Menu
 

Māksliniece Baiba Apsīte: Daba, Radītāja mākslas darbs, ir mūžīgs iedvesmas avots Apriņķis.lv

  • Autors:  Ilze Ručevska
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Radošs darbs, sekojot sirds aicinājumam, ir gan liela laime, gan izaicinājums. Mākslinieka dzīve ir daudzšķautņaina un dažkārt sarežģīta, būtiska loma tajā ir noturīgai izaugsmei un savu izpausmju attīstīšanai. Māksla un kultūra rosina domāt, jautāt un paraudzīties uz pasauli ap mums neikdienišķā rakursā. Stāstu sērija “Ievērojami cilvēki Pierīgā” ir devusies ciemos uz Saulkrastu novadu, lai tuvāk iepazītu mākslinieci Baibu Apsīti. “Rīgas Apriņķa Avīze” sazinājās ar Baibu, lai dzirdētu stāstu par mākslu un Saulkrastiem.

Māksla un glezniecība Baibai bijusi līdzās jau kopš mazām dienām, un, kā gleznotāja stāsta, interese par mākslu ir bijusi ģimenes tradīcija vairākās paaudzēs. “Paldies Valmieras Mākslas skolas skolotājiem, kas manī ielika interesi par glezniecību! Tie bija astoņdesmitie gadi, un varēja just šo nedaudz citādāko pasaules uzskatu, noskaņu,” māksliniece stāsta, ka tieši šī pozitīvā pasniedzēju attieksme un tas, kā viņi spēja jaunajai paaudzei parādīt mākslas pasauli, esot radījis interesi un vēlmi to apgūt vairāk.

No skolas gadiem Baiba spilgti atceras, kā kopā ar pasniedzēju Indru Cālīti un vēl trīspadsmit bērniem devās nedēļu ilgā praksē uz Ainažiem, Randu pļavām. “Viņa uzņēmās patiesu drosmi aizvest mūsu kursu vasaras praksē. Tur mēs zīmējām, gleznojām, un patiesībā tā bija mana pirmā sastapšanās kā māksliniecei ar jūru,” – tā par skolas laiku atmiņām stāsta māksliniece.

Mākslas radīšana kopā ar bērniem

Būt radošam cilvēkam nav viegli, ir nepieciešama disciplinētība un apņēmība, lai radoši strādātu izaugsmei pietiekamā apjomā un sekmīgi apvienotu to ar pamatdarbu. Arī Baiba pēc akadēmijas beigšanas, kā daudzi absolventi, bija domās par spožāku nākotni, tomēr, laikam ejot, viņa saprata, ka stabila dzīve un spēja sevi nodrošināt ir tā lieta, pēc kuras nepieciešams tiekties.

“Pēc akadēmijas pabeigšanas, protams, bija ilūzijas un daudzas izstādes, kuru sagatavošana prasīja laiku. 2015. gadā nozīmīga personālizstāde “Jūra ārpus laika” Jūrmalas pilsētas muzejā, kopumā izstādīti bija 50 darbiņi. Šī izstāde paņēma no manis ļoti daudz enerģijas. Protams, bija šis emocionālais pacēlums, bet parādījās domas par to, cik ilgi būs šādi un cik daudz tad man ir turpmāk nepieciešams ik gadu uzgleznot. Izaugsme un mākslinieka karjera veidojas lēni, ar darbu un pacietību. Laikam ejot, es sapratu, ka ir nepieciešams meklēt stabilitāti, un veiksmīgā kārtā es to atradu tepat Saulkrastos.”

Kopš 2017. gada Baiba strādā par pedagogu pilsētas bērnudārzā. Par darbu bērnudārzā māksliniece izsakās ar prieku, uzsverot, ka šeit viņa var izpaust arī savu māksliniecisko pusi: “Kad bērniņi, piemēram, ir devušies gulēt, es varu uzzīmēt darba lapas. Kad šīs lapas izdalu bērniem, viņu sejās ir redzams neviltots smaids. Jo īstenībā lielā māksla ir dažkārt sarežģīta ar atgriezenisko saikni, bet ar bērniem tas ir citādāk. Tas man ir tāds gandarījums, jo šādos mirkļos es varu izlikt šo savu māksliniecisko enerģiju un pasaules skatījumu darbā ar bērniem, tas ir tāds patiess prieka mirklis, kuru tu nekur citur neiegūsi,” – tā Baiba.

Uzzinot vairāk par mākslinieces dzīvi, atklājas, ka viņas dzimtā puse ir Valmiera, bet uz Saulkrastu novadu viņa ir pārcēlusies. “Vairāk nekā desmit gadus dzīvoju Saulkrastos, kaut arī šķiet, ka veselu mūžību, jo tik daudz kas ir noticis un tik daudz kas ir piedzīvots.” Arī Baibai, dzīvojot Saulkrastos, nepaiet ne diena, kad viņu nefascinētu šīs pilsētas daba un krāšņie saulrieti.

Jūra pāri visam

Jūrai Baibas gleznās ir atvēlēta galvenā loma, paralēli tai viņas darbos ir sastopami arī citi dabas tēli. “Ik pa laikam es uzgleznoju kādu dabas motīvu, jo tad es varu pavērot šīs krāsu attiecības, to saspēles. Šajās reizēs es varu pameklēt, kaut ko jaunu tieši krāsās, tāpēc man patīk gleznot ko tādu, ko līdz šim neesmu gleznojusi.”

Gleznot Baibai patīk priekš sevis, viņai patīk izaicināt sevi katru reizi no jauna. “Kā jau katrā nozarē, arī mākslā ir nepieciešama izaugsme – darbs ar sevi. Man katru reizi gribas gleznot labāk. Nedrīkst gulēt uz lauriem, viens ir, protams, ka to nedrīkst darīt, bet otrs… Man ir tāds sportisks azarts meklēt izteiksmes veidus, kas atklātu dabas krāšņumu un varenību un arī ļautu nolasīt gleznas zemtekstu, – it kā tas nav īpaši veselīgi, jo darbi ir dažādi un arī tehnikas to radīšanā ir dažādas. Piemēram, šobrīd es no eļļas tehnikas pilnībā pārgāju uz akrilu, jo tas sniedz vairāk iespēju. Darbi top lēni, pārdomāti, un tas ir laikietilpīgs process.”

Jūra un tās dažādās noskaņas ir mākslinieces galvenā tēma glezniecībā, par iemeslu skaidrojot to, ka viņu vienmēr ir valdzinājušas lielās stihijas. “Nikolajs Rērihs ir tas mākslinieks, no kura esmu visvairāk iedvesmojusies. Viņš glezno kalnus, arī vēsturiskas ainas, un viņa darbos ir, ja tā var teikt, jūtama šī dievišķā klātbūtne. Viņa lielā stihija ir kalni, savukārt mana – mūsu tuvā Baltijas jūra. Jau studiju laikā es par šo visu sāku aizdomāties, par to, ka realitāte nav viendabīga, kā dažreiz varētu šķist.”

Baibas gleznās jūra nekad nav viena un tā pati. Tā mainās, pārveidojas un vienmēr spēj pārsteigt. “Sākumā man jūra bija tādās mierīgās noskaņās, tie bija mani agrīnie darbi. Pēc laika manī kaut kas, tā teikt, saviļņojās, un šobrīd es vairāk esmu pieķērusies viļņu izpētei, un visu laiku es atklāju veidus, kā vilni attēlot no jauna. Šis process mani aizrauj un fascinē.”

