Portālā "Filmas.lv" skatāma režisora Kalniņa 99.dzimšanas dienai veltīta kinolenšu kolekcija

Kā informēja NKC pārstāve Kristīne Matīsa, kinorežisors Kalniņš ir autodidakts bez kinoizglītības, kurš profesiju apguvis praktiskā darbā filmu uzņemšanas laukumos un Latvijas nacionālajā kino strādājis vairāk nekā pusgadsimta garumā, bet patlaban viņš vienīgais Latvijas kinorežisors, kura filma bijusi iekļauta Kannu kinofestivāla restaurēto filmu programmā "Cannes Clasics" 2018.gadā.

Pēc Matīsas paustā, Kalniņš ir vienīgais režisors, kuru Latvijas kultūras kanonā pārstāv divas filmas, un vienīgais, kuram kinoteātra "Splendid Palace" Lielajā zālē ir pašam savs krēsls ar iegravētu plāksnīti kā aktīvam kino apmeklētājam pat vairāk nekā 90 gadu vecumā.

Kalniņš dzimis 1922.gada 7.maijā Ludzas apriņķa Istras pagasta Vecslabadā, 25 gadu vecumā sācis strādāt Rīgas kinostudijā un kopš 1947.gada piedalījies nacionālā kino veidošanā no pašiem tā pirmsākumiem - vispirms kā režisora asistents un otrais režisors pieredzējušāku kolēģu filmās. Par šo laikmetu portāla "Filmas.lv" jaunajā kolekcijā "Rolandam Kalniņam - 99" liecina Leonīda Leimaņa un Pāvela Armanda 1955.gada filma "Salna pavasarī", kur Kalniņš bija otrais režisors - filmēšanas procesa organizators. Šī filma, kas balstīta Rūdolfa Blaumaņa darbu motīvos, Latvijas kino vēsturē tiek dēvēta par pēckara perioda "pirmo nacionālo filmu", kas veidota ar Latvijas jauno profesionāļu spēkiem.

Spēlfilmu režijā Kalniņš debitēja 1959.gadā ar filmu "Ilze", bet kā pārliecinošu autoru viņš pieteica sevi pagājušā gadsimta 60.gadu vidū, uzņemot divas filmas, kas piedzīvoja īpaši sarežģītu likteni. NKC pārstāve pavēstīja, ka 1966.gada drāma "Akmens un šķembas" jau uzņemšanas laikā tika pakļauta cenzūras kontrolei un padomju laikā tika "nolikta uz plaukta" ar nosaukumu "Es visu atceros, Ričard!". Savukārt 1967.gada filmā "Četri balti krekli" režisors pat it kā tīšām izaicināja likteni, sižetā apspēlējot cenzūras ideoloģisko ietekmi uz jauniešu muzikālā kolektīva radošo degsmi, un arī šī filma tika paslēpta zem nosaukuma "Elpojiet dziļi… "un izolēta no kinoprocesa. Tikai pagājušā gadsimta 80.gadu beigās uz Trešās Atmodas viļņa abas filmas nonāca pie kinoskatītājiem sākotnēji iecerētajā veidolā un ar īstajiem nosaukumiem, un patlaban arī restaurētas tādā veidā, kā autori bija tās filmējuši.

Matīsa uzsvēra, ka septiņdesmito gadu sākumā Kalniņa režisora liktenis atkal meta kūleņus - plašu atzinību izpelnījās 1972.gada filma "Ceplis", bet nākamo soli radošās brīvības virzienā, 1974.gada kinolenti "Piejūras klimats" kinostudijas vadība pārtrauca uzņemšanas procesa vidū. Ir saglabājušies tikai 840 metri uzņemtā materiāla, kas veido nepilnas 40 minūtes, ko filmas autori 90.gadu sākumā sagatavojuši demonstrēšanai, bet studija "Lokomotīve" 2017.gadā restaurējusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstu.

Astoņdesmito gadu sākumā, proti, 1983.gadā Kalniņš uzņēma spēlfilmu "Akmeņainais ceļš". Pēc NKC pārstāves paustā, šajā Viļa Lāča romāna ekranizācijā apliecinot savu interesi par spēcīgu raksturu, kas iemācās dzīvē visu sasniegt pats. Filmas centrā ir enerģiskais Roberts Līviņš - aktiera, režisora un uzņēmēja Andreja Žagara spilgtākā kinoloma.

Kalniņa jubilejas kolekcijā iekļauta arī viena dokumentālā filma - aktrises Vijas Artmanes 1980.gada portrets "Saruna ar karalieni", kas savulaik saņēma Nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" kā gada labākā dokumentālā filma. Matīsa atzīmēja, ka pilnvērtīgi filmas līdzautori ir operatori Juris Podnieks un Kalvis Zalcmanis, kas kopā ar režisoru pratuši aiz slavenas aktrises un sabiedriskās darbinieces čaulas saskatīt un notvert dzīvu cilvēku. Šī filma, tāpat kā "Akmeņainais ceļš", restaurēta Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva realizētā kultūras mantojuma digitalizācijas projekta ietvaros ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalstu.