, it īpaši decembrī, jo nekad mūžā decembri man nav bijuši bez darba – jau kopš skolas laikiem tie pavadīti nepārtrauktā skriešanā. Pirmoreiz mūžā piedzīvoju to sajūtu, kas jau robežojas ar nopietniem pārdzīvojumiem. Tas ir brīdis, kad cilvēkam jābūt ļoti uzmanīgam pret sevi, jo emocijas – un šajā gadījumā tās, kas velk uz negatīvo pusi, – var ļoti aizmiglot prātu. Palīdzēja ticība. Tā palīdz ne tikai tajos brīžos, kad ir smagi, bet arī tad, kad ir labi; ir jāpateicas Dievam un soli pa solim jācenšas tikt galā ar nevajadzīgajām emocijām.

– Ticība filozofiskā vai reliģiskā nozīmē?

– Nav tāda dalījuma. Ja jebkurš bravurīgs un ticību skaļi noliedzošs cilvēks izlasītu to literatūru, ko ikvienam vajadzētu izlasīt, viņam kļūtu skaidrs, kas ir ticības un reliģijas pamatā un kāda tam visam jēga. Ja ir šī bāze – ticība –, tad ar dievpalīgu var censties tikt pāri varbūtībai, ka ar tevi manipulē. Jau no agras jaunības man sirdī bijusi skaidri izteikta pārliecība par ticības lietām, bet visādi kārdinājumi to noslāpēja. Ejot gadiem, sāc sekot tiem uzdevumiem, ko tev saka ticība un reliģija.

– Tas sakārto arī uzvedību?

– Protams. Tas, kas būtu jāpārveido uz labu, manī ir ļoti spēcīgi izteikts. Tā cīņa ir nemitīga. Nevienā brīdī nav tā, ka varu pateikt: nu jau ir labi. Jo visu laiku sardzē stāv tie, kas grib atkal novest no ceļa. Labais un nelabais vienmēr ir līdzās, tāpēc visu laiku jābūt nomodā. Piemēram, viens aspekts – dažādas vājības. Var likties: kādu periodu jau ir izdevies noturēties, tātad viss ir kārtībā. Muļķības! Viens mazs, slidens solītis, un viss būs tāpat kā agrāk. Tas attiecas uz visu. Viss, kas mums tiek dots, ir sava veida pārbaudījums. Ja paskatāmies vēsturē, pēc kariem un citiem milzīgiem pārbaudījumiem cilvēkiem radušās pilnīgi citas vērtības. Iedomājoties, par ko ņemamies šodien, kļūst neērti.

– Kā tev šķiet, šis periods izmainīs cilvēci uz labu vai sliktu?

– Ir ticība, ka pēc kovida – tad, kad viss atkal ieies savās sliedēs, ja vispār ieies, – cilvēki būs kaut ko sapratuši.  Bet varbūt tas būs uz īsu brīdi un pēc tam atkal dzīvosim pa vecam? Dievs dod, lai cilvēki saprastu, ka šis laiks patiešām ir kā svētība, kad varam sevi analizēt, katrs sākt no sevis paša. Šis laiks ļoti spēcīgi pierāda, ka ne viss mūsu izdomātais un egoistiski saplānotais kaut ko nosaka. Nu nav tā! Protams, ir jābūt mērķiem un sapņiem, bet nedrīkstam aizmirst, ka ir kaut kas lielāks par to visu.

– Varbūt derētu iemācīties, ka nevajag likt visas olas vienā grozā? Ka vajag atstāt kādu rezerves variantu.

– Tu domā: viens honorārs ikdienas tēriņiem, otrs nebaltām dienām? Protams. Šis ir ļoti konkrēts piemērs. Tikpat labs piemērs ir lielveikali. Tie taču sestdienās, svētdienās bija kā baznīcā iešana. Kurš tagad būs gatavs pateikt: raujamies atpakaļ tajā visā? Saucam, kā gribam, bet ir jāpārskata vērtību skala. Ja cilvēki šo nesaprot kā ļoti konkrētu piemēru, tad būs grūti.

– Ko tu tagad būtu ar mieru likt uz svaru kausiem, lai atgrieztos koncertdzīve?

– Liktu laiku. Jo tomēr ir lieki un nevajadzīgi tērēts laiks.

– Kas ir tās lietas, par kurām vari teikt: tagad es laiku tērēju nevajadzīgi?