Darbs pie katras gleznas ir atšķirīgs no daudziem aspektiem. Glezniecības procesā māksliniece pēdējā laikā izmanto mākslinieku populāro iespēju savu mākslas objektu – viļņojošo jūru – iemūžināt fotogrāfijā, jo pati saka, ka ne vienmēr reālajā pasaulē varam ieraudzīt to, ko pamanām fotogrāfijā, jo īpaši Baiba to saka par šīm viļņu gleznām, kur fotogrāfijā detaļas ir iespējams ieraudzīt labāk nekā dabā ar neapbruņotu aci. Tāpat liela nozīme ir laikam.

“Ir tā laika nobīde, kad ieraugi kaut ko, kas tevi iedvesmo jaunai gleznai, bet reālajā dzīvē bieži vien parādās citi darbi, un tad šo gleznu sanāk uzgleznot nevis uzreiz, bet kaut kad vēlāk. Tas liek just radošu spriegumu līdz darba realizācijai – domāt par iecerēto darbu, pārdomāt toņu un kompozīcijas risinājumus, dažkārt no viena motīva dabā rodas vairākas radošās ieceres, tad laiks ļauj tās domās vizualizēt un izvēlēties nozīmīgāko. Māksliniekiem ir raksturīga ļoti laba vizuālā atmiņa, un mūsdienās ir telefoni, kuri palīdz visu piefiksēt,” – tā par gleznām un darbu pie tām stāsta Baiba Apsīte.

Iespēja nokļūt citā realitātē

Māksliniece ir izjutusi, ka gleznošana, pilnībā koncentrējoties darbam, ir kā iespēja piedzīvot citas realitātes un laika izjūtu. Tajā pašā laikā viņa vēlas lauzt mītu, ka gleznošana un mākslinieki – tas ir kaut kas ārpus šīs realitātes. “Aizvien vairāk psihologi izpēta procesus, kas notiek mākslas darba radīšanas laikā. Jā, tur ir šis “plūsmas pārdzīvojums”, bet tas tikpat labi ir iespējams arī citās profesijās.”

Lai sasniegtu maksimālu koncentrēšanos darbam, Baibai ir iekārtota darbnīca. “Šeit man pa rokai atrodas viss nepieciešamais. Iepriekšējos gados es esmu uzkrājusi tiešām lielu pieredzi, gleznojot pie jūras, un arī šobrīd es ik pa laikam dodos pie jūras, lai izveidotu kādu mazu skicīti. Protams, pie dabas gleznojot, ir jārēķinās ar tādām lietām kā vējš, lietus un smiltis. Turklāt vēl ir arī molberts, kas tev pašam ir jānes, tāpat arī ir krāsu kaste un audekls, un citas lietas. Ja ir iespējams, es izvēlos molbertu ārā nelietot. Agrāk man bija svarīgi strādāt dabā, uzkrāt šo pieredzi, bet tagad man vislabāk patīk gleznot savā darbnīcā, kur varu pilnībā nodoties glezniecības procesam,” – tā Baiba Apsīte.

Spēja parādīt skaistos mirkļus

Katrs mirklis ir vienīgais, un neviena diena nebūs tāda kā iepriekšējā. Ar šādiem vārdiem māksliniece vēlas, lai aizdomājamies par tiem mazajiem laimes mirkļiem, kuri ir jābauda un par kuriem ir jāpriecājas.

“Īstais mirklis ir šeit un tagad, un tā ir vienīgā bagātība, kas mums pieder, un jautājums ir vien par to, vai mēs to nepalaidīsim garām. Katram no mums ir savi izaicinājumi, savi mērķi, bet ir jāatrod arī tie mazie mirkļi, par kuriem priecāties. Un tās ir arī lietas, kuras es savos darbos cenšos atrādīt – tepat ir šī saule, kas atspīd jūrā, un tepat jau ir tās puķes, kuras tik skaisti zied. Tāpēc es arī vēlos to visu aizvien meistarīgāk atrādīt, jo es ticu, ka tas skaistums, kas ir dabā, ir ļoti īpašs, un tā ir diezgan liela kļūda uztvert to kā pašsaprotamu,” – tā par to, kas ir patiesi nozīmīgs, stāsta māksliniece.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.