Menu
 

Dziesmuspēļu princesīte. Aktrise Elvīra Bramberga Apriņķis.lv

  • Autors:  Ogres Vēstures un mākslas muzejs, “Ogres Vēstis Visiem”
Elvīra Bramberga Ženijas lomā Bertolda Brehta “Trīsgrašu operā”. 1932. gads. Foto – no Ogres Vēstures un mākslas muzeja arhīva Elvīra Bramberga Ženijas lomā Bertolda Brehta “Trīsgrašu operā”. 1932. gads. Foto – no Ogres Vēstures un mākslas muzeja arhīva

Cik daudz un ko mēs zinām par šo brīnišķīgo skatuves mākslinieci? Lai kļūtu informācijas bagātāki, piedāvājam ieskatu Elvīras Brambergas dzīvē.

Elvīra Bramberga dzimusi 1902. gada 22. maijā strādnieku ģimenē Rīgā, Torņakalnā. Tēvs pārvaldījis krievu un vācu valodu un šajās valodās sarunājies ar mazo Elvīru. Diemžēl Brambergu ģimenē nav valdījusi saskaņa, un Pirmā pasaules kara laikā nākamās aktrises vecāki šķīrušies. Elvīra dzīvojusi pie mātes Johannas, tēvu redzējusi maz, tomēr viņam bijusi liela ietekme uz topošās aktrises garīgo attīstību. Tēvs pratis krievu un vācu valodu, bija grāmatnieks, taču ne visai veiksmīgs. Jāpiebilst, ka aktrises tēvs mira 1931. gadā, tā arī neredzējis meitu uz skatuves. Elvīras Brambergas māte bija mežsarga meita, ļoti mīlēja dabu, un šo īpašību bija pārmantojusi arī Elvīra. Māte gan neatbalstīja meitas interesi par teātri. Arī tad, kad viņa jau bija kļuvusi par ievērojamu aktrisi, māte izvairījusies apmeklēt izrādes, kurās spēlēja meita.

Elvīru pamana režisore Anna Lāce

Elvīra Bramberga kopā ar jaunāko brāli Teodoru mācības sāka Torņakalna Izglītības biedrības proģimnāzijā, kur viņas pirmā latviešu valodas un literatūras skolotāja bija kādreizējā Torņakalna Palīdzības biedrības teātra aktrise. Šajās stundās, deklamējot dzeju un iesaistoties uzvedumos, Elvīra saskārās ar pirmajiem skatuviskajiem uzdevumiem. Kādos bērnu svētkos Saules dārzā daiļlasīšanas teltī Elvīra deklamēja Aspazijas dzejoli. Tur viņu noklausījās aktrise Biruta Skujeniece un režisore Anna Lāce, kura ieteica Elvīrai mācīties par aktrisi.

Pirmā pasaules kara laikā Elvīras Brambergas māte kopā ar bērniem devās bēgļu gaitās uz Orlu Krievijā, kur strādāja šūšanas darbnīcā. Šeit Elvīra atkal sastapās ar Annu Lāci, kura vadīja Orlas latviešu bērnu pašdarbības pulciņu. Tajā aktīvi iesaistījās arī Elvīra. Paralēli mājas darbiem, mācībām un dalībai pulciņā viņa dziedāja korī un sāka apmeklēt mākslas studiju, kur apguva mūzikas un dejas pamatus. Kara pēdējos gados Orlā izveidojās latviešu bēgļu pašdarbības teātris, kurā spēlēja arī Elvīra Bramberga.

Bēgļu gaitās reprezentē latvju tautu

Savās atmiņās Elvīra Bramberga stāsta: “Skolas biedrenes reprezentēja dažādas tautas. Ģimnāzijas direktors, kā arī pedagogi ļoti respektēja dažādu tautu īpatnības, un skolas izrīkojumos audzēknēm vajadzēja rādīt savu nacionālo seju – dziedāt vai deklamēt mātes valodā. Man bija gods reprezentēt latvju tautu. Ne direktors, ne arī pedagogi līdz tam ar latviešiem nebija tikušies un par latvju tautu, tās īpatnībām un kultūru maz bija dzirdējuši. Mana uzstāšanās pavēra aizkaru, ļaujot ieskatīties mūsu tautā. Un viņi arī jūsmoja par latvju valodas daiļskanīgumu. Izrīkojumos mani piespieda aizpildīt programmas lielāko daļu. Krievijā uzturēdamās, deklamēju vienīgi latvju valodā.”

Atgriezusies Rīgā, nonāk Dailes teātrī

1919.gadā Brambergu ģimene atgriezās Rīgā. Elvīra sāka mācības Rīgas pilsētas 4. vidusskolas pēdējā klasē. Pēc skolas absolvēšanas viņa iestājās Rīgas Tautas augstskolā, kur dramatisko studiju vadīja Anna Lāce. Šī bija jau trešā viņu tikšanās. Tautas augstskolā par pasniedzējiem strādāja rakstnieks Leons Paegle, teātra zinātnieks Kārlis Freinbergs, kustību konsultante Felicita Ertnere, aktieris un režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis, mākslinieks Uga Skulme. Režisors un runas pedagogs Zeltmatis jau pēc dažām nodarbībām Elvīrai teicis: “Man ar jums nav ko darīt. Jums jāiet tikai uz skatuvi.” Arī Felicita Ertnere ieteica Elvīrai kādu dienu atnākt uz Dailes teātri. Tas bija 1922. gada septembris, kad jaunā teātra sezona jau bija sākusies. Teātrī notika Viljama Šekspīra “Otello” mēģinājumi. Eduards Smiļģis esot atrāvis skatienu no skatuves, nolūkojies Elvīrā, it kā izvērtēdams, un teicis: “Rīt desmitos uz mēģinājumu. Būsit Dezdemonas pavadone.” Tā bija loma bez teksta.

Pirmos panākumus teātrī aktrise guva ar aizkustinošo Kozetes atveidojumu Viktora Igo lugā “Nožēlojamie” (1922), kuru iestudēja neilgi pirms tam no Nacionālā teātra uz Dailes teātri pārnākušais Alfreds Amtmanis-Briedītis. Kritiķi rakstīja, ka teātris ar šo aktrisi ieguvis mīļa bērna dvēseles dzidrumu, ka bērns beidzot arī izskatās un izklausās pēc bērna. Jāpiebilst, ka aktrise bija augumā neliela, tādējādi pateicīga bērnu un pusaudžu lomām. Tā viņas lomu klāstā ienāca spilgti šī tipa tēli: Ieviņa un Annule Rūdolfa Blaumaņa lugās “Skroderdienas Silmačos” (1923) un “Trīnes grēki” (1925), Sprīdītis Annas Brigaderes lugā “Sprīdītis” (1924), Atspolīte Nikolaja Škļara bērnu lugā “Bums un Atspolīte” (1927) u.c. Tā Elvīra Bramberga ātri iekļāvās Dailes teātra spēles valodā, viņu pamanīja gan kritika, gan Eduards Smiļģis.

Izrāde “Trejmeitiņas”, centrā Elvīra Bramberga Hanerles lomā. 1929. gads.


Zvaigžņu stunda – dziesmu spēlēs

Gadu gaitā aktrisei piešķīra arī “pieaugušākas” lomas. Viņas lomu diapazons bija plašs, taču sevišķi interesanti bija viņas dramatiskie tēli, it īpaši Raiņa lugu iestudējumos. Jaunas krāsas aktrise ienesa Baibas lomā izrādē “Pūt, vējiņi!” (1929). Viņas Baiba bija atskabargaina un strauja. Maiga un drosmīga bija viņas Vizbulīte lugas “Indulis un Ārija” iestudējumā (1930), trausla un pašaizliedzīga Dina lugas “Jāzeps un viņa brāļi” inscenējumā (1933). Spilgti dramatiska bija Ilzes loma neparastajā Rūdolfa Blaumaņa lugas “Pazudušais dēls” iestudējumā (1936).

Taču īstā zvaigžņu stunda sākās tad, kad Dailes teātris iestudēja muzikālās izrādes, ko tolaik sauca par dziesmu spēlēm. Operetes žanrs Smiļģim šķita par vieglu un nenopietnu, tāpēc viņš šīs muzikālās izrādes iestudēja kā īstas izrādes un prasīja no tēlotājiem arī izcilu aktiermeistarību. Aktrises ārējais tēls, aktieriskā meistarība, kā arī labās balss dotības ideāli atbilda izrāžu vajadzībām, un viņai šajās izrādēs uzticēja galvenās lomas.