– Man vienmēr bijis kas tāds, kas mani nevajadzīgi aizrauj. Jūtu, ka es sāku pārāk aizrauties ar ziņu lasīšanu, tas jau ir kā azarts. Agrāk man bija režīms: pēcpusdienā nopirku “Dienu”, apgūlos dīvānā un ar smeķi izlasīju. Tagad, kad priekšā ir datora ekrāns, tu varbūt pat dari kaut ko citu, bet ar vienu klikšķi vari pāriet uz ziņām. Tā ir traģiska lieta.

– Laika zaglis.

– Jā, tas pats. Tāpēc katru brīdi – pieminēšu trešoreiz – mums jābūt modriem. Jo kāds to vien gaida, lai tevi aizrautu ar kaut ko nevajadzīgu.

– Soctīklos esi?

– Nē. Es nesaprotu, kāpēc viss, kur esi bijis un ko darījis, ir jāatrāda. Slavenais režisors Končalovskis teica: ja tev katru dienu nemitīgi rādīs zirga pakaļu, beigās tu tiešām domāsi, ka zirga pakaļa – tas ir skaisti un labi! Ka tev jākļūst par tās sekotāju. Tam mēs ejam cauri ar soctīkliem, un tas ir sasniedzis apogeju.

– Vēl nav. Apogeja būs tad, kad publicēs ne tikai to, ko ēd, bet arī to, ko pēc tam izvada ārā. Kas ir tā tēma, kurai tu gribētu sekotājus reālajā dzīvē?

– Ja tu labi dziedi, tev vienmēr būs sekotāji. Bet tagad seko arī tādiem, kas gadu gadiem neko nevar sasniegt, tāpēc popularizē sevi ar citādiem paņēmieniem. Es to neizprotu, bet jaunieši un pusaudži ir ļoti viegli ietekmējami.

– Tu runā par kvalitāti?

– Protams! Bieži var redzēt hlamu, kam blakus ir pozitīvas atsauksmes. Mūsu sabiedrība ir sadalījusies mazās korporatīvās grupiņās. Partijas sadalījušās mini politpulciņos, mākslā tas manāms vēl izteiktāk. Es nerunāju tikai par mūzikas stiliem, bet par to, ka ap konkrētiem cilvēkiem ir viņu mazā grupiņa, un, pasarg dievs, ja kāds kaut ko…

Tas, ka jebkurš cits ārpus tavas grupiņas ir slikts, sāk ļoti izpausties; domāju, ka soctīkli palaida šo džinu laukā no pudeles. Ja kādu darbu izliec soctīklos, tu taču absolūti neesi pasargāts no melnas skaudības vai kā tamlīdzīga. Tas uzreiz tiks izteikts vārdos, bet vārdam taču ir tāds spēks! Bez jebkādas atbildības balts tiek pataisīts par melnu un otrādi.

Kādreiz kritiķi mākslu analizēja un zem uzrakstītā parakstījās, pamatojot savu domu. Tagad katrs ir kritiķis un ciema klaču tante vienā personā. Visi tie pseidošovi televīzijā! Tu skaties un nesaproti: jums taču būtu jāvērtē kaut cik objektīvi, neliekuļojot. Bet tad tu saproti arī otru pusi – visa pamatā ir nauda. Raidījums – tie ir reitingi, bet reitingi ir nauda. Naudai nav vajadzīga patiesība.

– Varu “nomierināt”, ka tas pats notiek arī literatūrā. Katrs, kam ir pārsimt eiro, var nodrukāt grāmatu, kurai redaktors ne tuvumā nav bijis. Tādas palasot, pārņem šausmas: tā ir dzeja? Tiešām? Un šādus romānus tagad drukā?

– Tāpat notiek ar mūziku. Nav tā, ka pilnīgas pelavas ir tikai vieglajā mūzikā. Ir arī akadēmiskajā, bet par to nez kāpēc neviens nerunā, jēdziens “akadēmiskā mūzika” ir gandrīz tabu. Tā automātiski nostādīta ārpus tirgus, kas nekad iepriekšējos gadsimtos tā nav bijis. Mocarts, Bēthovens – tā taču savulaik bija popmūzika! Viņi tāpat cīnījās par vietu zem saules.

– Mēs iesākām runāt par sekotājiem. Varbūt vajadzētu vairāk sekotāju tavam viedoklim par tradicionālajām ģimenes vērtībām? Jo pretējā viedokļa pārstāvētāji ir ļoti aktīvi un pamanāmi.