Desmit gadu laikā – no 1929. līdz 1939. gadam – viņa kļuva par īstu primadonnu. Kopā ar savu partneri, skaisto Kārli Pabriku, un komiķi Augustu Mitrēvicu viņi sasniedza slavas virsotnes. Aktrise, runājot dialogu, tik dabiski prata pāriet uz dziesmu, itin kā šī dziesma būtu vienīgais veids, kā izteikt tā mirkļa izjūtas. Tas arī bija šo dziesmuspēļu režijas pamatā. “Valša sapnis” (1931), “Paganīni” (1933), “Monmartras vijolīte” (1934), “Zisija” (1936), “Zaļā pļavā” (1937), “Roksijas futbolkomanda” (1937), “Meldermeitiņa” (1938) un citas dziesmuspēles pulcināja pilnas skatītāju zāles un palīdzēja teātrim izdzīvot smagajos krīzes apstākļos.

Seriālā “Latvijas teātru vēsture. Dailes teātris” aktrise Vera Singajevska, kura bērnībā skatījusies Dailes teātra izrādes, stāsta, ka Elvīra Bramberga bija “kā miniatūra porcelāna figūriņa. Ja Elza Radziņa bija karaliene, tad Bramberģīte bija princesīte. Dziesmuspēļu princesīte, varētu teikt.”

Pirmos lielos panākumus gan teātris, gan aktrise Elvīra Bramberga Hannerles lomā šajā žanrā guva ar dziesmuspēles “Trejmeitiņas” iestudējumu (1929). Tā ir sentimentāla izrāde, kuras centrā ir izdomātas Franca Šūberta dzīves epizodes, kā arī izmantota komponista mūzika. Taču Smiļģa inscenējumā izrāde ieguva neizskaidrojamu skanējumu un atmosfēru. Tādējādi tā repertuārā turējās aptuveni desmit gadus un tika nospēlēta 259 reizes. Šajā laikā līdzās Lilitai Bērziņai, Irmai Laivai un citām aktrisēm Elvīra Bramberga bija viena no teātra vadošajām aktrisēm.

Kopā ar Pāvilu Rozīti – uz Ogri

1927.gadā aktrise apprecējās ar dzejnieku Pāvilu Vīlipu. Dzejnieku saistīja kreisās idejas. Tās simpatizēja arī Elvīrai Brambergai. Aktrises un dzejnieka dzīvoklī nereti viesojās kreisi noskaņotie inteliģences pārstāvji, daži pat kādu laiku tur dzīvoja.

Jāpiemin fakts, ka aktrise piedalījusies arī Amatas novada Spāres muižas Rakstnieku parka izveidē. Tā ideja radās 1930. gada 4. maijā, kad toreizējo Spāres Valsts sešklasīgo skolu un patversmi pēc Kārļa un Alvīnes Skalbergu aicinājuma Čaka vadībā apmeklēja “Trauksminieku grupas” literāti – Arvīds Borincs, Arvīds Grigulis, Jānis Grots, Valdis Lukss, Jānis Plaudis, Emīls Skujenieks, Austra Skujiņa, Ādolfs Talcis, Jānis Trimda, Pāvils Vīlips – un arī aktrise Elvīra Bramberga. Tika radīta arī himna un stādīto koku plāns, kas saglabājies vēl šodien.

Kārļa Ulmaņa režīma laikā Elvīra Bramberga nopratināšanas nolūkos tika izsaukta uz politpārvaldi. 1939. gadā aktrises ģimene iegādājās vasarnīcu Ogrē, Zilokalnu prospektā 5. Te pēc saspringtā darba teātrī priežu mežu ielokā Zilo kalnu pakājē tika pavadītas daudzas vasaras, gūstot mieru un iedvesmu. Sākotnēji vasarnīcā pastāvīgi uzturējās aktrises māte, bet pēc kara 50.–60. gados arī pati aktrise kopā ar dzīvesbiedru. Bieži ciemiņi Ogrē bija Elvīras un Pāvila kolēģi un draugi, ar prieku baudot atpūtu iekoptajā dārzā, pavadot laiku pastaigās un ūdens peldēs Ogres upē.