– Mēs, visa sabiedrība, esam nostādīti sarežģītā situācijā – mūs sāk iespaidot un testēt. Tikko pamatoti pieminēji, ka tie uzskatu paudēji ir milzīgi skaļi, varētu pat teikt – agresīvi ar savu propagandu. Varam tikai minēt, no kurienes viņiem tāds atbalsts, lai šo propagandu iefiltrētu gandrīz katrā medijā, arī soctīklos. Un tas notiek ļoti metodiski. Pat sabiedriskajos medijos, kas mani izbrīna visvairāk, jo sabiedriskie mediji taču tiek uzturēti no nodokļu maksātāju naudas, tātad tiem būtu jāpārstāv valsts politikas viedoklis.

– Jā, jāstrādā saskaņā ar Satversmi.  Bet mūsu Satversme nosaka, ka “valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti”.

– Jā, bet tomēr sabiedriskajos medijos tiek tiražētas pretējas lietas. Un tas nemaz nenotiek draudzīgi un ar mīlestību sirdī, tā ir ļoti izteikta ideoloģija. Vienkārši sakot – notiek smadzeņu skalošana. Tomēr es domāju, ka šajā jautājumā jāļauj tam procesam notikt, jo cilvēki paši ļoti labi sapratīs, kurp šis ceļš ved. Sabiedrība daudz ko ir jau sapratusi. Notikumi ļoti labi parāda: ja kāda grupa tik agresīvi uzspiež savu viedokli, nekas cits neatliek, kā veidot savas pārliecības grupu un pozicionēt arī savu nostāju.

Tas arī notiek. Bet tagad iet vaļā nākamais etaps, nākamās prasības. Tomēr es redzu arī ļoti skaidru un spēcīgu tā saukto vecmodīgo nostāju, kas nav kategoriska, bet ir analītiska. Un otra puse no tā kļūst neiecietīga, viņi negrib neko analizēt, tur ir širmis ciet! Šūmju priekšgalā vienmēr ir atsevišķi tipāži, kas to visu puto ar desmitkārtīgu jaudu. Domājoši cilvēki, pat tie, kuru tiesības it kā tiek aizstāvētas, varbūt pat kaunas šī trača dēļ un paiet malā.

– Un varbūt pat nobalsotu pret.

– Tieši tā! Tāpēc mums jābūt pēc iespējas mierīgākiem un gudriem. Eiropā esam starp pēdējiem rindā “moderno likumu” apstiprināšanā, un tas ir labi, jo pēdējie vienmēr redz iepriekšējo kļūdas. Labākais, ko var darīt mūsu mazā nācija, ir tiekties uz iecietību un nešķelties, neaizrauties ar naidu un otra cilvēka pazemošanu. Kas notiks tuvākajā laikā, tas atkarīgs tikai no mums pašiem.

– Atslodzei mēs varētu uzzīmēt tavu portretu. Es nosaukšu dažādas asociatīvas lietas, un tev tajās jāatrod sevi. Vispirms, kas tu esi – kaķu vai suņu cilvēks?

– Laikam kaķu. Es neesmu tik mīlīgs un priekā lēkājošs kā suns. Kaķim ir savi asumiņi.

– Kāda ūdenskrātuve esi – upe, ezers, jūra, aka, okeāns vai kas cits?

– Jūra. Tas spēks! Arī spītība. Un mainīgums. Pretī stāvēšana.

– Jūra ir arī mānīga.

– Jā. Redz, kā viss sakrīt. Es pēc horoskopa esmu neviendabīgais Dvīnis.

– Kāds transportlīdzeklis?

– Vieglā mašīna. Tāds mazs džipveidīgais, bet ar sportisku garu.

– Sporta veids?

– Dejošana, bez šaubām. Deja man ir viens no kustības augstākās izpausmes punktiem.

– Kāds augs tu varētu būt?

– Velk uz liepu. Jo par ozolu es sevi nekādi nenosauktu.

– Un kāda ēka?

– Patīk jau man tās guļbaļķu būvītes, ļoti patīk!

– Darba rīks?

– Gandrīz izskatās, ka lāpsta. Nē, drīzāk pļaujmašīna. Stumjamā.

– Ēdiens?

– Lai iet svaigi izslaukts piens.

– Sanāca sirsnīga un harmoniska bilde: guļbaļķu māja jūras krastā, kur aug liepa, smaržo tikko slaukts piens, ko lok kaķis. Bet pagalmā stāv neliels džips un kāds dejodams pļauj mauriņu. Visbeidzot lūgšu tavu novēlējumu lasītājiem – vislabāk no paša daiļrades.

– Ļoti vienkārši: “Tikai tā, tikai tā mēs varam kopā vēl būt.” Kopā!