1940.gada 4. februārī piedzima aktrises meita Velga Vīlipa, kura vēlāk arī kļuva par aktrisi (atveidojusi galvenās lomas filmās “Nauris” un “Šķēps un roze”) un apprecējās ar aktieri Edgaru Liepiņu, kurš 60. gados arī pavadījis laiku vasarnīcā Ogrē.

Elvīra Bramberga ar meitu Velgu vasarnīcā Ogrē, Zilokalnu prospektā 5. Ap 1944. gadu.


Cietumā un Salaspils koncentrācijas nometnē

Pirmajā padomju okupācijas gadā Elvīra Bramberga iesaistījās kultūras pasākumu organizēšanas aktivitātēs. 1941. gadā, kad Latvijas teritorija piedzīvoja vācu okupāciju, aktrise tika apsūdzēta pretnacistiskā darbībā, atstādināta no darba Dailes teātrī un drīz vien arestēta. Deviņus mēnešus viņa pavadīja necilvēcīgos apstākļos – pusbadā, uz kailām nārām, blakšu apsēstā cietuma kamerā, pēc tam nokļuva Salaspils koncentrācijas nometnē. Aptuveni pēc gada viņa tika atbrīvota no apcietinājuma. To sekmējusi Eduarda Smiļģa liecība un aktrises kolēģu lūgums. Strādāt teātrī šajos gados viņai bija liegts.

Jauno Dailes teātri sagaida, zelta kāzas – ne

Dailes teātrī Elvīra Bramberga atgriezās 1945. gada jūnijā. Lai arī likteņa triecieni bija atstājuši pēdas, aktrise pamazām atplauka un lieliski nospēlēja Mariju Šekspīra “Divpadsmitajā naktī”, Sniegbaltīti tāda paša nosaukuma Ostrovska pasaku lugā, par ko saņēma sajūsmas pilnas kritiķu atsauksmes. Pēckara laika lomu klāstā ir pirmskara operešu primadonnas slavu atgādinošā franču šansonete Luīze Žermona A.Gladkova “Sendienās” (1946), vairākas lomas obligātajā padomju lugu repertuārā un, protams, klasikas iestudējumos. 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā aktrisei nācās pārorientēties uz cita rakstura lomām, taču darbu pārtrauca slimība un smaga operācija. Pēc ilga pārtraukuma Elvīra Bramberga uz skatuves atkal parādījās gaiši apgarotajā Alunāna trupas aktrises lomā latviešu teātra 100 gadu jubilejai veltītajā izrādē “Lai top!” (1968).

1972.gadā sirsnīgi tika atzīmēta Elvīras Brambergas 70 dzīves un 50 darba gadu jubileja. Aktrisi sveica citu teātru kolēģi, kuru repertuārā bija vairākas Brambergas kādreizējo spožo lomu izrādes – “Trejmeitiņas”, “Princese Gundega”, “Roksijas futbolkomanda” un, protams, “Skroderdienas Silmačos”. Jubileja tika svinēta lielā pacilātībā. Cilvēki sirmām galvām stāvēja kājās, smaidīja, aplaudēja un slaucīja asaras. Viņu dievinātā aktrise atkal bija uz skatuves.

1977.gadā Elvīra Bramberga piedalījās Dailes teātra jaunās ēkas atklāšanas uzvedumā “Visu savu mūžu”, atsaucot atmiņā “Trejmeitiņas” un citus slavenos pirmskara muzikālos uzvedumus.

1979.gadā Pāvils Vīlips un Elvīra Bramberga gatavojās atzīmēt zelta kāzas. Dzejniekam tika uzšūts melns smokings, aktrisei – zelta brokāta vakarkleita. Diemžēl viņi tās nesagaidīja. Septembrī šajā smokingā mūžībā tika pavadīts Pāvils Vīlips, bet 23. decembrī aizsaulē devās Elvīra Bramberga. Zārkā viņu guldīja brokāta vakarkleitā. Viņi abi apbedīti Rīgā, Raiņa kapos, netālu no Eduarda Smiļģa, Felicitas Ertneres, Raiņa un Aspazijas.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.